Labestība ir Apskaidroto būtība. Tāpēc praktizētājiem jāpilnveido labestība. Kad rodas problēmas, mums tās jāatrisina, izmantojot labestību. Mums jāizturas pret dzīvajām būtnēm ar labestību, neskatoties uz to, vai viņas ir labas, vai ļaunas. Taču pret tām ļaunajām dzīvajām būtnēm, kuras vairs nav iespējams glābt, mums jāizmanto mūsu taisnās domas, lai iznīcinātu ļaunumu. Tā tiks izglābts vēl lielāks skaits dzīvo būtņu un izpildīts mūsu dotais solījums.

Pēc tam, kad es tiku nelikumīgi ieslodzīta ļaunās ĶKP cietumā, tur bija kāda vairāk nekā 60 gadus veca kundze, kura no paša sākuma, saskaroties ar Dafa praktizētājiem, bija pret mums. Draugi praktizētāji ar labestību skaidroja viņai patiesību par vajāšanām, taču viņa turpināja radīt traucējumus un būt pret. Es atcerējos Skolotāja vārdus: „Saskaroties ar problēmu, meklējiet sevī, neesiet laicīgā cilvēka sirds vadīti.” Es turpināju ar labestību izturēties pret viņu un mēģināju izdomāt veidu, kā izskaidrot viņai patiesību.

Manas mocības ilga 20 gadus līdz pat 1998. gada 4. novembrim, kad man palaimējās iepazīties ar Faluņ Dafa. Es studēju Likumu [Faluņ Dafa mācību] un rīkojos saskaņā ar Īstenības-Labestības-Pacietības principiem. Aptuveni pēc desmit dienām sāpes kājās un gurnos - visas manas vecās problēmas - izzuda. Es turpināju studēt Likumu un izpildīt vingrojumus, un pakāpeniski smagums manās krūtīs pazuda, un mana seja vairs nebija saspringta.

Kad Skolotājs grāmatā „Džuaņ Faluņ” devītajā lekcijā runāja par spēju izturēt vislielākās grūtības, viņš stāstīja par cilvēku, kuram radās ļoti daudzas problēmas, tādas, kā negaidīta palikšana bez darba, gados vecais tēvs ievietots slimnīcā, dēls iesaistījies kautiņā, sievai parādījies mīļākais u.c. Skolotājs arī sacīja, ka mums nebūs noteikti jāsaskaras tieši ar šādām problēmām, bet Sjiņsjin konflikti nav nemaz vieglāk izturami, kā šāda veida lietas. Atceroties savu pēdējo gadu pieredzi, es biju tieši tāda pašā situācijā, kā cilvēks, par kuru runāja Skolotājs.

Uz rietumiem no Laņdžou pilsētas, kas atrodas Ķīnas ziemeļrietumu daļā, ir augsti kalni un dziļas ielejas. Sakari un transports tur ir stipri apgrūtināti. Vējainā laikā gaiss ir pilns ar smiltīm un netīrumiem. Lietainā laikā ceļi kļūst slideni un dubļaini. Tur dzīvo divas gados vecas praktizētājas, kuras abas ir vairāk nekā 60 gadus vecas. Kopš 2004. gada augusta viņas katru nedēļu dodas uz kalnu ciematiem, nogādājot tur patiesību skaidrojošus materiālus, lai glābtu cilvēkus. Viņas turpina to darīt gan brīvdienās, gan sliktos laika apstākļos. Ja kādu nedēļu gadās izlaist, tad nākamajā nedēļā viņas piegādā materiālus uz ciematiem divreiz.

Es esmu Faluņ Dafa praktizētāja no Hubejas provinces Aņlu pilsētas Čeņsjanas rajona. Mana vecmāmiņa ir 75 gadus veca. Pirms desmit gadiem viņa smagi saslima, un viņai izkrita visi zobi. Tādēļ viņai bija ārkārtīgi grūti ēst. 1997. gadā mana vecmāmiņa sāka praktizēt Faluņ Dafa. Viņa izpildīja vingrojumus gan no rīta, gan vakarā un bieži skaļi lasīja Faluņgun mācību. Vairāk nekā desmit gadus viņa turpināja centīgi nodarboties ar Faluņgun praksi, un viens pēc otra sāka notikt brīnumi.

