Mans tēvs miris vajāšanu rezultātā, māte pašlaik pakļauta ciešanām darba nometnē

Mani sauc Van Božu. Es esmu 20 gadus vecs. Es dzīvoju Hebejas provinces Šidzjadžuanas pilsētas Huaibei ielā 165, korpuss 1, dzīvoklis Nr. 304. Tā ir Hebejas provinces pasta nodaļas ēka.

Mana māte, Fen Sjaomeja, ir Faluņgun praktizētāja. 2009. gada 27. aprīļa rītā, kad viņa devās uz darbu Hebejas provinces Sjifanas sakaru kompānijā, viņu arestēja civilā ģērbti Sabiedriskās drošības aģenti. Vēlāk viņa tika nelikumīgi nosūtīta uz piespiedu darba nometni. Šobrīd mana mamma cieš no taisnās zarnas vēža, bet Hebejas provinces sieviešu piespiedu darba nometnes vadība atsakās atbrīvot viņu medicīniskās palīdzības saņemšanai. Es stingri pieprasu, lai darba nometne dod atļautu manai mātei saņemt medicīnisko palīdzību ārpus darba nometnes. Viņa ir mans vienīgais radinieks.

2009. gada 17. maijā, pēc 20 dienu ilgiem uztraukumiem un veltīgiem lūgumiem, mēs no Gaočenas milicijas nodaļas saņēmām „Piespiedu darba nometnes lēmumu”. Manai mātei tika nelikumīgi piespriests 18 mēnešus ilgs ieslodzījums piespiedu darba nometnē, un viņa tika nosūtīta uz Hebejas provinces sieviešu darba nometni. Mums tas bija pārsteigums, jo līdz šim mēs nebijām saņēmuši nevienu ziņu. Šobrīd es dzīvoju kopā ar savu 70 gadus veco vecmāmiņu un sešus gadus veco brālēnu, Van Tiaņsjinu.

Tagad mana māte jau sešus mēnešus ir ieslodzīta darba nometnē. Mans tēvs arī tika ieslodzīts piespiedu darba nometnē par to, ka viņš praktizēja Faluņgun. Pēc divus gadus ilgajām ciešanām un spīdzināšanām Šidzjadžuanas darba nometnē viņa veselības stāvoklis krasi pasliktinājās, kas beigās noveda viņu līdz nāvei. Es nekad neaizmirsīšu briesmīgās ciešanas, ko mans tēvs pārcieta, atrodoties darba nometnē.

Mans tēvs, Van Hunbiņs, strādāja par inženieri Hebejas provinces telefonu iekārtu ražošanas uzņēmumā. Viņš tika nosūtīts uz darba nometni par to, ka viņš praktizēja Faluņgun. Būdams ieslodzīts 2. nodaļas 2. komandā, viņš tika pakļauts nežēlīgai spīdzināšanai, un pret viņu slikti izturējās. Komandas līderis Biaņ Šucjans, uzraugi Džan Li un Dun Sjiņs lika dažiem ieslodzītajiem kriminālnoziedzniekiem spīdzināt manu tēvu. Viņam vairākas dienas neļāva gulēt. Kādu dienu viņš vairs nevarēja palikt nomodā un aizmiga. Lai viņu pamodinātu, kāds ieslodzītais kriminālnoziedzniekiem ar šķiltavām dedzināja viņa rokas pirkstu nagus.

