1999. gada decembrī trīs Rietumu praktizētāji devās uz Ķīnu aizstāvēt Faluņ Dafa (3. daļa)

(Turpinājums no 2. daļas)

Īstenojamais plāns

Pēc trim Sjiaņā pavadītajām dienām mēs ar vilcienu devāmies atpakaļ uz Pekinu. Lai pateiktos par palīdzību, nolēmām palikt viesnīcā, kuras īpašnieks ieteica mums doties uz Sjiaņu. Tā kā ceļojums tuvojās beigām, mēs gatavojāmies iesniegt vēstuli Kultūras apmaiņas ministrijai. Tomēr mēs nebijām pilnībā pārliecināti, vai to vajadzētu darīt.

Viens no brāļiem sazinājās ar paziņu, kuru bija saticis Honkongā, un tas mūs uzaicināja uz pusdienām. Viņš nebija praktizētājs, taču bija sācis lasīt grāmatu Džuaņ Faluņ un simpatizēja praktizētājiem. Viņš ierosināja nodot šo vēstuli centrālajai ziņu aģentūrai Sjiņhua un ārvalstu plašsaziņas līdzekļu korespondentiem Pekinā. Tā sagadījās, ka viņam bija pieejama to kontaktinformācija.

Dažu minūšu laikā mums bija gatavs labs plāns. Mēs nosūtījām ziņu aģentūrām pa faksu vēstuli, informējot viņus, ka pulksten 10:00 dosimies uz Sjiņhua, lai nodotu vēstuli.

Grūtā nakts

Tā kā šī bija mūsu pēdējā nakts Pekinā, viesnīcas īpašnieks uzstāja, lai mēs paliekam viņa viesnīcā un kopā ar viņu pavakariņojam. Viņš vēlējās pavadīt laiku kopā ar mums. Nodomāju, ka beidzot varētu atslābināties, jo mums bija sagatavots labs plāns, un mēs varētu apēst arī kaut ko citu, ne tikai tvaicētas maizītes un lielveikala čipsus. Viesnīcas īpašnieks mums sacīja, ka viņš patiesībā ir veģetārietis, budists un dzīvnieku atbrīvotājs, kurš ir glābis suņus no nogalināšanas. Es padomāju, ka viņš pat varētu kļūt par Dafa praktizētāju, tāpēc nogaidīju, lai redzētu, vai varam viņam uzticēties. Tad viņš pajautāja, kā mēs esam iepazinušies un ko darām Ķīnā.

Mēs saskatījāmies un nolēmām viņam visu pastāstīt. Brīdī, kad mēs to izdarījām, viņa attieksme mainījās. Viņš kļuva dusmīgs un rupjš, sakot, ka mēs nepārzinām situāciju Ķīnā. Viņš slikti izteicās par Dafa un sacīja, lai mēs nejaucamies viņa valsts politikā. Iepriekš viņš mums bija teicis, ka viņam nepatīk Ķīnas politiskā sistēma un viņš nepiekrīt valdības politikai, tomēr cenšas gūt labumu no situācijas. Mēs viņam stāstījām, ka praktizētāji tiek pakļauti spīdzināšanai par to, ka mēģina aizsargāt principu "Īstenība Labestība Pacietība", bet viņš neklausījās.

Viņš lūdza nenodot mūsu vēstuli valdībai, dodot mājienu, ka mūsu dēļ varētu zaudēt savu miljons dolāru vērto biznesu. Mēs teicām, ka vēstules iesniegšana ir mūsu ceļojuma vienīgais mērķis. Pēc tam, kad viņš izlasīja vēstuli, mēs vēl parunājām par Dafa un par to, ko šī prakse mums nozīmē. Viņa tonis kļuva nedaudz maigāks.

Tad viņš sacīja, ka viņam nav citas izvēles, kā ziņot par mums milicijai. Nodomāju, ka varbūt mums būs jāatsakās no vēstules nodošanas ziņu aģentūrai Sjiņhua, jo bijām kļuvuši pašapmierināti, iedomājoties, ka esam sagatavojuši labu plānu. Mēs ar brāļiem vienprātīgi nolēmām, ka, lai kas arī notiktu, viss būs kārtībā un atkal sagatavojāmies negaidītam lietu pavērsienam. Viesnīcas īpašnieks teica, ka mums jādodas atpakaļ uz istabu un jāsapako somas, lai mēs būtu gatavi no rīta atstāt viesnīcu milicijas pavadībā. Mēs apmainījāmies ar adresēm un devāmies pakot mantas. Viņš teica, ka varbūt kādu dienu arī kļūs par Dafa praktizētāju.

