1994. gada 14. martā kāds draugs uzaicināja mani apmeklēt otro Faluņgun lekciju kursu Tiaņdzjiņas pilsētas Baji auditorijā. Es esmu ļoti laimīga, ka man radās izdevība apmeklēt šo kursu. Pirms sāku mācīties Faluņgun, es nenodarbojos ar citiem cjigun veidiem. Es nezināju, kas ir Buda vai Dao, ne arī to, kā ir jāpilnveidojas. Taču pirmajā dienā, noklausoties Skolotāja lekciju, es, šķiet, pēkšņi biju sapratusi jautājumus, uz kuriem agrāk nekad nebiju spējusi rast atbildes, un beidzot sapratusi dzīves patieso jēgu un mērķi. Manos uzskatos par dzīvi un pasauli patiešām notika milzīgas izmaiņas.

Klausīties nozīmē mācīties. Cilvēks, kurš māk klausīties, spēj iegūt daudz informācijas no citiem. Viņš ir spējīgs pastāvīgi uzzināt kaut ko jaunu. Klausīties vecāku cilvēku padomā, ir gluži tāpat, kā lasīt labu grāmatu. Cilvēks sasniegs vairāk, ja viņš vēlas mācīties no sastaptajiem cilvēkiem, no tiem, kuri ir labāki par viņu. Klausoties drauga viedoklī vai priekšlikumā, cilvēks var uzzināt jaunas idejas un metodes, kā arī iegūt labāku saskaņu saskarsmē ar draugiem. Konfūcijs ir teicis: „Ja mēs ejam trijatā, tad vismaz viens no diviem pārējiem pilnībā var būt mans skolotājs.”

Nesen, pēc tam, kad mūsu pilsētā bija beigusies Dievišķās mākslas kolektīva izrāde, es nodomāju, ka varēšu nodoties nākošajam Dafa projektam. Taču man vienlaicīgi notika vairāki konflikti, kuri vidū bija konflikti ar citiem praktizētājiem un konflikti ar ģimenes locekļiem. Es ieskatījos sevī, taču konflikti atkārtojas pēc tam, kad es biju domājis, ka viņi ir garām. Mans sjiņsjin sāka celties un krist. Tad es sapratu, ka es neieskatījos sevī pietiekami dziļi, nedz arī pilnībā atbrīvojos no savas cilvēciskās pieķeršanās.

Agrāk es biju alkoholiķis. Reiz, 2004. gadā es pēkšņi sajutu, ka esmu slims, es gandrīz zaudēju samaņu un nespēju nostāvēt kājās. Mani aizveda uz slimnīcu un ārsts pateica, ka man ir hipertonija, kura var izraisīt trombozi vai asinsizplūdumu smadzenēs. Es sāku lietot daudzus medikamentus, taču tie nelīdzēja. Es sāku domāt par savu dzīvi un sajutu uztraukumu, ka kādu dienu manis vairs vienkārši nebūs. Tad es sāku domāt par tiem Faluņgun praktizētājiem, kuri bija atbrīvojušies no nopietnām slimībām, un nolēmu pamēģināt praktizēt Faluņgun. Taču es biju alkoholiķis un neizglītots cilvēks, kā gan es varēju praktizēt Faluņgun? Taču praktizētāji man teica, ka es vienalga varu praktizēt. Lūk, tā es sāku atkārtot „Faluņ Dafa ir labs” un „Īstenība, Labestība, Pacietība - tas ir labi”. Daži praktizētāji sāka man lasīt priekšā Dafa grāmatas. Pēc desmit dienām es atguvu veselību, tas ir brīnums! Man vairs nav jādzer zāles.

Kādā pavasara dienā 2006. gadā Henaņas provinces Huaijanas apgabala ciematā vairāk nekā 80 gadus veca sieviete netālu no vietējās pamatskolas ieejas pamanīja saini ar grāmatām, kurām bija spilgti dzelteni vāki. „Cik žēl, ka šīs grāmatas ir pazaudētas,” viņa nodomāja un paņēma tās. Kad viņa nonāca līdz galvenajam ceļam, viņa sastapa divus cilvēkus, kas vāca atkritumus pārstrādāšanai. Viņi ieraudzīja grāmatas un teica, lai par tām samaksā, taču vecā sieviete atteicās. Viņi sacīja: „Jūs esat tik veca, ka nevarat izlasīt vārdus. Kāds jums no tām labums? Un turklāt tās ir Faluņgun grāmatas. Drošības dienesta darbinieki jūs arestēs, ja ieraudzīs jūs ar tām.”