Kādu citu reizi viņš tika aiz vienas rokas pieslēgts ar roku dzelžiem pie loga dzelzs restēm tā, ka viņa kājas neskāra grīdu. Šī spīdzināšana ilga trīs diennaktis bez apstājas. Uzraugi iedeva kādam ieslodzītajam steku un lika viņu novērot. Ja viņš mēģināja atpūsties, skaroties ar kājām pie sienas, tad ieslodzītais sita viņa ar steku pa potītēm. Darba nometnes vadība arī lika viņam ilgas stundas strādāt kā vergam. Viņam mēnešiem ilgi neļāva tikties ar ģimenes locekļiem. Fiziskā un psiholoģiskā vardarbība darba nometnē notika katru dienu. Ilgstošās vajāšanas rezultātā mana tēva fiziskā un garīgā veselība pasliktinājās. Viņš cieta no stipra klepus, svīšanas un bezmiega, kā arī ļoti novājēja. Pēc tam, kad viņš atgriezās mājās, viņa veselības stāvoklis neuzlabojās. Nepagāja ne gads, kopš viņa atgriešanās mājās, kad 2003. gada 9. oktobrī viņš nomira. Viņš bija 39 gadus vecs, bet man bija tikai 13.

Šobrīd es esmu ļoti uztraucies par savu mammu. Es viņu labi pazīstu un saprotu. Viņa ir taisnprātīgs un žēlsirdīgs cilvēks; viņa ir nelokāma savos principos un nekad neizies uz kompromisu. Nesen es uzzināju dažas detaļas par fiziskām spīdzināšanām, kurām viņa tiek pakļauta, un viņas pārciesto. Vissliktākās ziņas ir par viņas pasliktinošos veselību. Mamma ir ieslodzīta 1. komandā. Protams, viņa atteicās parakstīt dokumentus par kompromisu. Darba nometnes uzraudze Liu lika ieslodzītajām kriminālnoziedzniecēm Džu Lijinai, Liu Dzundžeņai un Cji Sjaolu piespiest viņu sakrustot kājas divkāršajā lotosa pozīcijā, un sasēja viņas kājas ar virvēm šādā pozā uz sešām stundām. Sāpes bija grūti izturēt, un beigās mamma no sāpēm skaļi iekliedzās. Bet uzraudzi Gu Hunu tas neuztrauca, un viņa palika vienaldzīga pret manas mātes ciešanām. Viņa pat lika ieslodzītajām aizvērt durvis, lai viņai netraucētu manas mātes kliedzieni. Pēc šī nežēlīgā soda uzraugi atteicās dot manai mātei laiku atgūties un lika viņai ilgstoši stāvēt kājās. Viņai liedza gulēt un neļāva izmantot tualeti. Vairākus mēnešus mammas kājas bija sapampušas, un viņa ar grūtībām varēja pastaigāt. Tajā laikā mammai sākās asiņošana zarnu traktā. Šie simptomi turpinājās vairākus mēnešus. Darba nometnes vadība atteicās vest viņu uz slimnīcu, un arī ģimenes locekļiem nebija ļauts viņu satikt. Viņa bija spiesta turpināt strādāt piespiedu darbu, pildot normu, kas bija tāda pati, kā citiem ieslodzītajiem bez jebkāda samazinājuma.

Lai arī nebija viegli, bet mums tomēr vienreiz izdevās ar viņu satikties. Viņa bija ārkārtīgi novārgusi un bāla. Viņas asiņošana turpinājās jau sešus mēnešus. Vienīgā medicīniskā palīdzība, ko viņai sniedza darba nometne, bija dažas homeopātiskās tabletes un neregulāras asinsspiediena pārbaudes. Darba nometnes amatpersonas atsacījās ļaut viņai izdarīt pamatīgu medicīnisko pārbaudi un sniegt pienācīgu ārstēšanu. Daži ārsti mums sacīja, ka tās varētu būt taisnās zarnas vēža pazīmes. Visa mūsu ģimene šobrīd ir ļoti uztraukusies.

Es piedzimu laimīgā ģimenē. Bet kad man bija 10 gadi, kādā šausmīgā vasaras rītā mani vecāki tika aizvesti, un es paliku mājās viens. Tas bija 1999. gada 20. jūlijs. Pēc trīs mēnešus ilga slepena ieslodzījuma tēvu atbrīvoja. Kopš tās dienas pēdējos desmit gadus mūsu ģimenei nav bijusi neviena mierīga diena, un viena pēc otras tika aiznestas trīs cilvēku dzīvības:

Mans tēvs, Van Hunbiņs, nomira 2003. gadā.