Es turpināju neatlaidīgi praktizēt un centos pēc iespējas uzcītīgāk mācīties Likumu un raidīt Taisnās domas. Laikam ejot, ar lielu ticību Skolotājam un Dafa, manu baiļu intensitāte sāka mazināties, mans ķermenis kļuva spēcīgāks. Apmēram pēc mēneša es radu sevī pietiekami daudz spēka un pārliecības, lai pārietu uz tādu vietu parkā, kur ir daudz vairāk cilvēku. Es sāku atskaņot mūziku skaļumā, neizmantojot austiņas. Man radās vēlēšanās dalīties šajā brīnišķīgajā praksē ar visiem apkārtējiem, nevis turēt to slepenībā pie sevis.

Pilnveidošanās procesā daudzi praktizētāji ir sapratuši, ka meklēšana sevī ir spēcīgs ierocis, kas dod mums iespēju iet taisnu ceļu. Atgadījums, kas notika ar mani pirms dažām dienām, arī ļāva man sajust, ka meklēšanai sevī piemīt milzīgs spēks. Vēlos dalīties šajā pieredzē ar draugiem praktizētājiem.

2008. gada martā 49 gadus vecajam Toronto iedzīvotājam Liņ kungam kreisajā celī tika atklāts vēzis. Tādēļ viņš nolēma praktizēt Faluņgun. Pēc četriem mēnešiem notika brīnums - viņa ārsts viņam pateica, ka kāja ir pilnībā izārstēta. Kad es intervēju Liņ kungu viņš izskatījās ļoti vesels un enerģisks. Liņ kungs sacīja, ka turpinās praktizēt Faluņgun: „Faluņgun ir dižs Likums, kas glābj dzīvās būtnes. Vienalga, vai jums ir slimības, vai ģimenes problēmas, ja vien jūs ieejat pa Likuma durvīm, jūs tiksiet glābts. Tas ir tādēļ, ka pilnveidošanās spēj uzlabot jūsu morāli un palīdz jums vairāk izprast, kad rodas problēmas jūsu ģimenē."

Mēs gatavojāmies pārdot biļetes uz 2008./2009. gada „Divine Performing Arts” izrādēm. Es atbraucu uz Ņujorku, lai palīdzētu pārdot biļetes un cītīgi pie tā strādātu, gluži tāpat, kā es to darīju Taivānā. Es dalīju cilvēkiem metro patiesību skaidrojošos materiālus par Faluņgun un nežēlīgajām vajāšanām, „Divine Performing Arts” izrādēm, NTD TV konkursu sērijām un citus materiālus. Taču, laikam ritot, diemžēl es kļuvu mazāk čakla, uzcītīga un centīga, līdz visbeidzot šī gada vidū es pilnībā pārstāju [patiesības skaidrošanu], kamēr es vēl biju Ņujorkā. Dažreiz es sev jautāju: „Kas notika?” un „Kādēļ es pēkšņi beidzu būt daļa no šiem centieniem?” Ieskatoties sevī, es sapratu, ka tā ir pieķeršanās bailēm, kas noveda mani līdz šim sastingumam.

Šodien mēs ar draugu praktizētāju devāmies skaidrot patiesību par Faluņgun. Mēs aizgājām uz „Makdonalds” restorānu un nopirkām tur kaut ko ēdamu. Kad biju apsēdies, es sāku sarunu par praksi ar kādu meiteni, kura sēdēja pie tā paša galdiņa. Pēc kāda laika praktizētājs man jautāja: „Kāpēc sarunājoties tu tik ļoti steidzies?” Es nodomāju: „Jā, es skaidroju patiesību jau kādu laiku, kāpēc šodien esmu tik nemierīgs?” Es nevarēju atrast iemeslu.

