Manā darba vietā bija kāda praktizētāja, kura pirms Faluņgun vajāšanu sākuma ļoti uzcītīgi mācījās Likumu un izpildīja vingrinājumus. Kādu dienu viņa man sacīja, ka, iespējams, viņa ir „vidusmēra cilvēks”, par kuru runāja Skolotājs. Es biju pārsteigts un viņai sacīju: „Tu neesi „vidusmēra cilvēks”, un tu nevari tā domāt.” Drīz pēc tam sākās vajāšanas. Dēļ bailēm (viņas ģimene bija cēlusies no kapitālistiem un Kultūras revolūcijas laikā tika kritizēta) un citu pieķeršanos dēļ viņa pārtrauca praktizēt un nomira no slimības. Tajā laikā es domāju: „Vai viņa būtu nomirusi, ja uzskatītu sevi par „gudru cilvēku”, nevis par „vidusmēra cilvēku”? Nē, absolūti ne!”

Vakar vakarā man bija īsa telefonsaruna ar kādu praktizētāju. Nākamajā telefonsarunā viņš sacīja: „Tava balss mūsu iepriekšējās sarunas laikā izklausījās ļoti nepacietīga.” Pēc tam, kad noliku telefona klausuli, es atcerējos, ka šajā rītā es bargi rāju savus bērnus par kādu viņu izdarīto kļūdu. Tobrīd es domāju, ka biju ļoti sarūgtināta un aizkaitināta. Es pie sevis nodomāju: „Man parasti katru dienu ir tik daudz lietu, par kurām raizēties. Kāpēc šodien mans sjiņsjin ir tik slikts?” Kad es nomierinājos un ieskatījos sevī, es patiešām atradu vairākas pieķeršanās.

Tajā pašā laikā pieķeršanās apstiprināt sevi atdala cilvēka enerģijas lauku no vienotā ķermeņa enerģijas lauka, mazinot kopējo efektu. Ja mēs visi atbrīvosimies no sava „es” un sapratīsim Taisno domu raidīšanu no Likuma viedokļa, tad mūsu enerģijas lauks izveidos patiešām vienotu ķermeni, papildinot cits citu bez jebkādiem šķēršļiem, un tā spēks būs milzīgs.

Agrāk man parādījās situācija, kad Fa studēšanas laikā es iesnaudos. Kad sāku lasīt grāmatas, lai arī es sēdēju uz ceļiem, es vienā laidā žāvājos. Tajā brīdī es domāju, ka varbūt esmu mazliet noguris, tādēļ es vienkārši atliku Fa studēšanu un nosnaudos. Taču tas nepalīdzēja, un es visu dienu turpināju justies nomākts un noguris. Es beidzot sapratu, cik tas ir nopietni. Es sapratu, ka šis laiskums jau ir radījis nopietnus traucējumus manai Fa studēšanai. Ja es nespēju sevi kontrolēt, kāds tad es esmu praktizētājs? Pēc tam, kad es nonācu pie šīs sapratnes, es vairs nesaskāros ar šāda veida traucējumiem.

Viss cilvēku pasaulē ir ilūzija. Taču cilvēki ir nomaldījušies tajā un ir apmierināti ar sevi. Mēs, praktizētāji, tiecamies pievērst uzmanību tam, lai atbrīvotos no pieķeršanās slavai un pašlabumam, taču nevērīgi izturamies pret atbrīvošanos no mūsu sentimentalitātes. Es uzskatu, ka ir svarīgi neļaut mūsu sentimentalitātei pārņemt mūsu domas. Tas patiešām ir veids, kā turēt pašam sevi tīru.

Kad praktizētājs ir spējīgs atmest dzīvību un nāvi, tad tas, ko viņš sevī nes, ir bezgalīga žēlsirdība. Šāda izpratne piepildīja mani ar augstsirdības un miermīlības jūtām, ko nav sabojājušas bailes, bet kas ir pilnas ar labvēlību pret dzīvajām būtnēm un apziņu par lielo misiju, kas mums dota. Ja mēs varam just tīru žēlsirdību pret dzīvajām būtnēm, tad ļaunums, lai cik maldinoši spēcīgs, pazudīs bez pēdām. Žēlsirdība uzrunā cilvēku labestīgo pusi. Bezgalīgas žēlsirdības priekšā vajāšanas pārstās eksistēt.

Pēc meklēšanas sevī es tagad zinu, ka tas viss notika manu trūkumu dēļ. Pēc vairākiem gadiem es beidzot sapratu, kā paaugstināt savu Sjiņsjin. Es esmu sevi pilnveidojošs cilvēks, un man jāatsakās no visa cilvēku pasaulē, taču mani uztrauca un apgrūtināja šīs emocijas. Kad es atklāju savu pieķeršanos skaudībai, es spēju izturēties pret vīru labestīgi.