Mana otrā tante, Fen Sjaomiņa, tika nepārtraukti terorizēta par to, ka viņa praktizēja Faluņgun, un viņa bija spiesta klaiņot no vietas uz vietu, lai izvairītos no vajāšanas. Bēgļu gaitās gūto daudzo triecienu rezultātā 2004. gadā viņa nomira. Viņas dēlam, Van Tiaņsjinam, manam brālēnam, bija tikai 22 mēneši, kad viņš kļuva par bāreni. Mana māte viņu adoptēja.

Vietējie milicijas un apkaimes komitejas darbinieki bieži nāca mūs traucēt. Mēs nezinājām, kurš tiks arestēts nākošais. Bija sajūta, ka kuru katru brīdi ar mums var notikt jebkas. Mums nebija nekādas drošības sajūtas. Mans vectēvs sāka trīcēt ikreiz, kad viņš izdzirdēja klauvējienus pie durvīm. Beigās viņš vairs nespēja izturēt spriedzi, ko radīja dzīvošana šādās bailēs, un 2005. gadā nomira.

Mans onkulis (Van Tiaņsjina tēvs) ir pazudis bez vēsts. Milicijas darbinieki joprojām bieži nāk pie mums uz mājām viņu meklēt. Man ir skaidrs, ka, ja viņš atgriezīsies mājās, viņš tiks arestēts.

Mana māte ir pieredzējusi galvenā inženiere. Viņa vienmēr saņēma uzslavas un pozitīvu atbalstu no kolēģiem un vadības. Viņa ir uzcītīga un talantīga, un ir nopublicējusi vairākus augstvērtīgus rakstus. Produkcija, kuru viņa izstrādāja, nesa lielu peļņu viņas kompānijai. Taču tagad šī talantīgā sieviete ir spiesta strādāt piespiedu darbu šausmīgos apstākļos, un viņai pat ir liegta medicīniskā palīdzība.

Tā kā mana mamma ir cietumā, mūsu ģimene ir zaudējusi ienākumu avotu. Mājās esot vecam cilvēkam un bērnam, es biju spiests pārtraukt mācības un nekavējoties meklēt darbu. Mana vecmamma nejūtas labi, jo viņa ļoti skumst pēc manas mammas, manas tantes un mana vectēva, un viņa mājās bieži raud. Mans brālēns iet otrajā klasē, un viņam tiešām ir nepieciešama palīdzība daudzās lietās. Es, 20 gadus vecs vīrietis, bez universitātes diploma saskaros ar ļoti lielu konkurenci darba tirgū. Es esmu ļoti noraizējies, ka nespēšu pienācīgi apgādāt savu ģimeni.

Pēc tam, kad esmu zaudējis savu dārgo tēvu, es nevaru atļauties zaudēt arī savu māti. Vecmāmiņa ir zaudējusi savu vīru, un viņa nevar zaudēt savu vienīgo meitu! Mans brālēns agrā bērnībā kļuva par bāreni, un viņš nevar zaudēt savu dārgo tanti, kura audzināja viņu kā savu dēlu visu viņa dzīvi.

Piespiedu darba nometnes nelabvēlīgo apstākļu un darba nometnes personāla sliktās izturēšanās dēļ manas mammas, Fen Sjaomejas, veselība turpina pasliktināties. Es nespēju pat domāt par to, kas notiks tālāk. Visi četri mūsu ģimenes locekļi ir ļoti uztraukušies. Es vēršos ar apelāciju pie valdības un labsirdīgajiem cilvēkiem sabiedrībā: lūdzu, steidzīgi palīdziet nokārtot formalitātes, lai mana māte, Fen Sjaomeja, tiktu atbrīvota medicīniskās palīdzības saņemšanai. Lūdzu, palīdziet glābt manu mammu.

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/201002/7122.html