Saka, ka udumbāra ziedus dāvā Debesis un tie nes svētību, laimi un veiksmi. Budisma svētajos rakstos stāstīts, ka udumbāra ziedi uzplaukst tikai reizi trīs tūkstošos gadu un tie pareģo Likuma Rata (Faluņ) Svētā Valdnieka ierašanos pasaulē. Viņš izplatīs Likumu (Fa) un glābs dzīvās būtnes. 2008. gada martā es uzaicināju savus draugus pie sevis papriecāties par udumbāra ziediem uz manu durvju tērauda gredzeniem. Draugi pastāstīja, ka 1995. gada 15. maijā udumbāra ziedi tika atklāti uz ezera krastā augošajiem oleandriem pie Ziemeļu ezera parka austrumu vārtiem Čandžou pilsētā, Hunaņas provincē.

1994. gada 14. martā kāds draugs uzaicināja mani apmeklēt otro Faluņgun lekciju kursu Tiaņdzjiņas pilsētas Baji auditorijā. Es esmu ļoti laimīga, ka man radās izdevība apmeklēt šo kursu. Pirms sāku mācīties Faluņgun, es nenodarbojos ar citiem cjigun veidiem. Es nezināju, kas ir Buda vai Dao, ne arī to, kā ir jāpilnveidojas. Taču pirmajā dienā, noklausoties Skolotāja lekciju, es, šķiet, pēkšņi biju sapratusi jautājumus, uz kuriem agrāk nekad nebiju spējusi rast atbildes, un beidzot sapratusi dzīves patieso jēgu un mērķi. Manos uzskatos par dzīvi un pasauli patiešām notika milzīgas izmaiņas.

Nesen, pēc tam, kad mūsu pilsētā bija beigusies Dievišķās mākslas kolektīva izrāde, es nodomāju, ka varēšu nodoties nākošajam Dafa projektam. Taču man vienlaicīgi notika vairāki konflikti, kuri vidū bija konflikti ar citiem praktizētājiem un konflikti ar ģimenes locekļiem. Es ieskatījos sevī, taču konflikti atkārtojas pēc tam, kad es biju domājis, ka viņi ir garām. Mans sjiņsjin sāka celties un krist. Tad es sapratu, ka es neieskatījos sevī pietiekami dziļi, nedz arī pilnībā atbrīvojos no savas cilvēciskās pieķeršanās.

Kādā pavasara dienā 2006. gadā Henaņas provinces Huaijanas apgabala ciematā vairāk nekā 80 gadus veca sieviete netālu no vietējās pamatskolas ieejas pamanīja saini ar grāmatām, kurām bija spilgti dzelteni vāki. „Cik žēl, ka šīs grāmatas ir pazaudētas,” viņa nodomāja un paņēma tās. Kad viņa nonāca līdz galvenajam ceļam, viņa sastapa divus cilvēkus, kas vāca atkritumus pārstrādāšanai. Viņi ieraudzīja grāmatas un teica, lai par tām samaksā, taču vecā sieviete atteicās. Viņi sacīja: „Jūs esat tik veca, ka nevarat izlasīt vārdus. Kāds jums no tām labums? Un turklāt tās ir Faluņgun grāmatas. Drošības dienesta darbinieki jūs arestēs, ja ieraudzīs jūs ar tām.”

Vēlāk es pārstāju lietot zāles, un mani kaimiņi un draugi jautāja, kāpēc es tā daru. Es tik tikko varēju parunāt, tādēļ mana sieva paskaidroja viņiem, ka mēs esam Faluņgun praktizētāji un ka par mums rūpējas mūsu Skolotājs. Pēc mēneša es atkal varēju staigāt. Citiem tas šķita neticami, jo viņi domāja, ka palikšu par invalīdu. Zinot to, ka es praktizēju Faluņgun, viņi sāka uzskatīt, ka Faluņ Dafa ir brīnumains, un pastāstīja par to citiem

Pēdējo divu gadu laikā konflikti manā ģimenē pastiprinājās. Mans vīrs arī ir praktizētājs, un mans bērns tic, ka Faluņ Dafa ir labs. Taču mums mājās bija daudz konfliktu un problēmu. Mēs žēlojāmies viens par otru un aizrādījām viens otram katreiz, kad notika kāda problēma. Mēs vērtējām otru saskaņā ar Fa un teicām pretējai pusei, ka tas ir viņa labā. Lai arī mēs meklējām savas nepilnības saskaņā ar Fa, taču pēc neilga laika mēs atkal atgriezāmies pie mūsu vecajiem paradumiem.

