Izpratne un uzskati

  • Egoisms ir pieķeršanās, no kuras jāatbrīvojas pilnveidošanās procesā

    Dažreiz egoismu nav viegli atpazīt, tas ir ļoti dziļi paslēpts. Piemēram, kad es ļoti centos atbrīvoties no pieķeršanās bailēm un centīgi mācījos Likumu, Faluņgun mācību, zemapziņā bija paslēpts patiesais mērķis: aizsargāt sevi no vajāšanām un neciest nekādus zaudējumus. Es lēju daudz asaru, taču ne jau tādēļ, ka neizdevās glābt daudzās dzīvās būtnes, bet aiz žēluma pret sevi. Es neizdarīju to, ko varēju izdarīt, nepieliku visas pūles, lai glābtu cilvēkus, un palaidu garām daudzas man dotās iespējas.
  • Atbrīvojaties no pieķeršanās justies pārākam par citiem

    Gados veca praktizētāja atnāca pie manis uz mājām studēt Likumu, Faluņgun mācību, un dalīties pieredzē. Vakar viņa stāstīja, ka, apmeklējot grāmatveikalus, viņa ieliek videodiskus, kuri skaidro patiesību, veikalā pārdotajās grāmatās. Es uzreiz nodomāju, ka tā ir laba ideja, lielisks veids, kā skaidrot patiesību, bet vienlaicīgi biju arī pārsteigts: nebiju domājis, ka viņa spēj tik labi rīkoties! Šis gadījums man palīdzēja saprast, ka vienmēr esmu uzskatījis, ka gados vecie praktizētāji nevēlas vai baidās izplatīt videodiskus, kamēr es tos ierakstīju un piegādāju no savām mājām. Uzskatīju, ka esmu paveicis vairāk un labāk, nekā pārējie, it īpaši salīdzinājumā ar šiem gados vecajiem praktizētājiem. Biju tik lepns par sevi, ka nemanot man bija radusies pieķeršanās justies pārākam.
  • Dalos savā nelielā izpratnē ar praktizētājiem, kuri nezina, kā palūkoties sevī

    Faktiski man īsti nav dziļas izpratnes par to, kā paskatīties sevī. Kad vien es sastopos ar konfliktiem un nevaru izturēt kādas grūtības, es kļūstu nemierīgs. Es skatījos sevī, bet nevarēju atrast pamata pieķeršanos. Es sev sacīju: ”Aizmirsti par to. Es mēģināšu darīt labi, sekojot Faluņgun mācībai.” Tādējādi es nevarēju patiesi atbrīvoties no tā, kam biju pieķēries.
  • Pilnveidojoties mums ir jāatbrīvojas no bailēm

    Pēdējā laikā es reti skaidroju cilvēkiem patiesību par Faluņ Dafa savas nedrošības un neizlēmības dēļ. Es izjutu bailes, jo tā kā es atšķiros no citiem cilvēkiem, viņi varētu mani nesaprast. Es baidījos, ka kādam nepatiks mans viedoklis vai arī, ka mani nosodīs tādēļ, ka es rīkojos citādi nekā parasti cilvēki (baidījos būt „baltā vārna”). Tā vietā, lai aktīvi rīkotos, es izvairījos no pretrunām, izvairījos no iespējām skaidrot patiesību.
  • Neatstāt novārtā sevis pilnveidošanu šajā laika periodā

    Es sapratu, ka praktizētājam jebkurā situācijā ir jāpilnveido sevi atklāti un ar cieņu, saglabājot labestīgu un mierpilnu sirdi, kas parāda Faluņ Dafa praktizētāja īpašības – nesavtību un spēju vienmēr vispirms domāt par citiem. Nav svarīgi, vai tā ir ģimene, sabiedrība vai darba kolektīvs – ja mēs nepievēršam uzmanību saviem vārdiem un darbiem, un rīkojamies tāpat, kā to dara laicīgie cilvēki, tad mēs varam neviļus kādu aizvainot, kas var kļūt par iemeslu tam, ka šis cilvēks pazaudēs savu iespēju.
  • Mana izpratne attiecībā uz altruismu

    Reizēm, kad praktizētājs vēl nebija pabeidzis savu sakāmo, es jau sāku norādīt uz viņa trūkumiem. Mana tieksme izrādīties pieauga līdz tādai pakāpei, ka ik reizi, sastopoties ar kādu no praktizētājiem, es centos atklāt kādu viņa pieķeršanos, lai nodemonstrētu, cik labi es izprotu Likumu. Aizgājusi līdz mājām, es sapratu, ka tā nav pareizi. Es zināju, ka tā ir vēlēšanās izrādīties, pieķeršanās pašapmierinātībai un pieķeršanās reputācijai.
  • Mana izpratne par vingrojumu izpildīšanu

    Pēc tam, kad 1999. gada jūlijā sākās vajāšana, vide praksei grupā bija zudusi, un es arī kļuvu mazāk uzcītīga. Pamazām arvien pieauga mana pieķeršanās komfortam, un jo mazāk es izpildīju vingrojumus, jo mazāk es vēlējos tos izpildīt. Rezultātā, lasot Faluņgun mācību un raidot taisnas domas, es bieži iesnaudos, un tādējādi mana prāts arvien vairāk novirzījās no pareizā ceļa. Pēc tam, kad biju apzinājusies savas problēmas, nolēmu atsākt katru dienu izpildīt vingrojumus.
  • Draugi praktizētāji, sargieties lepnības!

    Būt pārliecinātam par sevi vajag un tas ir pat vēlami. Tomēr, ja cilvēkam rodas pārmērīga mīlestība pret sevi un viņš domā, ka ir svarīgāks vai labāks ne kā viņš patiesībā ir, tad tāda lepnība jau izraisa satraukumu. Nav brīnums, ka gan austrumu, gan rietumu reliģijas uzskata lepnību par grēku, kurš ir jāizskauž.