Es esmu jauns Faluņ Dafa praktizētājs, man ir 15 gadu. Katru nedēļu es apmeklēju Minhui skolu, kas paredzēta jaunajiem praktizētājiem. Es sāku praktizēt Faluņgun 2004. gadā, kad mana mamma paņēma sev līdzi uz Faluņgun deviņu dienu videolekciju kursu manu vecmāmiņu, manu māsu un mani. Nākošās dienas rītā man un manai māsai sākās drudzis. Mana māte teica, ka patiesībā tā nav slimība un ka Skolotājs attīra mūsu ķermeņus. Mamma man pajautāja: „Kā jaunam Dafa skolniekam, vai tev tas nav jāpārcieš?” Protams, nākošajā rītā ar mani viss bija kārtībā, kas izbrīnīja manu vecmāmiņu. Tas tiešām bija brīnumaini!

Dafa skolnieki ir vienots ķermenis, un ir ļoti svarīgi būt harmonijā vienam ar otru. Šis nav jautājums tikai par viena skolnieka Pilnības standartu sasniegšanu. Tas ietver arī skolnieku vienotā ķermeņa paaugstināšanos, un mūsu misija un atbildība ir harmonizēties ar Likumu. Laikā, kad draugi praktizētāji tika pakļauti vajāšanām, es izpratu vēl vienu frāzes „cita cilvēka lietas ir tavas lietas, un tavas lietas ir viņa lietas” līmeni. Es izmantoju Taisnās domas, lai atbalstītu citus praktizētājus un harmonizētos ar viņiem, un palīdzētu viņiem attīrīt viņu dimensijas, lai viņi varētu pārvarēt grūtības. Piemēram, došanās uz cietumiem, kuros ieslodzīti Dafa praktizētāji, un Taisno domas raidīšana no tuva attāluma.

Tas viss man vēl vairāk parādīja, cik svarīga ir „bezierunu sadarbība”. Tai noteikti ir daudzi aspekti un nozīmes slāņi. Šobrīd mana personīgā izpratne par „bezierunu sadarbību” ir būt spējīgam visu laiku saglabāt lielu un žēlsirdīgu sirdi vienam pret otru. Kad es pamanu, ka man ir negatīvas jūtas vai domas par praktizētāju, es cenšos atgādināt sev, ka saspīlējums vai grūtības starp mums ir melnās matērijas transformācijas process. Tā paturēšana prātā man palīdz saglabāt atklātu un žēlsirdīgu sirdi pret cilvēku vai situāciju.

2005. gada septembrī es sāku lasīt grāmatu „Džuaņ Faluņ”. Pirms es iemācījos piecus vingrojumu kompleksus, es bieži jutu stingumu rokās un kājās, kad braucu ar mašīnu lielus attālumus darba darīšanās. Es zināju, ka apdraudu sevi un citus, ja turpināšu braukt. Stingums bija jūtams pat tad, kad mājās apsēdos. Kopš es sāku izpildīt vingrojumus, šī problēma palēnām izzuda.

Tajā brīdī es pēkšņi iedomājos par sagatavošanos meditācijai, kad mēs sēžam ar sakrustotām kājām, turam muguru un kaklu taisni, atstājam spraugu starp augšējiem un apakšējiem zobiem, ļaujam sirdī rasties žēlsirdībai un pieņemam miermīlīgu sejas izteiksmi. Pēc tam, kad atbrīvojos no pieķeršanās savā sirdī, manas kājas joprojām sāpēja, bet tas vairs neietekmēja manu sirdi. Tagad es varu ar miera pilnu sejas izteiksmi meditēt, par spīti sāpēm manās kājās.

Es paskaidroju, ka ar laiku Faluņ Dafa padara mani par labāku cilvēku. Es atgādināju viņai, cik daudz mierīgāks es esmu palicis; ka es vairs nezaudēju savaldīšanos; kā attīrās mana valoda. Es biju pārtraucis dzert alkoholiskos dzērienus un pārstājis būt uztraukts. Es izskaidroju visas šīs izmaiņas ar Faluņ Dafa. Es viņai atgādināju, ka, lai arī mēs tik daudzus gadus bijām praktizējošie kristieši, mūsu dzīvē patiesībā nekas nemainījās. Tikai Faluņ Dafa varēja izmainīt mani.