Vēlos dalīties ar draugiem praktizētājiem neparastā pieredzē par to, kas ar mani atgadījās Jaungada naktī. Pēc Jaungada svinībām, 4.00 no rīta, es atgriezos mājās no pilsētas centra. Mans draugs, cenšoties ietaupīt naudu, pierunāja taksometra vadītāju aizvest mani par mazāku maksu (es dzīvoju netālu no pilsētas centra), nenosaucot manu adresi, bet paskaidrojot, ka tālu nebūs jābrauc. Nezinādams precīzu adresi un gaidīdams manus norādījumus, vadītājs neiegriezās vajadzīgajā pagriezienā, lai piebrauktu pie manas mājas. Es uzskatu visādas „atlaides” par nepareizām, tādēļ, nodomājot, ka tā būs godīgi, izkāpu pieturā un devos cauri neapdzīvotai vietai...

Pēkšņi man radās izpratne. Es sapratu, ka mums vienmēr un visur ir jādod cilvēkiem iespēja sajust mūsu labestību un garīgo tīrību. Ja mēs tā nerīkojamies, neskatoties uz to, cik labi ir mūsu argumenti, mūsu vārdos nebūs tā spēka, kas spēj iznīcināt ļaunos elementus viņu apziņā. Vai nav tā, ka es izturos pret cilvēkiem labestīgi izlases veidā un tas ir atkarīgs no noteiktiem apstākļiem? Ja jūs man patīkat, tad esmu labestīgs. Ja nepatīkat, tad vairs neesmu labestīgs? Vai tad tā nav egoisma izpausme?

Es esmu skolotāja Gaņsu provinces ciematā. Pirms desmit gadiem es uzņēmos pasniegt stundas dažās ļoti nabadzīgu lauku rajonu sākumskolās. Katru nedēļu man nācās vadīt apmēram 30 stundas un pārbaudīt daudz mājasdarbu. Darba slodze bija tik liela, ka man sākās drudzis un es jutos slima. Neskatoties uz dažādo ārstēšanu, mana veselība neuzlabojās. Kad uzzināju, ka cjigun var ārstēt slimības, es nolēmu pamēģināt. Taču bija tik daudz cjigun veidu, ka es nezināju kuru izvēlēties. (..) Es šaubījos, tādēļ prasīju vīram padomu. Viņš sacīja: „Cjigun žurnālā ir pieminēts Faluņgun. Tas ir ļoti populārs. Kādēļ gan tev neuzzināt par to vairāk?”

Dziņču pastāstīja man, ka pilnveidojas Dižajā Likumā, kas iemācīja viņai atšķirt pareizo no nepareizā. Pirms viņa uzsāka pilnveidošanos, viņai nebija stingru morāles kritēriju, un viņas dzīve bija tukša. Viņas draugi sacīja, ka Dziņču ir kļuvusi pavisam cits cilvēks. Viņa ir kļuvusi mierīga, godīga, gudra un uzmanīga pret apkārtējiem.

Lai gan sākumā es nevarēju saprast daudz ko no tā, ko teica Skolotājs, man bija sākotnēja sapratne par to, kāpēc cilvēks slimo, kāpēc cilvēkam rodas problēmas un kāpēc ir nepieciešams pievērst uzmanību tikumībai un darīt labus darbus. Pēc desmit kursos pavadītajām dienām es sajutu, ka esmu kļuvis ļoti enerģisks un biju labā garastāvoklī. Es jutos ļoti ērti, tādēļ, ka visas manas iepriekšējās slimības - artrīts, sāpes mugurā, čūlas, zemais asinsspiediens, hronisks kakla un prostatas iekaisums - bija izzudušas. Es tiešām izjutu, cik tas ir komfortabli, kad ķermenis ir vesels.

