Cīņa starp brīvo pasauli un komunismu (1. daļa)

Facebook Logo LinkedIn Logo Twitter Logo Email Logo Pinterest Logo

Parīzes komūna, kas ir bijis viens no lielākajiem postiem cilvēces vēsturē, izveidojās 1871. gada martā. Kārlis Markss to pasludināja par komunistiskās kustības prototipu, un pastāvot tikai apmēram divus mēnešus, tā izpostīja Parīzi. Visā Eiropā šī revolucionārā kustība saskārās ar konsekventu sabiedrības pretestību, bet 1917. gadā tā iedibinājās Krievijā un pakāpeniski paplašinājās, uzkundzējoties vienai trešdaļai pasaules iedzīvotāju.

Pēc tam pasaule tika sadalīta divās nometnēs – brīvajā pasaulē un komunistiskajā blokā. Pēc Otrā pasaules kara konflikti starp abām pusēm noveda pie Aukstā kara, kas ilga gandrīz pusgadsimtu. Šķita, ka Aukstais karš ir bruņošanās sacensība starp divām nometnēm, taču patiesībā notika arī komunistiskās ideoloģijas iefiltrēšanās visā brīvajā pasaulē. Izmantojot izglītību un dažādas kustības, komunisma rēgs vedināja cilvēkus, it īpaši jaunākās paaudzes, atkāpties no tradicionālajiem uzskatiem, morālajām vērtībām un reliģijas, radot nesaskaņas visā pasaulē.

Tā kā marksisma ideoloģija nemanāmi sāka dominēt daudzos pasaules kultūras aspektos, komunistiskā Ķīna strauji kļuva par otro lielāko ekonomiku pasaulē. Ar naudas, varas un citu stimulu palīdzību Ķīnas komunistiskā partija ir ietekmējusi daudzas valdības brīvajā pasaulē, padarot tās vienaldzīgas pret plaši izplatītajiem komunisma noziegumiem.

2020. gadā globālā pandēmija noveda pasauli vēl nebijušā haosā. Šī realitātes pamodināti, daudzi cilvēki un valdības ir apvienojuši spēkus, lai pretotos komunistiskā režīma centieniem pārņemt varu visā pasaulē.

Kārlis Markss kā sātanists

1917. gadā boļševiki īstenoja militāru apvērsumu, Oktobra revolūciju. Krievija, kura bieži tiek uzskatīta par Romas impērijas mantinieci, pēkšņi kļuva par ateistisku valsti. Padomju Savienība izdrukāja lielu skaitu "Komunistiskās partijas manifesta" eksemplāru vairākās valodās un izplatīja tos visā pasaulē.

Pirms tam šī grāmata tika aizliegta vairākās valstīs, cita starpā Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Turcijā. Grāmatas autori Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss tika izraidīti no Francijas, Beļģijas un Vācijas.

Grāmata sākas ar vārdiem: "Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternihs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti."

Kāpēc grāmata sākas ar šādiem vārdiem? Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem bija tas, ka Markss iestājās pret reliģijām. "Reliģija ir apspiestas radības nopūta, bezsirdīgas pasaules sirds, tāpat kā tā ir bez-gara kārtības gars; tā ir opijs masām," viņš rakstīja.

Dažus vēsturniekus šie vārdi mulsina. Izaudzis kristiešu ģimenē, Markss jaunībā bija neparasti dievbijīgs. Tomēr aptuveni 19 gadu vecumā viņš kļuva par sātanistu, un viņa raksti bija pilni ar elles, sātana, atriebības un cilvēces mocību attēlojumiem. No vairāk nekā 100 viņa darbiem tika publicēti tikai 13. Pārējie joprojām glabājas Marksa-Engelsa institūtā Maskavā.