Līdzko sagatavojāmies iet gulēt, viņš atnāca uz mūsu istabām un lūdza nekavējoties pamest viesnīcu. Bija pusnakts, un mums nebija kur iet. Viņš teica, ka esot piezvanījis savam draugam milicijas iecirknī, un tas viņam ieteicis tā rīkoties. Viņam pat šķita jocīgi, ka mēs ienācām viņa dzīvē, lai radītu tik daudz nepatikšanu, bet atzina, ka tā nav mūsu vaina, tā kā viņš pats uzstāja, lai mēs paliktu viņa viesnīcā. Es sacīju, ka tas noticis pateicoties iepriekšnolemtības saiknēm.

Viņš izsauca taksometru, uzrakstīja zīmīti vadītājam, lai tas mūs aizvestu uz lētu viesnīcu. Šī nakts bija mūsu lielākais pārbaudījums, bet mums joprojām vēl bija iespēja no rīta nodot vēstuli Sjiņhua un, iespējams, satikties ar reportieriem.

Pēdējā diena Ķīnā

Kad nākamajā rītā ieradāmies ziņu aģentūrā Sjiņhua, mēs tur ieraudzījām korespondentus no Austrālijas raidorganizācijas ABC un ziņu aģentūras Associated Press . ABC korespondents īsi pajautāja, ko mēs gatavojamies darīt, pierakstīja mūsu vārdus un sacīja, ka gaidīšot mūs ārpusē, lai pārliecinātos, ka esam drošībā. Viņš arī gribēja, lai mēs viņam pastāstām, kas notika pēc tam.

Mēs devāmies uz Sjiņhua pieņemšanas telpu pie vārtiem. Neviens nerunāja angliski, un dežurējošais vīrs aizkaitināti skatījās uz mums, visticamāk, domādams, ka esam apmaldījušies. Mēs vēlējāmies iedot vēstuli kādam no administrācijas, nevis vārtsargam, bet viņš mūs centās aizdzīt. Mums nebija citas izvēles, kā vien nodot viņam vēstuli, kas jau bija pārtulkota ķīniešu valodā. Tiklīdz mēs izteicām vārdus "Faluņgun" un pasniedzām vēstuli, viņa roka smagi nokrita uz telefona. Drīz pieņemšanas telpa bija cilvēku pilna un viņi sāka mūs iztaujāt. Viena cilvēku grupa aizgāja, cita atnāca.

Visbeidzot, ieradās formās ģērbti miliči. Cilvēks, kas uzdeva mums jautājumus, ļoti labi runāja angliski. Viņš paņēma mūsu pases un biļetes un lūdza izstāstīt, ar ko mēs esam tikušies Ķīnā, vai mēs zinām, kur viņi dzīvo, ko mēs ar viņiem darījām un kur vēl esam devušies. Mēs viņam pateicām visu, izņemot to cilvēku vārdus, ar kuriem tikāmies.

Pēc pāris stundu ilgas pratināšanas viņš teica, ka mums jādodas uz viņu biroju, lai atbildētu uz vēl kādiem jautājumiem. Pa ceļam viņš pagriezās un paziņoja – tā kā mums vairs nav daudz laika līdz izlidošanai, viņi mūs aizvedīs uz savu biroju lidostā. Tur mums atkal tika uzdoti tie paši jautājumi.

Viņi sagatavoja protokolu un vēlējās, lai mēs to parakstītu. Tas bija ķīniešu valodā un virsnieks apgalvoja, ka viss ir pierakstīts pareizi. Es norādīju, ka juridiski mēs nevaram parakstīt to, ko nevaram saprast. Septiņi vai astoņi no viņiem kļuva aizkaitināti, bet nespēja neko padarīt.

Mēs paskaidrojām, ka ieradāmies Ķīnā tādēļ, ka Ķīnas konsulāti un vēstniecības visā pasaulē nepieņem praktizētāju vēstules. Mēs arī vēlējāmies parādīt viņiem, ka Dafa neapdraud nevienu cilvēku vai viņu veselību. Es teicu, ka atrodamies Ķīnā, lai parādītu kādi ir Rietumu praktizētāji, lai viņi redzētu, cik veselīgi un laimīgi mēs esam. Mēs arī paskaidrojām, ka cilvēki vairāk nekā 30 valstīs praktizē Dafa, un ka neviena cita valdība neuzskata praktizētājus par draudu.

Visbeidzot jauns milicijas darbinieks tikai piebilda, ka viņa uzdevums ir aizsargāt likumu, bet mēs šo likumu pārkāpjam. Mēs vēlreiz paskaidrojām, ka nedarījām neko nelikumīgu, bet tikai vēlējāmies sazināties ar valdību, cerot noskaidrot pārpratumus. Miliči palika ar mums līdz brīdim, kad iekāpām lidmašīnā un tikai tad atdeva mums pases. Viņi pat neļāva mums piezvanīt, lai pateiktu tuviniekiem, ka ar mums viss ir kārtībā.

