Nežēlība, kuru es pārcietu Liaoninas sieviešu cietumā

1999. gada 20. jūlijā Ķīnas komunistiskais režīms uzsāka Faluņgun vajāšanas. Atkārtotas aizturēšanas un apcietināšanas rezultātā esmu bijusi ieslodzīta Heišaņas un Šeņjanas aizturēšanas centros un Liaoninas sieviešu cietumā.

Mani arestēja 2005. gada 15. martā un piesprieda 5 gadu cietumsodu. Viņi nosūtīja mani uz Liaoninas sieviešu cietumu.

1. Smadzeņu skalošana

Liaoninas sieviešu cietumā bija vairāk nekā 3500 ieslodzītās. Vidēji uz katrām desmit ieslodzītajām bija viena praktizētāja. Pie katras praktizētājas tika norīkotas divas ieslodzītās, kuras novēroja tās cauru diennakti. Septiņi vai astoņi cilvēki centās piespiest mani uzvilkt ieslodzīto formas tērpu; viņi lika man izģērbties un atņēma man apakšveļu, tāpēc man nācās uzvilkt formas tērpu.

Vispirms viņi mēģināja mani pakļaut smadzeņu skalošanai. Viņi piespieda mani skatīties videoierakstu ar iestudēto pašsadedzināšanos Tjaņaņmeņas laukumā un programmas, kas nomelno Faluņgun. Mani turēja apsargu ģērbtuvē no 6:30 rītā līdz 9:00 vakarā. Ik dienas, kad ieslodzītās pabeidza savu darbu, mani ieslēdza kādā no noliktavām. Man neļāva iet gulēt līdz pusnaktij. Kad es redzēju kādu cilvēku grupu un iesaucos „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!”, viņi neļāva man runāt un sita pa seju. Kad es naktī izpildīju vingrinājumus, mani pieslēdza ar roku dzelžiem pie gultas stieņiem un neļāva man gulēt.

Viņu mēģinājumi mani „pārveidot” (1) ilga 77 dienas un beidzās nesekmīgi. Apsargi nosūtīja mani uz 2. brigādi. Viņiem bija izdevies „pārveidot” divas ieslodzītās. Vienu sauca Van Čuņdzjao, otra bija Miao Šusja. Viņas bija nežēlīgas. Sākot ar 78. dienu, viņas lika man skaitīt cietuma noteikumus. Ja es atteicos to darīt, viņas sita mani.

2. Adatas zem roku un kāju pirkstu nagiem

Kādu vakaru ap pulksten 10:00 Van Čuņdzjao un Miao Šusja teica: „Šovakar tas, vai tu dzīvosi, vai mirsi, ir atkarīgs tikai no mums. Mēs varam tevi nogalināt pakāpeniski vai arī uzreiz. Ja tu neklausīsi mums, tev neklāsies viegli.”

Van Čuņdzjao lika Tiaņ Sumei atnest divas virves un aizveda mani uz noliktavu. Van Čuņdzjao sasēja mani no pleciem līdz potītem, piesienot potītes pie apakšējā plaukta un kaklu pie augšējā plaukta.
Tad viņas paņēma šujamadatas un iedūra tās man zem roku un kāju pirkstu nagiem. Tas ļoti sāpēja. Viņas iedūra un tad kustināja adatas. Viņas turpināja to darīt vairāk nekā divas stundas. Vēlāk viņas to darīja atkal, ja es viņas neklausīju.

Tas notika uzreiz pēc ķīniešu Jaunā gada. Miao Šusja teica „Sadursim kniepadatas viņai galvā, un neviens nevarēs tās redzēt.” Viņas sāka to darīt, un es jutu, ka no galvas uz kaklu un drēbēm stipri sāk pilēt asinis. Mani mati bija viscaur slapji. Viņas izmantoja tualetes papīru, kuru kādu brīdi piespieda manai galvai un asiņošana apstājās. Es pieskāros savai galvai un sajutu, ka tā ir piepampusi. (Es dzirdēju, ka praktizētāja Liu Li no Džuanhe Daliaņā nomira no Van Čuņdzjao spīdzināšanas.) Viņas turpināja durt man adatas aiz nagiem veselu mēnesi. Tad viņas apsēja man ap kaklu šalli un vilka aiz tās mani pa grīdu. Pēc īsa brīža es zaudēju samaņu.