Dažreiz egoismu nav viegli atpazīt, tas ir ļoti dziļi paslēpts. Piemēram, kad es ļoti centos atbrīvoties no pieķeršanās bailēm un centīgi mācījos Likumu, Faluņgun mācību, zemapziņā bija paslēpts patiesais mērķis: aizsargāt sevi no vajāšanām un neciest nekādus zaudējumus. Es lēju daudz asaru, taču ne jau tādēļ, ka neizdevās glābt daudzās dzīvās būtnes, bet aiz žēluma pret sevi. Es neizdarīju to, ko varēju izdarīt, nepieliku visas pūles, lai glābtu cilvēkus, un palaidu garām daudzas man dotās iespējas.

Gados veca praktizētāja atnāca pie manis uz mājām studēt Likumu, Faluņgun mācību, un dalīties pieredzē. Vakar viņa stāstīja, ka, apmeklējot grāmatveikalus, viņa ieliek videodiskus, kuri skaidro patiesību, veikalā pārdotajās grāmatās. Es uzreiz nodomāju, ka tā ir laba ideja, lielisks veids, kā skaidrot patiesību, bet vienlaicīgi biju arī pārsteigts: nebiju domājis, ka viņa spēj tik labi rīkoties! Šis gadījums man palīdzēja saprast, ka vienmēr esmu uzskatījis, ka gados vecie praktizētāji nevēlas vai baidās izplatīt videodiskus, kamēr es tos ierakstīju un piegādāju no savām mājām. Uzskatīju, ka esmu paveicis vairāk un labāk, nekā pārējie, it īpaši salīdzinājumā ar šiem gados vecajiem praktizētājiem. Biju tik lepns par sevi, ka nemanot man bija radusies pieķeršanās justies pārākam.

2005. gada septembrī es sāku lasīt grāmatu „Džuaņ Faluņ”. Pirms es iemācījos piecus vingrojumu kompleksus, es bieži jutu stingumu rokās un kājās, kad braucu ar mašīnu lielus attālumus darba darīšanās. Es zināju, ka apdraudu sevi un citus, ja turpināšu braukt. Stingums bija jūtams pat tad, kad mājās apsēdos. Kopš es sāku izpildīt vingrojumus, šī problēma palēnām izzuda.

Vēlāk es pārstāju lietot zāles, un mani kaimiņi un draugi jautāja, kāpēc es tā daru. Es tik tikko varēju parunāt, tādēļ mana sieva paskaidroja viņiem, ka mēs esam Faluņgun praktizētāji un ka par mums rūpējas mūsu Skolotājs. Pēc mēneša es atkal varēju staigāt. Citiem tas šķita neticami, jo viņi domāja, ka palikšu par invalīdu. Zinot to, ka es praktizēju Faluņgun, viņi sāka uzskatīt, ka Faluņ Dafa ir brīnumains, un pastāstīja par to citiem

Pēdējo divu gadu laikā konflikti manā ģimenē pastiprinājās. Mans vīrs arī ir praktizētājs, un mans bērns tic, ka Faluņ Dafa ir labs. Taču mums mājās bija daudz konfliktu un problēmu. Mēs žēlojāmies viens par otru un aizrādījām viens otram katreiz, kad notika kāda problēma. Mēs vērtējām otru saskaņā ar Fa un teicām pretējai pusei, ka tas ir viņa labā. Lai arī mēs meklējām savas nepilnības saskaņā ar Fa, taču pēc neilga laika mēs atkal atgriezāmies pie mūsu vecajiem paradumiem.