Luterāņu mācītājs Ričards Vurmbrands, kuru Rumānijas komunistiskais režīms ieslodzīja un spīdzināja, izpētīja arhīvus un atklāja Marksa sātanisko dabu. Grāmatā "Cerību zaudējušā lāsts" Markss rakstīja:

"Tā nu dievs ir atņēmis man visu manējo, par lāstu un mokām.Visas viņa pasaules ir aizgājušas uz neatgriešanos. Man nekas cits nav palicis, kā vien atriebība."

To apstiprināja arī viņa mājkalpotājas Helēnas Demutas liecība. Smagas slimības laikā, apsējis ap pieri lenti, Markss savā istabā lūdzās aizdedzinātu sveču priekšā, kas atgādināja sātanisku rituālu. Tas ietekmēja arī viņa bērnus.

"Patiešām, Lucifera pielūgšana varēja būt ģimenes lieta Marksa mājās. Marksa znots Edvards Evelings bija ražīgs rakstnieks un lasīja lekcijas par sātanismu, savukārt Marksa paša dēls Edgars 1854. gada 31. marta vēstulē uzrunāja tēvu ar vārdiem: "Manu dārgo sātan," rakstīja Vurmbrands savā grāmatā "Markss un sātans".

Komunisma mērķis ir iznīcināt visas reliģijas un sociālo kārtību

"Komunistiskās partijas manifesta" vēsture norāda uz tā saistību ar sātanismu.

1847. gadā Londonā bāzētā komunistiskā organizācija "Taisnīguma federācija" nolēma reformēt savu organizāciju par "Komunistisko līgu" un lūdza Marksu uzrakstīt tai manifestu. Markss to izdarīja kopā ar Engelsu, un tā 1848. gadā dzima "Komunistiskās partijas manifests". Šajā darbā viņi nosodīja buržuāzisko sociālo un ekonomisko kārtību un aicināja starptautisko proletariātu uz šķiru cīņu.

Grāmatas nobeigumā arī norādīts: "Komunisti tur par nicināmu lietu slēpt savus uzskatus un nolūkus. Viņi atklāti pasaka, ka viņu mērķi sasniedzami, tikai ar varu gāžot līdzšinējo sabiedrisko iekārtu. Lai dreb valdošās šķiras komunistiskās revolūcijas priekšā! Proletāriešiem tajā nav nekā ko zaudēt, kā tikai savas važas. Bet iegūs viņi visu pasauli."

Daudzi zinātnieki ir izpētījuši, ka "Taisnīguma federācijas" pirmsākumi meklējami iluminātu slepenajā biedrībā, kuru nodibināja Ādams Veishaupts. Tās mērķis bija pakļaut visas reliģijas un valdības. Vurmbrands teica, ka vadošais franču revolucionārs un ilumināts Anaharsis Kloots pasludināja sevi par "Jēzus Kristus personīgo ienaidnieku".

1780. gadā Bavārijas valdība izformēja šo organizāciju un tā bija spiesta doties pagrīdē. Bet Komunistiskās līgas ietekme un aktivitātes turpinājās vairākās valstīs zem dažādiem nosaukumiem. Tās principi bija redzami arī Marksa teiktajā: "Reliģija ir apspiestas radības nopūta, bezsirdīgas pasaules sirds, tāpat kā tā ir bez-gara kārtības gars, tā ir opijs masām."

Zinātnieki arī konstatēja, ka Markss, iespējams, ir vienīgais pazīstamais autors, kurš savus darbus pats ir nosaucis par "mēsliem," "cūciskām grāmatām." "Viņš apzināti un ar nodomu dod saviem lasītājiem samazgas. Tāpēc nav brīnums, ka daži no viņa sekotājiem, komunisti Rumānijā un Mozambikā, piespieda ieslodzītos ēst savus ekskrementus un dzert savu urīnu," rakstīja Vurmbrands.