3. Spīdzināšana ar sarkano čili piparu šķīdumu

Abas ieslodzītās, kuras mani uzraudzīja, paņēma pus spaini vārīta ūdens, iebēra tur čili piparu pulveri un pievienoja nedaudz sāls. Ap pulksten 10:00 vakarā, kad visas ieslodzītās bija aizgājušas gulēt, viņas ar varu lēja piparu šķīdumu man mutē. Bērnībā no vecākiem cilvēkiem es biju dzirdējusi stāstus, ka tad, kad japāņi iebruka ziemeļaustrumu rajonos, viņi šo rajonu iedzīvotājiem ar varu lika dzert čili piparu šķīdumu, kā rezultātā viņi noasiņoja līdz nāvei. Es cieši aizspiedu ciet muti. Tad viņas mani sita, spārdīja un nogāza zemē. Viena no viņām uzkāpa uz manas sejas kreisās puses piespiežot labo sejas pusi zemei tā, ka mana mute atvērās. Otra tajā pašā laikā lēja man mutē piparu šķīdumu. Es pretojos no visa spēka. Viņas turpināja vardarbību, taču joprojām nespēja ieliet man mutē pārāk daudz ūdens.

Tad Van Čuņdzjao izdomāja ļaunu viltību, un nomazgāja manus gurnus ar sapiparoto ūdeni, un pēc tam piespieda mani iedzert 20 ēdamkarotes šī ūdens, kuru izmantoja mazgāšanai. Viņas arī ievietoja čili piparu mizas man vagīnā, un uzlēja spaini auksta ūdens uz galvas. Tad viņas lika man uzvilkt čības un ilgstoši stāvēt uz neliela (30x30 cm) grīdas laukumiņa. Viņas atvēra logu ziemeļu pusē un durvis dienvidu pusē, lai uz mani pūstu ziemeļu vējš. Kad viņām tas apnika, viņas aizgāja gulēt un kāda ieslodzītā Li uzraudzīja mani līdz 5:00 no rīta, kad pamodās citas ieslodzītās.

Katru dienu, kad ieslodzītās beidza savu darbu, viņas saslapināja manas virsdrēbes, un piespieda mani stāvēt noliktavā visu nakti. Viņas atstāja logus un durvis atvērtus, lai es saltu. Piektajā dienā ap pulksten 10:00 vakarā, pirms ieslodzītās gāja gulēt, es izskrēju no noliktavas un saucu pēc palīdzības. Viņas ievilka mani atpakaļ un aizslēdza durvis. Viņas mani sita un salauza ribas.

Pēc apsargu ierašanās darbā, mani aizveda uz slimnīcu, kur rentgena uzņēmums apstiprināja, ka man ir savainoti daudzi muguras skriemeļi. Cietuma kameras vecākā atnesa stiprinājuma jostu manam viduklim un ribām, lai es varētu gulēt. Divas nedēļas vēlāk jostu atņēma, piespieda mani stāvēt kamerā visu dienu un ļāva atgulties tikai naktī. Apmēram pēc divām nedēļām Van Čuņdzjao pēkšņi satvēra mani aiz matiem un sita mani ar galvu pret sienu. Es zaudēju samaņu. Es zinu, ka toreiz man bija neliels smadzeņu satricinājums.

4. Nežēlīgās ļaunprātības

Viņas knieba, plēsa un raustīja manas krūtis un krūšu galus, knieba man augšstilbu iekšpusēs un spārdīja manus gurnus. No maniem krūšu galiem gāja nost āda, tie asiņoja un lipa pie krekla. Es saucu pēc palīdzības. Tad abas ļaunās ieslodzītās ar līmlenti aizlīmēja man muti un sasēja rokas aiz muguras. Viņas aizvilka ciet aizskarus un tik ilgi knieba man augsstilbu iekšpusēs, kamēr āda tur palika melna un violeta. Mana vēdera lejasdaļa bija tā saspārdīta un sasista, ka es ar lielām grūtībām varēju nokārtot dabiskās vajadzības. Kad es kaut ko darīju, man sapēja ribas. Viņas tik ilgi man sita pa seju, ka tā zaudēja formu.