Vēlos dalīties ar draugiem praktizētājiem neparastā pieredzē par to, kas ar mani atgadījās Jaungada naktī. Pēc Jaungada svinībām, 4.00 no rīta, es atgriezos mājās no pilsētas centra. Mans draugs, cenšoties ietaupīt naudu, pierunāja taksometra vadītāju aizvest mani par mazāku maksu (es dzīvoju netālu no pilsētas centra), nenosaucot manu adresi, bet paskaidrojot, ka tālu nebūs jābrauc. Nezinādams precīzu adresi un gaidīdams manus norādījumus, vadītājs neiegriezās vajadzīgajā pagriezienā, lai piebrauktu pie manas mājas. Es uzskatu visādas „atlaides” par nepareizām, tādēļ, nodomājot, ka tā būs godīgi, izkāpu pieturā un devos cauri neapdzīvotai vietai...

Pēkšņi man radās izpratne. Es sapratu, ka mums vienmēr un visur ir jādod cilvēkiem iespēja sajust mūsu labestību un garīgo tīrību. Ja mēs tā nerīkojamies, neskatoties uz to, cik labi ir mūsu argumenti, mūsu vārdos nebūs tā spēka, kas spēj iznīcināt ļaunos elementus viņu apziņā. Vai nav tā, ka es izturos pret cilvēkiem labestīgi izlases veidā un tas ir atkarīgs no noteiktiem apstākļiem? Ja jūs man patīkat, tad esmu labestīgs. Ja nepatīkat, tad vairs neesmu labestīgs? Vai tad tā nav egoisma izpausme?

Hueidzjuņa ir slavenās Taivānas universitātes slimnīcas terapijas nodaļas galvenā ārste. 2005. gadā Hueidzjuņas māsa pirmo reizi iepazīstināja viņu ar Faluņgun. „Vienā naktī es izlasīju visu „Džuaņ Faluņ” grāmatu. Tajā mirklī es sajutu tādu mieru un sapratu, ka tas ir tieši tas, ko meklēju visu savu dzīvi. Tad es nolēmu pilnveidoties Faluņ Dafa,” sacīja Hueidzjuņa.

2006. gada pavasarī mans vīrs no kāda praktizētāja saņēma Likumu. Jau pēc pusgada viņš kļuva pavisam cits cilvēks. Viņš runāja ļoti maigi un izturējās pret cilvēkiem ļoti laipni. Agrāk viņam bija pieķeršanās seksuālajai tieksmei, taču tagad viņš pat neieslēdz televizoru. Viņa attieksme pret mani pilnīgi izmainījās, un viņš ved mūsu ģimeni pa pilnveidošanās ceļu. Dienā viņš nodarbojas ar darījumiem, bet naktī mēs visi kopā studējam Likumu. Mācoties Likumu un izpildot vingrojumus, visa mūsu ģimene ieguva labu veselību. Mana vīra sliktā uzvedība izmainījās, un mēs dzīvojam laimīgi.

Es esmu skolotāja Gaņsu provinces ciematā. Pirms desmit gadiem es uzņēmos pasniegt stundas dažās ļoti nabadzīgu lauku rajonu sākumskolās. Katru nedēļu man nācās vadīt apmēram 30 stundas un pārbaudīt daudz mājasdarbu. Darba slodze bija tik liela, ka man sākās drudzis un es jutos slima. Neskatoties uz dažādo ārstēšanu, mana veselība neuzlabojās. Kad uzzināju, ka cjigun var ārstēt slimības, es nolēmu pamēģināt. Taču bija tik daudz cjigun veidu, ka es nezināju kuru izvēlēties. (..) Es šaubījos, tādēļ prasīju vīram padomu. Viņš sacīja: „Cjigun žurnālā ir pieminēts Faluņgun. Tas ir ļoti populārs. Kādēļ gan tev neuzzināt par to vairāk?”

2007. gada augustā es sāku mācīties Likumu un izpildīt vingrojumus. Tā kā es katru dienu studēju Likumu, izpildīju vingrojumus un dzīvoju saskaņā ar „Īstenības, Labestības, Pacietības” principiem, es aizvien mazāk tiecos pēc slavas un pašlabuma. Es arī vairs nestrīdējos ar citiem. Drīzumā daudzas manas slimības izzuda, un es to pat nepamanīju. Tagad es absolūti nejūtu nekādas sāpes. Mani radi un draugi zina par to, kas ar mani noticis, un viņi visi apbrīno Faluņ Dafa.

