Kāpēc ticība Dievam ir būtiski nozīmīga taisnīgai valdīšanai

Ticība Dievam ir cilvēka morāles pamats, kas nosaka, kā dzīvot, vairot labklājību, rūpēties par ģimeni un kā vadīt tautu. Mūsdienās tiek daudz diskutēts par morāles būtību – par to, kā tā atšķiras dažādās valstīs un starp dažādiem cilvēkiem, cik ļoti tā ir atkarīga no apstākļiem un cik tā ir subjektīva. Cilvēkiem, kuri tic Debesu principiem, tie ir maldi, jo viņi uz to [morāli] raugās objektīvi.

Stipri cilvēki aizsargā vājos, pateicoties ticībai augstākai varai (attēls: pixabay / CC0 1.0)

Kad ticat debesu principiem, dzīve bieži izrādās daudz vienkāršāka. Vairs nav pelēko toņu; gandrīz viss ir tikpat vienkāršs kā melns un balts, labs un slikts, pareizs un nepareizs. Kad Debesu likums saka, ka jums jābūt labam pret savu tuvāko un jāizrāda iecietība, tad tas ir jādara vienmēr. Nekā sarežģīta. Varbūt nedaudz grūti.

Neticīgie apgalvo, ka morāle radusies evolūcijas rezultātā. Piemēram, sabiedrībā, kurā cilvēki ir atkarīgi viens no otra, ir saprātīgi izturēties laipni pret otru. Pretējā gadījumā cilvēks, kuru aizvainojāt, var novērsties no jums, un grūtā brīdī tam bieži vien var būt izšķiroša nozīme. Taču tiem, kas tic Dievam, tā ir tikai izdzīvošanas taktika, kas ir ļoti tāla no patiesās morāles.

Ticība Dievam ir nepieciešams faktors taisnīgai valdīšanai. (attēls: Pixabay / CC0 1.0)

Ticība Dievam nosaka, ka pastāv noteiktas un neatņemamas tiesības, ko cilvēkam piešķīris Radītājs, nevis valdība. Piemēram, vienas no šīm tiesībām ir vārda brīvība. Tās nav kādu varas iestāžu piešķirtās tiesības, jo cilvēku tiesības runāt to, ko viņi domā, nebūtu izdevīgas autoritāriem valdniekiem. Jebkurš cilvēks jebkuros apstākļos varētu norādīt uz jūsu trūkumiem un pieprasīt atbildību. Kā gan varētu kāda vara ar savu autoritāro domāšanu piešķirt cilvēkam šādas sev tik neizdevīgas tiesības?

Valdības mērķis ir nodrošināt to, ka pilsoņu neatņemamās tiesības tiek ievērotas. Tādēļ valdība ir arī „tiesībsargs”. To cilvēku uzvedība, kas vadās pēc augstākajiem universālajiem principiem, kā likums, ir mazāk autoritāra.


„Kad valdīšana ir neuzbāzīga, cilvēki kļūst šķīstāki. Kad valdīšana ir uzbāzīga, cilvēki kļūst blēdīgāki.” (Laodzi, Daodedzjin)

Kad cilvēku uzskata par visvarenu un viszinošu, un tam nav nekādas godbijības pret augstāko varu, tad tieši viņš izlemj zemākstāvošo likteņus. Lai arī par cik augsti tikumīgu vai sociāli taisnīgu viņš sevi uzskatītu, galu galā visi, kas gājuši šo ceļu, izrādījās tieši tādi – autoritāri. Katrs nākamais aiz viņa tic, ka neļausies iepriekšējā autoritārā valdnieka ietekmei un būs „vistaisnīgākais” no visiem valdniekiem, kādu pasaule jebkad redzējusi, tomēr arī viņš iekrīt tajā pašā maldu un lieluma mānijas bedrē.

Kamēr tie, kas valda saskaņā ar Debesu noteikumiem, nes atbildību augstāko principu priekšā, tie, kas valda tos neievērojot, atrodas pašu noteikto principu varā. Tāpēc viņi, atšķirtībā no pirmajiem, var mainīt savus uzskatus paši pēc savas gribas vai apstākļu ietekmēti. Tāpēc cilvēku likumu grāmatā ir daudz vairāk sējumu nekā Dieva Likumu grāmatā.

Jo vairāk likumu, jo vairāk ierobežojumu cilvēku dzīvēs. Taču likumi nespēj kontrolēt cilvēku sirdis. Vidusmēra likumpaklausīgam pilsonim tiek liegta iespēja brīvi dzīvot, kamēr noziedznieki turpina meklēt veidus, kā apiet likumu. Galu galā, kāds no tā labums?


„Jo vairāk likumu un rīkojumu, jo vairāk zagļu un laupītāju.” (Laodzi, Daodedzjin)

Gudrie, kuri saskaras ar šādu varu, noraida morāles likumus, kas valda sabiedrībā. (attēls: Pixabay / CC0 1.0)

Valdība ir labāka, kad aprobežojas ar nelielu skaitu pienākumu, piemēram, robežu sargāšanu, likuma un kārtības uzturēšanu, strīdu izšķiršanu un tamlīdzīgi. Kad valdība ielaužas pilsoņu dzīvēs ar likumu un noteikumu slogu, tā apspiež brīvību – brīvību dzīvot, izaugsmes brīvību, ticības brīvību. Taisnīga valdība nekad nepārvalda pilsoņu dzīvi visos sīkumos.

Kad ģimenes galva valda savā ģimenē saskaņā ar Dieva principiem, viņš vienkārši cenšas kalpot savai ģimenei saskaņā ar Debesu mērķiem. Principi jau pastāv, viņam vienkārši ir jānodrošina piemēroti apstākļi, lai ikviens varētu tos ievērot.

To pašu var teikt par uzņēmumiem. Ja uzņēmuma vadītājs attiecībā uz klientiem, akcionāriem un darbiniekiem ievēro augstākos principus, šis uzņēmums organiski attīstīsies. Nepareizais tiek atmests, pareizais saglabāts.

Arī karalim ir jāievēro Debesu principi. Viņa pienākums ir tikai nodrošināt to, lai viņa padotajiem būtu drošība, atbilstoši apstākļi un iespēja pildīt savus pienākumus, kā to noteicis Dievs.


„Tur kur pie varas ir diženi gudrie, padotie nemana viņu eksistenci. Tur kur pie varas ir ne tik diženi gudrie, tauta tos mīl un slavē. Tur kur valda ne visai gudrie, tauta no tiem baidās, bet kur vēl mazāk gudri, tur tauta tos nicina.” (Laodzi, Daodedzjin)

Cilvēkiem var rasties jautājums, kur vēsturē var atrast tādu valsti vai karaļvalsti, kas ir sekojusi Debesu principiem un tāpēc uzplaukusi. Tādiem ir vērts zināt, ka vēsture nekad nav rakstīta no tikumības viedokļa. Tikumu pierakstus glabā Dievs. Ticīgie saprot, ka šo tikumu var apmainīt pret visām svētībām cilvēku un tautu dzīvēs.

Avots: https://www.visiontimes.com/2020/05/05/why-belief-in-god-is-crucial-for-a-just-government.html


Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.