Liņ Hunas kundze stāsta par piedzīvotajiem nelikumīgajiem arestiem, spīdzināšanām un vajāšanām

Mani sauc Liņ Huna, esmu 50 gadus veca. Es esmu no Guandunas provinces Liaņdzjanas pilsētas. Agrāk es strādāju Liaņdzjanas ūdens apgādes uzņēmumā. Es sāku praktizēt Faluņ Dafa 1997. gada maijā Haikou pilsētā, Hainaņas salā, un praktizēju jau 11 gadus. Pēdējo deviņu gadu laikā mani ir pastāvīgi vajājusi policija, kas nelikumīgi pārmeklēja manas mājas, arestēja mani un nosūtīja uz piespiedu darba nometnēm. Lai izvairītos no vajāšanām, 2007. gada 29 septembrī es biju spiesta pamest mājas un dzīvot lielā trūkumā. Tā es dzīvoju jau deviņus mēnešus. 2008. gada jūnijā Liaņdzjanas valdība mani meklēja un ieradās mūsu mājās, lai izdarītu spiedienu uz manu vīru. Vēlos pastāstīt, kādām vajāšanām esmu tikusi pakļauta.

Sākot ar 1999. gada 20. jūliju, kad sākās vajāšanas, Liaņdzjanas policijas pārvalde pastāvīgi novēroja katru manu soli. Mans darba devējs nedrīkstēja piešķirt man atvaļinājumu bez policijas departamenta politiskās nodaļas īpašas atļaujas. Policisti bieži nāca pie mums uz mājām un traucēja manu ģimeni.

2001. gada 19. jūlijā, apmēram 23.30, apmēram desmit policisti no Liančenas policijas nodaļas ielauzās mūsu mājā un veica kratīšanu. Viņi konfiscēja Dafa grāmatas un vairāk nekā 400 patiesību skaidrojošo materiālu eksemplārus. Viņi aizveda mani uz Liančenas policijas nodaļu. Konfiscētajiem materiāliem bija šādi virsraksti: „Labie ļaudis, lūdzu, uzziniet patiesību par Faluņgun”, „Dzjan Dzjemiņam neizdosies izvairīties no atbildības vēstures priekšā” un multiplikācijas filma par Dzjan Dzjemiņu. Trešajā dienā pēc aresta mani nopratināja Mou Cjans no policijas departamenta politiskās nodaļas, Mai Hua no citas nodaļas un citi. Mou Cjans draudēja man un gribēja zināt, kur es esmu ieguvusi materiālus, kurās vietās es tos izlīmēju, kur es tos izplatīju un kam nosūtīju pa pastu. Viņi gribēja zināt, cik daudz materiālu es esmu izsūtījusi u.t.t. Turot rokā pie manis mājās atrastos materiālus, politiskās nodaļas priekšnieks Li pašapmierināti teica: „Šoreiz tev piespriedīs ieslodzījuma termiņu.”

2001. gada 30.septembrī politiskās nodaļas (tagadējā valsts drošības komiteja) priekšnieka vietnieks Luo Cju ieradās ieslodzījuma centrā un deva pavēli mani arestēt. 2002. gada martā prokuratūra izvirzīja pret mani apsūdzību: „Dzjan Dzjemiņa apvainošana.” Tā paša gada aprīlī notika tiesa un man piesprieda deviņus mēnešus ilgu ieslodzījumu darba pāraudzināšanas nometnē par tā saucamo noziegumu saskaņā ar pantu par „Valsts vadītāja apvainošanu”. Tika ziņots, ka policijas iecirknis par manu arestu saņēma 20 000 juaņas [1] lielu naudas prēmiju. Viņi pat atzīmēja šo gadījumu.

Šo deviņu ieslodzījuma mēnešu laikā es tiku sista, mani ieslodzīja vieninieka kamerā un piespieda strādāt smagu darbu. Man bija jāstrādā 19 stundas dienā un naktīs vienu stundu jādežūrē. Ja es nepaspēju izdarīt visu, ko lika, mani sita un neļāva gulēt tik ilgi, līdz es izdarīju visu darbu. Es tiku pakļauta fiziskai un psiholoģiskai spīdzināšanai.

Šo deviņu gadu laikā mani pastāvīgi nelika mierā vietējā policija, Ofisa 610 [2] un vietējās komitejas darbinieki. Ofisa 610 priekšnieks Veņ Duņšaņs un viņa vietnieks Je bieži nāca pie manis uz darbu un mājām, izdarot uz mani spiedienu. Viņi pieprasīja, lai es lamāju Skolotāju, un lika manam priekšniekam darīt visu iespējamo, lai es parakstītu „garantijas paziņojumu”. Vairākas reizes viņi centās nosūtīt mani uz smadzeņu skalošanas centru, taču tas viņiem neizdevās.

Vēlāk es pārcēlos no Liaņdzjanas pilsētas uz Hainaņas salu.

2005. gada 6. augustā, apmēram 22.30, kad es Haikou pilsētā, Haisju ielas pārejā, skaidroju cilvēkiem patiesību par Faluņgun un ieteicu viņiem izstāties no ĶKP un ar to saistītajām organizācijām, mani arestēja policija un nogādāja 2. ieslodzījuma centrā. Ieslodzījuma centrā es biju spiesta gulēt uz mitras grīdas blakus podam vienā kamerā kopā ar ieslodzītajiem, kuriem piespriests nāves sods, slepkavām, narkotiku tirgotājiem un narkomāniem.