No 2007. gada 3. līdz 5 augustā Taivānā, Šuliņas rajonā, jaunajiem praktizētājiem tika organizēta vasaras nometne. Jaunie praktizētāji kopā studēja Faluņgun mācību un iedvesmoja viens otru. Triju nometnes darba dienu laikā es kā pieaugušais nometnes vadītājs studēju Likumu kopā ar jaunajiem praktizētājiem. Pirmās divas dienas daži jaunie praktizētāji bez pūlēm no galvas skaitīja Likumu, izprata teiktā nozīmi, un tas ļoti iepriecināja viņu vecākus, kuri arī ir praktizētāji. Taču bija daži jaunie praktizētāji, kuri nelasīja Likumu no visas sirds, vai arī pēc izlasīšanas neizprata Likuma nozīmi. Viņi vēl nav iemācījušies būt uzcītīgi. Tas izpaudās viņu nepaklausībā.

Dziņču pastāstīja man, ka pilnveidojas Dižajā Likumā, kas iemācīja viņai atšķirt pareizo no nepareizā. Pirms viņa uzsāka pilnveidošanos, viņai nebija stingru morāles kritēriju, un viņas dzīve bija tukša. Viņas draugi sacīja, ka Dziņču ir kļuvusi pavisam cits cilvēks. Viņa ir kļuvusi mierīga, godīga, gudra un uzmanīga pret apkārtējiem.

Lai gan sākumā es nevarēju saprast daudz ko no tā, ko teica Skolotājs, man bija sākotnēja sapratne par to, kāpēc cilvēks slimo, kāpēc cilvēkam rodas problēmas un kāpēc ir nepieciešams pievērst uzmanību tikumībai un darīt labus darbus. Pēc desmit kursos pavadītajām dienām es sajutu, ka esmu kļuvis ļoti enerģisks un biju labā garastāvoklī. Es jutos ļoti ērti, tādēļ, ka visas manas iepriekšējās slimības - artrīts, sāpes mugurā, čūlas, zemais asinsspiediens, hronisks kakla un prostatas iekaisums - bija izzudušas. Es tiešām izjutu, cik tas ir komfortabli, kad ķermenis ir vesels.

Es sāku praktizēt Faluņ Dafa kopā ar savu mammu, kad man bija septiņi gadi. Kopā ar viņu es studēju Likumu un izpildīju vingrojumus. Drīz es sapratu, ka Īstenība, Labestība, Pacietība - tas ir labi. Kopš sāku pilnveidoties, es sāku ievērot šos principus un man uzlabojās attiecības ar draugiem. Es kļuvu mierīgāks, gan fiziski, gan garīgi. Es pārstāju uztraukties un vienmēr smaidu. Man ir labas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.

1995. gada 13. martā Parīzes sporta zālē notika pirmais Faluņgun lekciju cikls Francijā. Tā bija Skolotāja pirmā uzstāšanās, izplatot Likumu ārzemēs. Tālāk seko Francijas Faluņ Dafa praktizētāju dārgās un neaizmirstamās atmiņas.

Kanonā „Šaņ vienkāršā izklāstījumā” Skolotājs saka: „Šaņ – tā ir Visuma īpašības izpausme dažādos līmeņos, dažādās dimensijās, kā arī Dižo Apskaidroto pamatbūtība. Tādēļ praktizētājam noteikti ir jāpilnveido Šaņ, jāsaplūst ar Visuma īpašību Džeņ-Šaņ-Žeņ (Īstenība-Labestība-Pacietība).”

Faktiski man īsti nav dziļas izpratnes par to, kā paskatīties sevī. Kad vien es sastopos ar konfliktiem un nevaru izturēt kādas grūtības, es kļūstu nemierīgs. Es skatījos sevī, bet nevarēju atrast pamata pieķeršanos. Es sev sacīju: ”Aizmirsti par to. Es mēģināšu darīt labi, sekojot Faluņgun mācībai.” Tādējādi es nevarēju patiesi atbrīvoties no tā, kam biju pieķēries.