Es sāku praktizēt Faluņ Dafa kopā ar savu mammu, kad man bija septiņi gadi. Kopā ar viņu es studēju Likumu un izpildīju vingrojumus. Drīz es sapratu, ka Īstenība, Labestība, Pacietība - tas ir labi. Kopš sāku pilnveidoties, es sāku ievērot šos principus un man uzlabojās attiecības ar draugiem. Es kļuvu mierīgāks, gan fiziski, gan garīgi. Es pārstāju uztraukties un vienmēr smaidu. Man ir labas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.

1995. gada 13. martā Parīzes sporta zālē notika pirmais Faluņgun lekciju cikls Francijā. Tā bija Skolotāja pirmā uzstāšanās, izplatot Likumu ārzemēs. Tālāk seko Francijas Faluņ Dafa praktizētāju dārgās un neaizmirstamās atmiņas.

Kanonā „Šaņ vienkāršā izklāstījumā” Skolotājs saka: „Šaņ – tā ir Visuma īpašības izpausme dažādos līmeņos, dažādās dimensijās, kā arī Dižo Apskaidroto pamatbūtība. Tādēļ praktizētājam noteikti ir jāpilnveido Šaņ, jāsaplūst ar Visuma īpašību Džeņ-Šaņ-Žeņ (Īstenība-Labestība-Pacietība).”

1999. gadā es sāku praktizēt Faluņ Dafa. Līdz tam, slimību un emocionālā stresa dēļ mana dzīve bija ļoti grūta. Katra diena man bija kā gads. Es nodarbojos ar Taidzji boksu, Taidzji paukošanu un cjigun. Es pievērsos arī budismam un apmeklēju tempļus. Neskatoties uz visu to, es nevarēju atbrīvoties no slimībām un ciešanām. Biežo nakts murgu dēļ es gandrīz negulēju.

1993. gada septembrī es kopā ar astoņiem maniem draugiem un ģimenes locekļiem apmeklēju trešo Skolotāja lekciju kursu, kas notika Hubejas provinces Uhaņas pilsētā. Skolotājs lasīja lekcijas vienā no Džunaņas Finanšu un ekonomikas universitātes auditorijām. Skolotājs mācīja skolniekiem dižo Visuma patiesību un saprotami izskaidroja cilvēka dzīves īsteno mērķi un nozīmi. Šī kursa pēdējās lekcijas laikā Skolotājs atbildēja uz visiem skolnieku jautājumiem, ieskaitot tos, kuri man likās pavisam bērnišķīgi. Skolotājs arī mudināja skolniekus cītīgi pilnveidoties, kad viņi būs atgriezušies mājās.

Praktizētājs rakstā sacīja: ”Tie, kas patiesi tic Faluņgun mācībai, ir atbrīvojušies no savām cilvēka sirdīm. Viņiem nav tirdošu un netīru domu, tādēļ viņi ir šķīsti, patiesi, cienīgi un taisnīgi.” Tā tas patiešām ir! Pēc septiņu gadu ilgās nežēlīgas un neprātīgas vajāšanas, ko īsteno ļaunā ĶKP, un pilnveidošanās saskaņā ar Faluņgun mācības principiem, praktizētāji ir spējuši iziet tam cauri ar cieņu un taisnīgumu, parādot, ka ”viena taisna doma uzveic simt ļaunumu”.

Izlasījis grāmatu "Džuaņ Faluņ", es neatlaidīgi turpināju to studēt. Apmēram pēc viena mēneša es pirmo reizi piedzīvoju Dafa brīnumu. Visas manas slimības izzuda. Es patiešām sajutu, ka esmu atbrīvojies no sāpēm. Tai pašā laikā es ātri atbrīvojos no saviem kaitīgajiem ieradumiem, tādiem kā alkohola lietošanas un smēķēšanas. Es esmu no visas sirds pateicīgs Skolotājam Li Hundži par viņa žēlsirdību.