Jauns sākums

Atgriezušies Melburnā, ieraudzījām plašsaziņas līdzekļos radīto satraukumu. Abu brāļu tēvs, sagaidot mūs lidostā, turēja rokās avīzi, kuras pirmajā lappusē bija fotogrāfija ar mums trim, kas dodas uz Sjiņhua. Virsraksts vēstīja, ka esam pazuduši bez vēsts, un par to ziņoja visi plašsaziņas līdzekļi. Es atcerējos, ka ABC korespondents vēlējās mūs satikt pēc vēstules nodošanas Sjiņhua. Tā kā mēs neatgriezāmies, viņš droši vien nolēma, ka esam pazuduši.

Kad viens no brāļiem ieraudzīja avīzi un saprata, cik satraucies bija viņa tēvs, viņš sacīja, ka, iespējams, mēs ne visu izdarījām pareizi. Pirms aizbraucām no Melburnas, mēs apspriedušies secinājām – ja mūsu rīcība pilnībā atbilstu Dafa principiem, mūsu braucienam būtu bijuši labāki rezultāti. Neskatoties uz brāļu tēva reakciju, es sapratu, ka mums bija tā retā iespēja runāt ar plašsaziņas līdzekļiem, kā rezultātā vēl vairāk cilvēku uzzināja par situāciju Ķīnā. Mums beidzot radās iespēja kliedēt mediju nepareizos priekšstatus par to, kas patiesībā ir Faluņ Dafa.

Manai mātei, kas arī ir praktizētāja, nācās izturēt lielu pārbaudījumu saistībā ar jūtām (cjin). Vairāki žurnālisti jautāja, vai viņa nav uztraukusies par mani. Viņa reaģēja kā īsta praktizētāja un viesa viņos pārliecību, ka mēs, visdrīzāk, esam drošībā. Mans tēvs tobrīd strādāja mežā un viņam nebija pieejams neviens plašsaziņas līdzeklis, tāpēc viņš ziņas nesaņēma un iztika bez uztraukumiem.

Brāļu tēvs arī mainīja savu attieksmi. Lai gan viņš nepiekrita mūsu braucienam uz Ķīnu, medijiem viņš sacīja, ka neapzinājās, cik nopietna bija mūsu attieksme pret vēstules iesniegšanu, līdz neieraudzīja mūsu fotogrāfiju laikrakstā. Abi brāļi ilgi stāstīja draugiem un citiem cilvēkiem par Dafa un mūsu iemeslu braucienam uz Ķīnu.

Pēc mūsu atgriešanās, es divas dienas, no rīta līdz vakaram, runāju ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem. Tā kā bija sniegtas daudzas intervijas radio tiešraidēs, nekas no manis teiktā netika sagrozīts. Es atkal pārliecinājos par to, cik ideāli ir Skolotāja plāni.

Melburnas praktizētāja, kura vēlāk atgriezās no Ķīnas, stāstīja, ka pat Ķīnas dienvidos, kur viņa bija devusies apciemot savus vecākus, praktizētāji zināja, ka trīs ārzemnieki bija devušies uz Ķīnu, lai iesniegtu vēstuli Dafa atbalstam. Kanberā mēs tikāmies ar praktizētāju, kuru iepazinām Sjiaņas pilsētas tējas namiņā. Viņa pastāstīja, ka pēc mūsu ceļojuma uz Sjiaņu, daudzi turienes praktizētāji nožēloja, ka nav tikušies ar mums, un tagad sākuši uzcītīgāk pilnveidoties un atkal tikties viens ar otru. Viņas vīrs, kurš savā praksē bija atslābinājies, arī sāka vairāk pilnveidoties un lasīt Dafa grāmatas.

Mēs pateicamies Skolotājam Li par iespēju atbalstīt un aizsargāt Dafa, kā arī par Viņa ideālo vadību mūsu pilnveidošanās ceļā. Attiecībā uz visu pārējo, mums vēl ir jāizprot daudzas lietas, kas ar mums notika Ķīnā. Mēs ceram, ka šī pieredze būs vērtīga citiem praktizētājiem un novēlam visiem panākumus, skaidrojot patiesību un atbrīvojoties no savām pēdējām pieķeršanām. Lūdzu, norādiet uz jebko, kas ir nepareizs manā izpratnē.


Avots: http://en.minghui.org/html/articles/2020/4/13/184018.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.