Stāsts par astoņiem zelta stieņiem un Debesu gribu

Kad nesen ierados savā dzimtajā ciemā, kāds 86 gadus vecs vietējais Faluņ Dafa praktizētājs izstāstīja man atgadījumu, kas, pēc viņa teiktā, senos laikos esot noticis šajā rajonā. Es viņa stāstu pierakstīju un literāri apstrādāju.

Šis atgadījums noticis ļoti sen kādā no ciematiem. Tuvojās Jaunā gada svētki. Bagātu cilvēku ģimenēs gatavoja tvaicētas maizītes no baltiem miltiem un ziedoja tās dieviem, aizlūdzot par laimi un labklājību.

Šajā ciematā dzīvoja kāda ļoti nabadzīga ģimene. Viņiem nebija miltu, tādēļ maizītes tie izcepa no sojas pupiņu izspiedām, uzlika šīs maizītes uz ziedojumu galdiņa un vērsās pie Dieva. Tajā brīdī viņi izdzirdēja balsi no Debesīm: "Jūs vērsāties pie manis, es jums palīdzēšu." Pēc tam uz ziedojumu galdiņa parādījās astoņi zelta stieņi. Nabadzīgie ļaudis, tos ieraugot, godbijīgi pateicās: "Liels paldies par jūsu palīdzību! Nākotnē mēs noteikti atdosim šos stieņus, bet kā gan mums to izdarīt?" Balss Debesīs atbildēja: "Atdodiet tos cilvēkam, vārdā Dun Laiju."

Ģimene izmantoja šos stieņus, lai uzsāktu tirdzniecību. Viss labi izdevās, un drīz vien viņi kļuva bagāti. Kādu dienu ģimenes galva devās uz pilsētas tirgu. Kad viņš atgriezās atpakaļ, bija jau satumsis, un sāka stipri līt. Viņš ieraudzīja kādu mājiņu, pieklauvēja pie tās durvīm un palūdza naktsmājas.

Ģimene, kura ļāva pie sevis pārnakšņot, dzīvoja pilnīgā nabadzībā. Saimnieka sieva bija stāvoklī, un naktī viņai sākās dzemdības. Atsauktā vecmāte pieņēma jaundzimušo. Kad zēns piedzima, vecmāte teica: "Jūs dzīvojat ciemata austrumu daļā, šodien stipri līst. Nosauciet zēnu par Dun Laiju (kas tulkojumā nozīmē "austrumos lija lietus")." Vīrs, kas gulēja aiz sienas, visu ļoti labi dzirdēja. Viņš tūlīt pat atcerējās vārdus, kas reiz skanēja no Debesīm, – par to, ka stieņus vajag atdot cilvēkam, vārdā Dun Laiju.

Nākamajā rītā vīrs atdeva astoņus stieņus ģimenei, pie kuras bija pārnakšņojis. Tomēr tie neparko negribēja pieņemt zeltu, uzskatot, ka nav to pelnījuši.

Senos laikos placentu, kas bija palikusi pēc bērna piedzimšanas, apraka zemē. Tā nu saimnieks pie mājas sienas izraka nelielu bedri, lai apraktu placentu, bet atrada tur zelta stieņus. Šos stieņus tur tālredzīgi bija ieracis vīrietis, kurš pie viņiem bija pārnakšņojis, jo neredzēja citu veidu, kā atdot tiem zeltu. Tomēr vīrs un sieva joprojām uzskatīja, ka viņi nevar pieņemt tādu bagātību. Sieva pagatavoja astoņas lielas maizītes, kurās ielika zelta stieņus, un atdeva tos viesim, lai viņš varētu ceļā ieturēt maltīti.

Vīrs atvadījās no ģimenes un devās mājās. Pa ceļam viņš satika pauninieku, kurš garāmgājējiem pārdeva dažādas lietas. Vīrs vērsās pie pauninieka: "Man ir laba maize, jūs varēsiet to labi pārdot, un es to lēti atdošu." Pauninieks labprāt piekrita, un darījums notika.

Pauninieks, ejot pa ceļu, skaļi sauca, ka pārdod maizi. Pretim nāca saimnieks, kura mājā bija izcepta šī maize. Viņš nopirka no tirgotāja maizi, bet, kad atnesa to mājās, atklāja, ka tā ir tā pati maize, kuru no rīta viņi bija iedevuši viesim līdzi ceļā.

Šoreiz viņi saprata, ka tā ir Debesu griba, un paturēja zeltu.

Šis stāsts ilustrē, cik augsta senatnē bija cilvēku morālā stāja, un to, ka Debesu gribu nav iespējams pārkāpt. Šis stāsts arī apstiprina Skolotāja izteikto Likuma principu: "... tas, kas ir tavs, nekur nepazudīs, bet to, ko liktenis tev nav lēmis, tu neiegūsi, pat cīnoties par to." (Džuaņ Faluņ, Septītā lekcija)


Avots: http://ru.minghui.org/html/articles/2017/1/16/1138282.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.