1999. gadā es sāku praktizēt Faluņ Dafa. Līdz tam, slimību un emocionālā stresa dēļ mana dzīve bija ļoti grūta. Katra diena man bija kā gads. Es nodarbojos ar Taidzji boksu, Taidzji paukošanu un cjigun. Es pievērsos arī budismam un apmeklēju tempļus. Neskatoties uz visu to, es nevarēju atbrīvoties no slimībām un ciešanām. Biežo nakts murgu dēļ es gandrīz negulēju.

Pēdējā laikā es reti skaidroju cilvēkiem patiesību par Faluņ Dafa savas nedrošības un neizlēmības dēļ. Es izjutu bailes, jo tā kā es atšķiros no citiem cilvēkiem, viņi varētu mani nesaprast. Es baidījos, ka kādam nepatiks mans viedoklis vai arī, ka mani nosodīs tādēļ, ka es rīkojos citādi nekā parasti cilvēki (baidījos būt „baltā vārna”). Tā vietā, lai aktīvi rīkotos, es izvairījos no pretrunām, izvairījos no iespējām skaidrot patiesību.

1993. gada septembrī es kopā ar astoņiem maniem draugiem un ģimenes locekļiem apmeklēju trešo Skolotāja lekciju kursu, kas notika Hubejas provinces Uhaņas pilsētā. Skolotājs lasīja lekcijas vienā no Džunaņas Finanšu un ekonomikas universitātes auditorijām. Skolotājs mācīja skolniekiem dižo Visuma patiesību un saprotami izskaidroja cilvēka dzīves īsteno mērķi un nozīmi. Šī kursa pēdējās lekcijas laikā Skolotājs atbildēja uz visiem skolnieku jautājumiem, ieskaitot tos, kuri man likās pavisam bērnišķīgi. Skolotājs arī mudināja skolniekus cītīgi pilnveidoties, kad viņi būs atgriezušies mājās.

Tā kā mani bija maldinājusi ĶKP visu aptverošā propaganda, man bija slikts priekšstats par Faluņ Dafa. Taču tolaik es vēlējos uzzināt, kādēļ tik daudz cilvēku tam tic un kādēļ tik daudzi no viņiem ir profesori un augsti izglītoti cilvēki, zinoši cilvēki. Vai viņi bija tumsonīgi? Vai tiešām viņiem visiem trūka veselā saprāta? Vēlāk es izlasīju praktizētāju rakstus no ”Sarkanās dinastijas melu grāmatas”, un pēc tam man radās vēlēšanās izlasīt īstās Faluņgun grāmatas.

Praktizētājs rakstā sacīja: ”Tie, kas patiesi tic Faluņgun mācībai, ir atbrīvojušies no savām cilvēka sirdīm. Viņiem nav tirdošu un netīru domu, tādēļ viņi ir šķīsti, patiesi, cienīgi un taisnīgi.” Tā tas patiešām ir! Pēc septiņu gadu ilgās nežēlīgas un neprātīgas vajāšanas, ko īsteno ļaunā ĶKP, un pilnveidošanās saskaņā ar Faluņgun mācības principiem, praktizētāji ir spējuši iziet tam cauri ar cieņu un taisnīgumu, parādot, ka ”viena taisna doma uzveic simt ļaunumu”.

Tajā brīdī es pēkšņi iedomājos par sagatavošanos meditācijai, kad mēs sēžam ar sakrustotām kājām, turam muguru un kaklu taisni, atstājam spraugu starp augšējiem un apakšējiem zobiem, ļaujam sirdī rasties žēlsirdībai un pieņemam miermīlīgu sejas izteiksmi. Pēc tam, kad atbrīvojos no pieķeršanās savā sirdī, manas kājas joprojām sāpēja, bet tas vairs neietekmēja manu sirdi. Tagad es varu ar miera pilnu sejas izteiksmi meditēt, par spīti sāpēm manās kājās.

Jauna semestra sākums – tie ir jauni mācību priekšmeti un jauni pulciņi, viss jauns. Tikai viens nekad nemainās: sirds, kura vienmēr grib atgriezties mājās, uz Minhuei pulciņu, kur mēs bijām kā viena ģimene. Minhuei pulciņā mēs mācījāmies un izpildījām Faluņgun vingrojumus, lasījām un skaitījām no galvas „Luņ Jui” un Skolotāja Li dzejoļu krājumu „Hun Jiņ”.