Es ilgu laiku biju ātri aizkaitināmā noskaņojumā, un tas vēl aizvien nav novērsts. Pilnveidošanās praksē šī aizkaitināmība parādās dažādos aspektos. Tā pat kļūst par pieradumu, ko nav viegli pamanīt. Tas nav tikai tādēļ, ka ir slikts raksturs. Aiz tās slēpjas daudz pieķeršanās.

Savas dzīves pirmajā pusē es cīnījos par iztiku un biju spiesta fiziski strādāt. Pēc tam, kad es apprecējos, es ļoti cietu no dažādām slimībām un dzīvoju zem pastāvīga savas ģimenes spiediena. Es jutos kā bezcerīgi staigājošs līķis. Es vēlos dalīties savā pieredzē, kā es pārcietu nebeidzamo postu, līdz es beidzot ieguvu jaunu dzīvi un spožu nākotni, praktizējot Faluņgun; gluži tāpat kā uzspīd pilns mēness, kad aizgājuši tumšie mākoņi.

1994. gadā no 20. līdz 28. augustam Skolotājs lasīja lekcijas Jaņbiaņas pilsētas Auditorijā. Lekciju apmeklētāju skaits bija milzīgs, apmēram 3000 cilvēku no aptuveni desmit Ķīnas provincēm. Klausītāju vidū bija arī praktizētāji-veterāni, kas sekoja līdzi Skolotājam no viena lekciju kursa uz otru, kā arī Faluņ Dafa Pētniecības asociācijas darbinieki. Viņi visi bija ļoti draudzīgi un labestīgi.

Savā sapnī es biju aizgulējies, un kad ierados, eksāmens bija jau sācies. Tur vēl bija kādi 50-60 draugi praktizētāji, kuriem arī bija jāliek tas pats eksāmens. Kad tika nokārtots eksāmens vienā priekšmetā, visi devās uz citu telpu, lai kārtotu eksāmenu nākamajā priekšmetā. Es sapratu, ka tas nozīmē daudzu pārbaudījumu izturēšanu. Eksāmena laikā es biju galīgi nesaprātīgs, vāji atbildēju pat tajos priekšmetos, kas man labi padevās. Tur bija tādi jautājumi, uz kuriem agrāk es atbildēju bez grūtībām. Kādēļ es tagad nespēju uz tiem atbildēt?

Kopš tā brīža, kad Skolotājs atklāja mums dziļo Faluņgun mācību, Likumu, viņš vienmēr mums ir teicis, ka neatkarīgi no tā, kādā situācijā esam nonākuši, mums nepieciešams ieskatīties sevī un atrast problēmas, kas ir mūsos pašos – meklēt sevī un pilnveidot sevi pašu. Kad nomierinos, es uzdodu sev jautājumu: “Kādas man ir nepilnības, kādi man ir trūkumi?”

Man likās, ka esmu jau pielicis visas pūles, tomēr pēc tam, kad biju izpildījis savu Likuma mācīšanās grafiku, nezin kādēļ mana sirds joprojām bija nemierīga… Es sāku skatīties sevī un pēkšņi atskārtu, ka mācoties mana sirds nebija tīra. Virspusēji raugoties, es ikdienu lasīju grāmatas un Skolotāja pēdējās lekcijas. Man pašam šķita, ka esmu ļoti uzcītīgs, tomēr patiesībā zem šīs uzcītības slēpās vēlēšanās pasargāt sevi.

Es iebraucu pilsētā un atradu vietējo praktizētāju. Bet es uzzināju, ka arī par viņu ir ziņots policijai. Viņa sacīja: “Tu vari palikt pie manis. Ja viņi ieradīsies, lai mani arestētu, mēs sacīsim, ka tu esi…” Pēc dažām dienām viņu patiešām arestēja. Dēļ manas pieķeršanās bailēm, arī mani arestēja. Šajā veidā mūsu domas noveda pie vajāšanas. Vēlāk šī praktizētāja tika ieslodzīta cietumā uz trim gadiem un nomira cietuma slimnīcā.