Es sāku praktizēt Faluņ Dafa 1997. gadā. Taču šī „nenovērtējami dārgā” perioda beigu stadijā es nebiju spējīgs rīkoties tā, kā to prasa Skolotājs, un būt arvien uzcītīgāks, tuvojoties beigām. Dēļ traucējumiem, kurus izraisīja manas pieķeršanās, cilvēciskie priekšstati, egoisms un pieķeršanās komfortam, mans pilnveidošanās stāvoklis kļuva arvien nomāktāks, gurdenāks, vājāks un neuzcītīgāks. Mani tas ļoti uztrauca, bet es nespēju piespiest sevi kļūt centīgākam, kaut arī ļoti to vēlējos. Virspusēji es vēl joprojām veicu dažus ar Dafa saistītus darbus, taču es tos darīju pēc pieraduma tāpat kā ikdienas darbus. Izpildot vingrojumus, es nespēju iekšēji nomierināties. Es jutu, ka vienkārši izpildu savus pienākumus.

Praktizētājiem pilnveidošanās procesā ir nepieciešams iznīcināt pieķeršanos iekārei un kaislei. Šī izpratne atgādināja man stāstu no japāņu folkloras. Senos laikos Japānā dzīvoja vīrs vārdā Dzjumi. Viņu darīja nemierīgu jūtas, un beigās viņš devās kalnos, lai praktizētu pilnveidošanos. Viņš izcieta daudz grūtību un beidzot atrada dievību, kura kalnos pilnveidojās. Viņš pieņēma dievību par savu skolotāju un uzsāka savu pilnveidošanos. Ilgstoši ievērojot stingras prasības un disciplīnu, viņš spēja strauji virzīties uz priekšu un tika aplaimots ar dievišķajām spējām. Viņš spēja braukt uz mākoņa un lidot.

2008. gada 16. novembrī Berlīnē notika Eiropas Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konference. Daudzi praktizētāji sacīja, ka viņus dziļi aizkustinājuši citu praktizētāju patiesie stāsti, un, jo īpaši, Skolotāja Li apsveikuma vēsts.

Konfliktu laikā es sapratu arī to, ka man nav jāpievērš pārāk liela uzmanība tam, ka draugi-praktizētāji ir kaut ko pārpratuši. Mums jābūt iecietīgiem pret draugiem-praktizētājiem. Mūsu pilnveidošanās mērķis nav apstiprināt pašiem sevi, strīdēties ar citiem, nedz arī uzkrāt „sasniegumus”, bet drīzāk gan atbrīvoties no pēc iespējas vairāk pieķeršanām.

2007. gada 30. septembrī, policisti pieciem praktizētājiem konfiscēja satelīta šķīvjus. Daži citi praktizētāji, uzzinājuši par šo incidentu, brīvprātīgi noņēma savus šķīvjus. Taču dažiem citiem praktizētājiem vairākos ciematos bija ļoti spēcīgas taisnās domas. Viņi sacīja: „Tā kā to nav ieplānojis Skolotājs, kādēļ mums tam būtu jātic?” Viņi apspriedās savā starpā, pilnībā noraidīja vecos spēkus savos prātos un turpināja raidīt taisnās domas. Policija nekad neieradās viņu ciematos!

Cilvēki bieži saka: „Šim cilvēkam ir pārāk daudz pašlepnuma, un viņš nespēj pieņemt kritiku.” Cilvēks ar šādu domāšanu kļūst dusmīgs un zaudē savaldīšanos, ja viņš tiek kritizēts. Šī pieķeršanās sakņojas pārmērīgā pašlepnumā. Pat nepraktizētājiem pārāk daudz pašlepnuma ir slikta lieta. Pārmērīgu pašlepnumu bieži var redzēt, kad notiek saskaršanās ar dzīves likstām, un cilvēkiem nav pareizas psiholoģiskas attieksmes nelabvēlīgās situācijās un viņi nav spējīgi stāties pretī šīm situācijām ar mierīgu prātu.

Klausīties nozīmē mācīties. Cilvēks, kurš māk klausīties, spēj iegūt daudz informācijas no citiem. Viņš ir spējīgs pastāvīgi uzzināt kaut ko jaunu. Klausīties vecāku cilvēku padomā, ir gluži tāpat, kā lasīt labu grāmatu. Cilvēks sasniegs vairāk, ja viņš vēlas mācīties no sastaptajiem cilvēkiem, no tiem, kuri ir labāki par viņu. Klausoties drauga viedoklī vai priekšlikumā, cilvēks var uzzināt jaunas idejas un metodes, kā arī iegūt labāku saskaņu saskarsmē ar draugiem. Konfūcijs ir teicis: „Ja mēs ejam trijatā, tad vismaz viens no diviem pārējiem pilnībā var būt mans skolotājs.”