Tomēr, neskatoties uz to, "Komunistiskās partijas manifests" apmānīja un maldināja vairākas cilvēku paaudzes. Politologs un starptautisko attiecību teorētiķis Hanss Morgentau reiz izstāstīja par savu bērnību Bavārijā pirms Pirmā pasaules kara. Viņa tēvs bija ārsts apvidū, kurā cilvēki bieži lūdza apglabāt viņus kopā ar Bībeli. Pārsteidzoši bijis tas, ka daudzi strādnieki lūdza ielikt viņiem zārkā svaigu "Komunistiskās partijas manifesta" eksemplāru.

Līdz ar Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) uzplaukumu Amerikas un Lielbritānijas komunistiskās partijas izdrukāja vairākus simtus tūkstošus lētu "Komunistiskās partijas manifesta" eksemplāru. Pēc Otrā pasaules kara tas nonāca skolās un kļuva par daļu no politoloģijas mācību programmas. 1960. gados pēc tās vadījās radikāli noskaņoti jaunieši. Pat pēc komunistiskā bloka sabrukuma 1989. gadā komunistiskā ideoloģija turpināja ietekmēt dažādas sociālistiskās kustības.

Gorbačovs: "Padomju komunisms – tā ir tīra propaganda"

Palaižot kosmosā pavadoni, vadošie padomju politiķi turpināja risināt problēmas, kas saistītas ar ikdienā nepieciešamu preču, tādu kā zobu pasta un mazgāšanas līdzekļi, deficītu. "Visi, tajā skaitā arī es, teicām: "Kapitālisms virzās uz katastrofu, bet mēs attīstāmies labi." Protams, tā bija tīra propaganda. Patiesībā mūsu valsts atpalika," sacīja Mihails Gorbačovs uzstājoties Kolumbijas Universitātē. Par to 2002. gada martā ziņoja laikraksts Irish Examiner rakstā ar nosaukumu "Padomju komunisms ir tīra propaganda – tā studentiem stāsta Gorbačovs."

1991. gada decembrī Gorbačovs Padomju Savienībai darīja galu. 1997. gadā savā runā viņš teica: "Komunisma vārdā mēs atteicāmies no cilvēka pamatvērtībām. Tāpēc, kad es nācu pie varas Krievijā, es sāku atjaunot šīs vērtības – atklātības un brīvības vērtības." 2011. gada augustā, sniedzot interviju laikrakstam The Guardian, uz jautājumu par to, ko viņš visvairāk nožēlo, Gorbačovs bez vilcināšanās atbildēja: "To, ka es pārāk ilgi centos reformēt komunistisko partiju". Raksts tika publicēts ar nosaukumu "Mihails Gorbačovs: man vajadzēja atteikties no komunistiskās partijas jau agrāk."

Diemžēl Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) amatpersonas to joprojām neatzīst. Mantojusi padomju varas simboliku – sirpi un āmuru, ĶKP, tiklīdz tā 1921. gadā tika izveidota, sāka nežēlīgi apspiest ķīniešu tautu. Vēsturnieki ir atklājuši, ka šis simbols nācis no brīvmūrnieku organizācijas (arī masonu kustības), kas saistīta ar iluminātiem, un ka daudzās reliģijās sirpis bieži tiek interpretēts kā nāves simbols.

No Padomju Savienības līdz Ķīnai

Neilgi pēc varas sagrābšanas 1917. gada Oktobra revolūcijas laikā Vladimirs Ļeņins sāka virzīt komunistisko ideoloģiju visā pasaulē. 1919. gadā viņš nodibināja Komunistisko internacionāli, kas veicināja komunistisko režīmu izveidi daudzās valstīs, tostarp Ķīnā.

Ķīnā, kas varēja lepoties ar tūkstošiem gadu senu kultūras un garīgo mantojumu, Padomju Savienības komunistiskā partija (PSKP) ne tikai palīdzēja izveidot ĶKP kā Komunistiskās internacionāles filiāli, bet arī vadīja tās attīstību. 1945. gada 9. augustā Padomju Savienība ielauzās Ķīnā vienlaicīgi trijās frontēs. Vairāk nekā miljons padomju karavīru uzbruka japāņu armijai Ķīnas ziemeļaustrumos, konfiscēja viņu ieročus un nodeva tos komunistiskā Ziemeļaustrumu militārā apgabala vadītājam Liņam Biao.