Izlasījis grāmatu "Džuaņ Faluņ", es neatlaidīgi turpināju to studēt. Apmēram pēc viena mēneša es pirmo reizi piedzīvoju Dafa brīnumu. Visas manas slimības izzuda. Es patiešām sajutu, ka esmu atbrīvojies no sāpēm. Tai pašā laikā es ātri atbrīvojos no saviem kaitīgajiem ieradumiem, tādiem kā alkohola lietošanas un smēķēšanas. Es esmu no visas sirds pateicīgs Skolotājam Li Hundži par viņa žēlsirdību.

Es ilgu laiku biju ātri aizkaitināmā noskaņojumā, un tas vēl aizvien nav novērsts. Pilnveidošanās praksē šī aizkaitināmība parādās dažādos aspektos. Tā pat kļūst par pieradumu, ko nav viegli pamanīt. Tas nav tikai tādēļ, ka ir slikts raksturs. Aiz tās slēpjas daudz pieķeršanās.

Savas dzīves pirmajā pusē es cīnījos par iztiku un biju spiesta fiziski strādāt. Pēc tam, kad es apprecējos, es ļoti cietu no dažādām slimībām un dzīvoju zem pastāvīga savas ģimenes spiediena. Es jutos kā bezcerīgi staigājošs līķis. Es vēlos dalīties savā pieredzē, kā es pārcietu nebeidzamo postu, līdz es beidzot ieguvu jaunu dzīvi un spožu nākotni, praktizējot Faluņgun; gluži tāpat kā uzspīd pilns mēness, kad aizgājuši tumšie mākoņi.

1994. gadā no 20. līdz 28. augustam Skolotājs lasīja lekcijas Jaņbiaņas pilsētas Auditorijā. Lekciju apmeklētāju skaits bija milzīgs, apmēram 3000 cilvēku no aptuveni desmit Ķīnas provincēm. Klausītāju vidū bija arī praktizētāji-veterāni, kas sekoja līdzi Skolotājam no viena lekciju kursa uz otru, kā arī Faluņ Dafa Pētniecības asociācijas darbinieki. Viņi visi bija ļoti draudzīgi un labestīgi.

Savā sapnī es biju aizgulējies, un kad ierados, eksāmens bija jau sācies. Tur vēl bija kādi 50-60 draugi praktizētāji, kuriem arī bija jāliek tas pats eksāmens. Kad tika nokārtots eksāmens vienā priekšmetā, visi devās uz citu telpu, lai kārtotu eksāmenu nākamajā priekšmetā. Es sapratu, ka tas nozīmē daudzu pārbaudījumu izturēšanu. Eksāmena laikā es biju galīgi nesaprātīgs, vāji atbildēju pat tajos priekšmetos, kas man labi padevās. Tur bija tādi jautājumi, uz kuriem agrāk es atbildēju bez grūtībām. Kādēļ es tagad nespēju uz tiem atbildēt?

Kopš tā brīža, kad Skolotājs atklāja mums dziļo Faluņgun mācību, Likumu, viņš vienmēr mums ir teicis, ka neatkarīgi no tā, kādā situācijā esam nonākuši, mums nepieciešams ieskatīties sevī un atrast problēmas, kas ir mūsos pašos – meklēt sevī un pilnveidot sevi pašu. Kad nomierinos, es uzdodu sev jautājumu: “Kādas man ir nepilnības, kādi man ir trūkumi?”

Es sapratu, ka praktizētājam jebkurā situācijā ir jāpilnveido sevi atklāti un ar cieņu, saglabājot labestīgu un mierpilnu sirdi, kas parāda Faluņ Dafa praktizētāja īpašības – nesavtību un spēju vienmēr vispirms domāt par citiem. Nav svarīgi, vai tā ir ģimene, sabiedrība vai darba kolektīvs – ja mēs nepievēršam uzmanību saviem vārdiem un darbiem, un rīkojamies tāpat, kā to dara laicīgie cilvēki, tad mēs varam neviļus kādu aizvainot, kas var kļūt par iemeslu tam, ka šis cilvēks pazaudēs savu iespēju.