Pirmo nopratināšanu veica Nunkeņas policijas nodaļas priekšnieks Sjin Jiju. Viņš gribēja zināt, cik daudz patiesību skaidrojošos materiālu es esmu izplatījusi, cik izdalījusi „Deviņus komentārus par komunistisko partiju” un cik skrejlapu izlīmējusi. Hainaņas policisti ir ļoti ļauni. Ja viņi pie cilvēka atrada kaut vienu „Deviņu komentāru” eksemplāru, tad piesprieda viņam gadu cietumsoda. Ja atrada piecus eksemplārus, tad piesprieda piecus gadus. Tāpēc es klusēju un neteicu priekšniekam ne vārda. Tad Sjin lika citam policistam saslēgt manas rokas uz muguras roku dzelžos. Viņi piekāra mani pie loga metāla rāmja. Pēc kāda laika man sāka reibt galva, un rokas sāpēja tik spēcīgi, it kā tās būtu lauztas. Apmēram pēc divdesmit minūtēm viņi nolaida mani zemē. Tiklīdz kājas skāra grīdu, viņi atkal sāka nopratināšanu.

Pēc pāris dienām mani sāka pratināt divi citi Hainaņas policijas iecirkņa darbinieki (viņu vārdi nav zināmi). Viņi jautāja, vai man ir kāda saistība ar Hainaņas praktizētājiem un kur es ņēmu materiālus. Viņi gribēja, lai izstāstu, kurš izplata materiālus Guohou rajonā. Katru reizi, kad tiku pratināta, es viņiem neko nestāstīju. Katru reizi mani iztaujāja tie paši divi policisti. Viņi centās mani šantažēt, draudēja, ka piespriedīs man trīs gadus cietumsoda, taču viņi neko nepanāca. Beidzot mani pārveda uz Lunhua rajona prokuratūru. Tur mani sāka pratināt sieviete no biroja. Es viņai izskaidroju patiesību par Dafa un ieteicu izstāties no ĶKP. Es arī teicu, ka viņai nevajadzētu ierosināt pret mani tiesas procesu, tāpēc, ka es glābju cilvēkus. Viņa teica, ka visu saprotot, tomēr nosūtīja lietu uz tiesu.

2005. gada 20. septembrī tika izdots orderis par manu arestu. 19. decembrī prokuratūra iesniedza manu lietu tiesā, un 26. decembrī notika lietas izskatīšana. Es sāku raidīt taisnās domas. Vēlāk man paziņoja, ka man piespriesti tikai pieci mēneši ieslodzījumā, tas notika, pateicoties taisnajām domām un taisnajai rīcībai.

2006. gada 6. janvārī mani atbrīvoja, taču mani radinieki no Hainaņas nevarēja mani vest mājās, jo mani to divu policistu, kuri veica nopratināšanas, pavadībā nosūtīja uz Haikou pilsētas smadzeņu skalošanas centru. Taču, kad mēs tur ieradāmies, smadzeņu skalošanas centrs sakarā ar svētkiem bija slēgts.

Viņi centās sazināties ar citu smadzeņu skalošanas centru Guandunas provinces Džeņdzjanas pilsētā, taču arī tas bija slēgts. Beidzot mani palaida mājās.

Tūlīt pēc ķīniešu Jaunā gada es no Liaņdzjanas devos uz Guandžou meklēt darbu. Pēc divām nedēļām Liaņdzjanas pilsētas Ofisa 610 priekšnieks Veņ Dunšaņs ieradās pie manis mājās. Neatradis mani, viņš piezvanīja manai meitai uz Guandžou un sāk izdarīt uz viņu spiedienu. Gada laikā, kamēr es strādāju citā pilsētā, viņi daudzreiz nāca uz manām mājām un traucēja manu vīru.

2007. gada 28. septembrī, apmēram 18.00, es no Hainaņas atbraucu mājās uz Liaņdzjanu. Nākamajā dienā Veņ Dunšans un citi atnāca pie manis uz mājām. Viņi neparasti ātri bija uzzinājuši par manu atgriešanos. Ar draugu un radu palīdzību man atkal izdevās paslēpties.

Vajāšanas, kuras es esmu izcietusi, ir tikai neliela daļa no tā, kas notiek patiesībā. Noziegumi, kurus Ķīnas komunistiskā partija izdara, pārkāpjot cilvēktiesības, apspiežot ticību un īstenojot nežēlīgās vajāšanas patiesībā ir tik milzīgi, ka nav iespējams tos aprakstīt. Es patiesi ceru, ka visi, kam rūp miers, kuri tic brīvībai un taisnīgumam, un kuru sirdīs ir līdzjūtība, palīdzēs atjaunot taisnīgumu un izbeigt nežēlīgās vajāšanas, kuras ilgst jau vairāk nekā deviņus gadus.

Paskaidrojumi:

1. "Juaņa" – naudas vienība Ķīnā; 500 juaņas – Ķīnas pilsētas strādnieka vidējā mēneša izpeļņa.

2. "Ofiss 610" – organizācija, kas izveidota speciāli Faluņgun vajāšanai. Tai ir absolūta vara katrā Ķīnas komunistiskās partijas administrācijas līmenī, kā arī visās citās politiskajās un juridiskajās sistēmās.

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200808/6096.html