Padomju Savienības labi apgādātā un atbalstītā Liņa un citas ĶKP armijas līdz 1948. gada beigām ieguva kontroli par ziemeļaustrumu Ķīnu un 1949. gada janvārī pārņēma Pekinu. Pēc tam viņi 1949. gada pavasarī šķērsoja Jandzi upi un pilnībā sakāva visu Guomiņdana (GMD) karaspēku kontinentālajā Ķīnā.

1949. gada oktobrī ĶKP sagrāba varu un izveidoja Ķīnas Tautas Republiku, bet 540 miljoni cilvēku nonāca komunistiskā režīma varā. Lai gan kompartija solīja nodot zemi zemniekiem un fabrikas strādniekiem, dažu gadu laikā ĶKP piesavinājās visu zemi un bagātības. Pēc tam tā vērsās pret muižniekiem un kapitālistiem, pasludinot tos par valsts ienaidniekiem, un turpmākajās desmitgadēs tika vajāti arī viņu pēcnācēji.

Līdzīgi kā Padomju Savienībā ĶKP propagandēja Marksa, Engelsa un Ļeņina darbus kopā ar Mao Dzeduna darbiem. Kā mēs to redzam šodien, viņu teorijas tika izmantotas, lai attaisnotu politiskās kustības, kurinātu naidu, ietekmētu izglītību, pārrakstītu vēsturi un formētu cilvēku domas.

Papildus uzbrukumiem muižniekiem un kapitālistiem, 10 gadus ilgās Kultūras revolūcijas laikā tika likvidēta gandrīz visa inteliģence un iznīcināta tradicionālā ķīniešu kultūra. Pateicoties ASV un citu Rietumu valstu palīdzībai Ķīna iestājās Pasaules Tirdzniecības organizācijā un kļuva par lielāko eksportētāju pasaulē. Ar "Viena josta, viens ceļš" (Belt and Road Initiative, BRI) iniciatīvu un gandrīz 500 nodibinātajiem Konfūcija institūtiem sešos kontinentos ĶKP virza komunismu visā pasaulē.

Bezprecedenta nežēlība

Dzīvodams Vācijā, Ķelnē, Markss nodibināja dienas laikrakstu Neue Rheinische Zeitung, lai propagandētu savu komunisma teoriju. Varas iestādes apturēja laikraksta darbību un lika Marksam atstāt valsti. Pēdējā redakcijas rakstā, kas datēts ar 18. maiju, Markss rakstīja: "Mums nav līdzjūtības, un mēs no jums neprasām līdzjūtību. Kad pienāks mūsu kārta, mēs neatvainosimies par teroru."

Šī piezīme saskanēja ar "Komunistiskās partijas manifesta" nobeigumu, kurā norādīts, ka mērķi var sasniegt, tikai ar varu gāžot pastāvošo sabiedrisko iekārtu. Kas attiecas uz ĶKP, tad režīms meistarīgi pielietoja gan vardarbību, gan melus.

Pēdējo 80 gadu laikā aptuveni 80 miljoni ķīniešu ir zaudējuši dzīvību ĶKP nežēlības dēļ. Lielā bada laikā vien no 1959. līdz 1961. gadam Ķīnā bada nāvē nomira 45 miljoni cilvēku. Saskaņā ar atskaiti par 2011. gadu, pašnāvību līmenis Ķīnā bija 22,23 cilvēku uz katriem 100 000 cilvēkiem. Tas nozīmē, ka Ķīnā gandrīz 300 000 cilvēku katru gadu atņem sev dzīvību, vai pēc katrām divām minūtēm šajā valstī tiek izdarīta pašnāvība.