5. Stāvēšana kājās 41 dienu pēc kārtas

Reiz man nācās stāvēt kājās 41 dienu pēc kārtas. Viņas neļāva man iet gulēt. Kad es stāvēju, man nebija atļauts atbalstīties vai kustēties, tāpat nebija atļauts mazgāties vai mazgāt veļu. Ēšanai bija atvēlētas tikai 10 minūtes. Reizēm, kad es tiko kā biju paņēmusi savu ēdienu un vēl nebiju apēdusi ne kumosa, viņas teica, ka laiks ir beidzies un izspēra man ēdienu no rokām. Citreiz trīs līdz piecas dienas viņas neļāva man iet uz tualeti. Ilgākais laiks bija 13 dienas.

6. Pazemošana un garīgā spīdzināšana

Šīs abas ieslodzītās darīja visu, lai aizvainotu manu cieņu: viņas rakstīja ar marķieri uz manas sejas, uzkāra man kaklā plakātu ar uzzīmētu noziedznieka karikatūru u.t.t. Viņas piespieda stāvēt mani basām kājām, uzkarot kurpes man kaklā. Miao Šusja uzkāpa man uz labās kājas pirkstiem un sešus mēnešus vēlāk man nokrita lielā pirksta nags.

Mocīšanas laikā viņas mani pazemoja. Viņas sita mani līdz es nokritu zemē. Tiklīdz es mēģināju piecelties, viņas spēra man, lai es atkal nokristu. Van Čuņdzjao spļāva man ēdienā. Viņas spīdzināja mani 188 dienas.

2006. gada 29. augustā jaunā nodaļas priekšnieces vietniece Guo Sjaožui mani uzraudzīt nozīmēja divas jaunas ieslodzītās. Vienu sauca Džan Aihun (no Šeņjanas), otru Cui Dzjin (no Fušunas). Vēlāk ģērbtuvē viņas novietoja divas vienvietīgās gultas. Es atkal tiku ieslēgta vieninieku kamerā. Viņas ar varu spieda mani parakstīties, turot manu roku un mēģinot parakstīties manā vietā. Es atteicos sadarboties. Džan Aihuna tik ļoti sadusmojās, ka sagrāba pildspalvu un septiņas reizes iedūra man ar to augšstilba iekšpusē. Es sāku stipri asiņot.

Laikā no 6. līdz 22. decembrim viņas piespieda mani tupēt trīs diennaktis. 13 dienas pēc kārtas man neļāva iet uz tualeti. Viņas saspieda ar dzelzs skavām manus krūšu galus. Viņas aizveda mani uz tualeti un izmantoja birsti, kuru iemērca urīnā un saslapinātu ar to manus matus, seju un apakšveļu. Pēc tam viņas lika man stāvēt kamerā. Kad manas drēbes izžuva, viņas atkal to visu atkārtoja četras reizes pēc kārtas, no rīta līdz pusdienlaikam.

Kādu dienu 2007. gada martā es devos tīrīt zobus un mazgāt seju. Džan Aihuna iesita man pa seju. Viņa ieknieba man lūpā, skrāpēja seju un divās vietās pārplēsa ādu sejas labajā pusē. Plūda asinis. Pārplēstās vietas nesadzija pat pēc divām nedēļām.

2007. gada aprīļa beigās mana ģimene apciemoja mani. Mani bērni sāka raudāt, kad ieraudzīja, cik nežēlīgi es esmu tikusi spīdzināta.

1. „Pārveidot” – smadzeņu skalošanas un spīdzināšanas pielietošana, lai piespiestu praktizētāju atteikties no Faluņgun.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2012/8/8/134852.html