Es paskaidroju, ka ar laiku Faluņ Dafa padara mani par labāku cilvēku. Es atgādināju viņai, cik daudz mierīgāks es esmu palicis; ka es vairs nezaudēju savaldīšanos; kā attīrās mana valoda. Es biju pārtraucis dzert alkoholiskos dzērienus un pārstājis būt uztraukts. Es izskaidroju visas šīs izmaiņas ar Faluņ Dafa. Es viņai atgādināju, ka, lai arī mēs tik daudzus gadus bijām praktizējošie kristieši, mūsu dzīvē patiesībā nekas nemainījās. Tikai Faluņ Dafa varēja izmainīt mani.

Lasot “Džuaņ Faluņ”, es biju atradusi bāku, kas rādīja man ceļu nakts tumsā. Grāmatā izklāstītie principi ir ļoti dziļi, un kad es tos sasaistīju ar manis piedzīvoto sabiedrībā, viss kļuva tik skaidrs. Visas manas raizes izzuda, un pēkšņi mana dzīve bija kļuvusi bagāta, rosīga un brīnišķīga.

Man likās, ka esmu jau pielicis visas pūles, tomēr pēc tam, kad biju izpildījis savu Likuma mācīšanās grafiku, nezin kādēļ mana sirds joprojām bija nemierīga… Es sāku skatīties sevī un pēkšņi atskārtu, ka mācoties mana sirds nebija tīra. Virspusēji raugoties, es ikdienu lasīju grāmatas un Skolotāja pēdējās lekcijas. Man pašam šķita, ka esmu ļoti uzcītīgs, tomēr patiesībā zem šīs uzcītības slēpās vēlēšanās pasargāt sevi.

Man ir vairāk nekā 50 gadi. Pirms es biju sākusi praktizēt Faluņ Dafa, man bija grūti uzkāpt pa kāpnēm, jo ļoti sāpēja kāju locītavas. Kopš sāku praktizēt, nekādu grūtību man vairs nav. Ik reizi, kad es devos izplatīt materiālus, kas atmasko Ķīnas komunistiskās partijas melus par Faluņgun, ejot pie katras ģimenes augšup un lejup pa stāviem, es nesu sev līdz aptuveni 70-80 kopijas. Es ne tikai nejūtu nogurumu, gluži otrādi, es jūtu īpašu pacilājumu.

Reizēm, kad praktizētājs vēl nebija pabeidzis savu sakāmo, es jau sāku norādīt uz viņa trūkumiem. Mana tieksme izrādīties pieauga līdz tādai pakāpei, ka ik reizi, sastopoties ar kādu no praktizētājiem, es centos atklāt kādu viņa pieķeršanos, lai nodemonstrētu, cik labi es izprotu Likumu. Aizgājusi līdz mājām, es sapratu, ka tā nav pareizi. Es zināju, ka tā ir vēlēšanās izrādīties, pieķeršanās pašapmierinātībai un pieķeršanās reputācijai.

Es iebraucu pilsētā un atradu vietējo praktizētāju. Bet es uzzināju, ka arī par viņu ir ziņots policijai. Viņa sacīja: “Tu vari palikt pie manis. Ja viņi ieradīsies, lai mani arestētu, mēs sacīsim, ka tu esi…” Pēc dažām dienām viņu patiešām arestēja. Dēļ manas pieķeršanās bailēm, arī mani arestēja. Šajā veidā mūsu domas noveda pie vajāšanas. Vēlāk šī praktizētāja tika ieslodzīta cietumā uz trim gadiem un nomira cietuma slimnīcā.

Pēc tam, kad 1999. gada jūlijā sākās vajāšana, vide praksei grupā bija zudusi, un es arī kļuvu mazāk uzcītīga. Pamazām arvien pieauga mana pieķeršanās komfortam, un jo mazāk es izpildīju vingrojumus, jo mazāk es vēlējos tos izpildīt. Rezultātā, lasot Faluņgun mācību un raidot taisnas domas, es bieži iesnaudos, un tādējādi mana prāts arvien vairāk novirzījās no pareizā ceļa. Pēc tam, kad biju apzinājusies savas problēmas, nolēmu atsākt katru dienu izpildīt vingrojumus.