Vardarbība bieži iet roku rokā ar meliem un propagandu. Piemēram, 1957. gadā Mao uzsāka "Simts ziedu kampaņu", kuras laikā cilvēki tika mudināti izteikties un kritizēt partiju. Tomēr pēc neilga laika visi, kas izteica negatīvus komentārus par partiju, tika sodīti, un 400 000 līdz 700 000 cilvēku tika iemesti cietumos.

Taču komunisms neaprobežojās tikai ar Ķīnu. Kopš sešdesmitajiem gadiem tas ir iefiltrējies Rietumu sabiedrībā, lai dažādu liberālo kustību aizsegā sistemātiski grautu tradicionālās vērtības visā pasaulē. Tas ir tas, ko gaidīja Markss, līdzīgi tam, ko ieskicēja ilumināti un masoni.

Cīņa starp brīvo pasauli un komunismu

Savos ziedu laikos komunisms valdīja apmēram pār vienu trešdaļu pasaules iedzīvotāju. Visa pasaule bija sadalīta divos blokos, kas atšķīrās viens no otra kā diena un nakts.

Papildus aukstajam karam, Amerikas sabiedrībā pastāvīgi ir notikušas cīņas starp divām nometnēm. 1932. gadā ASV Komunistiskās partijas (CPUSA) aizejošais vadītājs publicēja grāmatu ar nosaukumu "Ceļā uz Padomju Ameriku", un pēc tam ASV kompartijas tendences tuvinās Padomju Savienības tendencēm, bet tās ģenerālsekretārs palīdzēja izveidot slepeno pagrīdes tīklu, kuru kontrolēja Staļina izlūkdienests NKVD (VDK priekštecis).

Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās CPUSA ļoti aktīvi sāka iefiltrēties politikā, vēlēšanās un pilsoņtiesību aizsardzības organizācijās. Šie centieni pakāpeniski mainīja ASV valdības politiku un tā kļuva labvēlīgāka ĶKP. Līdz 1949. gadam un piecdesmito gadu sākumā komunisma draudi kļuva jau acīmredzami un nāca gaismā Padomju Savienības piekoptā spiegošana. Džozefs Makārtijs un citi politiķi sāka rīkoties un ievērojami samazināja komunisma ietekmi uz ASV kultūru, zinātni un valdību.

ASV prezidents Ronalds Reigans, jau no pirmās dienas šajā amatā, strādāja, lai apturētu komunisma izplatīšanos. Padomju Savienības īstenotās spiegošanas apmēru satriekts, viņš savā inaugurācijas runā 1981. gadā nosauca komunistus par "brīvības ienaidniekiem", bet komunismu par "ļaunuma koncentrāciju mūsdienu pasaulē."

Pēc šiem centieniem 1991. gada novembrī krita Berlīnes mūris un nākamajā mēnesī sabruka Padomju Savienība. "Totalitārā sistēma, kas atņēma valstij iespēju jau sen kļūt veiksmīgai un plaukstošai, ir likvidēta. Ir panākts izrāviens ceļā uz demokrātiskām pārmaiņām," savā atkāpšanās runā 1991. gada 25. decembrī atzīmēja Gorbačovs. "Par realitāti ir kļuvušas brīvas vēlēšanas, preses brīvība, reliģiskā brīvība, ievēlēta likumdevēja vara, daudzpartiju sistēma un cilvēktiesības atzītas par augstāko principu."

Padomju Savienības sabrukums notika pēc plaša mēroga centieniem atbrīvoties no komunistiskās ietekmes Centrālajā un Austrumeiropā. Tika pieņemti jauni likumi, nojaukti komunisma simboli un pieminekļi, kā arī izlabotas mācību grāmatas, lai atjaunotu vēsturiskos faktus.

(Turpinājums sekos)

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2020/11/18/188311.html

* * *

Facebook Logo LinkedIn Logo Twitter Logo Email Logo Pinterest Logo

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.