Dažreiz egoismu nav viegli atpazīt, tas ir ļoti dziļi paslēpts. Piemēram, kad es ļoti centos atbrīvoties no pieķeršanās bailēm un centīgi mācījos Likumu, Faluņgun mācību, zemapziņā bija paslēpts patiesais mērķis: aizsargāt sevi no vajāšanām un neciest nekādus zaudējumus. Es lēju daudz asaru, taču ne jau tādēļ, ka neizdevās glābt daudzās dzīvās būtnes, bet aiz žēluma pret sevi. Es neizdarīju to, ko varēju izdarīt, nepieliku visas pūles, lai glābtu cilvēkus, un palaidu garām daudzas man dotās iespējas.

Gados veca praktizētāja atnāca pie manis uz mājām studēt Likumu, Faluņgun mācību, un dalīties pieredzē. Vakar viņa stāstīja, ka, apmeklējot grāmatveikalus, viņa ieliek videodiskus, kuri skaidro patiesību, veikalā pārdotajās grāmatās. Es uzreiz nodomāju, ka tā ir laba ideja, lielisks veids, kā skaidrot patiesību, bet vienlaicīgi biju arī pārsteigts: nebiju domājis, ka viņa spēj tik labi rīkoties! Šis gadījums man palīdzēja saprast, ka vienmēr esmu uzskatījis, ka gados vecie praktizētāji nevēlas vai baidās izplatīt videodiskus, kamēr es tos ierakstīju un piegādāju no savām mājām. Uzskatīju, ka esmu paveicis vairāk un labāk, nekā pārējie, it īpaši salīdzinājumā ar šiem gados vecajiem praktizētājiem. Biju tik lepns par sevi, ka nemanot man bija radusies pieķeršanās justies pārākam.

Faktiski man īsti nav dziļas izpratnes par to, kā paskatīties sevī. Kad vien es sastopos ar konfliktiem un nevaru izturēt kādas grūtības, es kļūstu nemierīgs. Es skatījos sevī, bet nevarēju atrast pamata pieķeršanos. Es sev sacīju: ”Aizmirsti par to. Es mēģināšu darīt labi, sekojot Faluņgun mācībai.” Tādējādi es nevarēju patiesi atbrīvoties no tā, kam biju pieķēries.

Pēdējā laikā es reti skaidroju cilvēkiem patiesību par Faluņ Dafa savas nedrošības un neizlēmības dēļ. Es izjutu bailes, jo tā kā es atšķiros no citiem cilvēkiem, viņi varētu mani nesaprast. Es baidījos, ka kādam nepatiks mans viedoklis vai arī, ka mani nosodīs tādēļ, ka es rīkojos citādi nekā parasti cilvēki (baidījos būt „baltā vārna”). Tā vietā, lai aktīvi rīkotos, es izvairījos no pretrunām, izvairījos no iespējām skaidrot patiesību.

Es sapratu, ka praktizētājam jebkurā situācijā ir jāpilnveido sevi atklāti un ar cieņu, saglabājot labestīgu un mierpilnu sirdi, kas parāda Faluņ Dafa praktizētāja īpašības – nesavtību un spēju vienmēr vispirms domāt par citiem. Nav svarīgi, vai tā ir ģimene, sabiedrība vai darba kolektīvs – ja mēs nepievēršam uzmanību saviem vārdiem un darbiem, un rīkojamies tāpat, kā to dara laicīgie cilvēki, tad mēs varam neviļus kādu aizvainot, kas var kļūt par iemeslu tam, ka šis cilvēks pazaudēs savu iespēju.

Reizēm, kad praktizētājs vēl nebija pabeidzis savu sakāmo, es jau sāku norādīt uz viņa trūkumiem. Mana tieksme izrādīties pieauga līdz tādai pakāpei, ka ik reizi, sastopoties ar kādu no praktizētājiem, es centos atklāt kādu viņa pieķeršanos, lai nodemonstrētu, cik labi es izprotu Likumu. Aizgājusi līdz mājām, es sapratu, ka tā nav pareizi. Es zināju, ka tā ir vēlēšanās izrādīties, pieķeršanās pašapmierinātībai un pieķeršanās reputācijai.

Pēc tam, kad 1999. gada jūlijā sākās vajāšana, vide praksei grupā bija zudusi, un es arī kļuvu mazāk uzcītīga. Pamazām arvien pieauga mana pieķeršanās komfortam, un jo mazāk es izpildīju vingrojumus, jo mazāk es vēlējos tos izpildīt. Rezultātā, lasot Faluņgun mācību un raidot taisnas domas, es bieži iesnaudos, un tādējādi mana prāts arvien vairāk novirzījās no pareizā ceļa. Pēc tam, kad biju apzinājusies savas problēmas, nolēmu atsākt katru dienu izpildīt vingrojumus.