Interesantās attiecības starp zinātni un dvēseli

Viens no senākajiem zinātniskajiem eksperimentiem, kas veikts, lai pārbaudītu dvēseles esamību, ir Dankana Makdugala darbs 1901. gadā. (Attēls: wikimedia/CC0 1.0)

Kopš laika, kad mūsdienu zinātne atklāja atomu un kvantu fizikas brīnumus, daudzi cilvēki ir sākuši uzdot sev jautājumus – vai dvēsele patiešām pastāv un vai pilnīgi materiālistisks skats uz Visumu nav kļūdains.

21 grams un elektrofotonika

Viens no senākajiem zinātniskajiem eksperimentiem, kas tika veikts, lai pārbaudītu dvēseles esamību, ir Dankana Makdugala darbs 1901. gadā. Būtībā, viņš nosvēra cilvēkus pirms un tūlīt pēc nāves. Makdugals konstatēja, ka pēc miršanas ķermenis sver par 21 gramu mazāk, no kā secināja, ka zaudētajai matērijai būtu jābūt dvēselei. Tomēr mūsdienu zinātne ir izskaidrojusi šo fenomenu, piedēvējot svara zudumu fizioloģiskiem faktoriem, piemēram, svīšanai.

Mūsdienās dvēseles pētījumos ļoti interesanta personība ir krievu fiziķis Konstantīns Korotkovs. Savos pētījumos par dvēseles būtību viņš diezgan plaši ir izmantojis Kirliana fotogrāfiju – bioelektrisko attēlveidošanas tehniku. Patiesībā viņš to modificēja un izveidoja visai progresīvu versiju, kuru nosauca par elektrofotoniku. Korotkovs uzskata, ka, izmantojot tehniku, ir iespējams fotografēt cilvēku dvēseles un auras. Diemžēl lielākā daļa cilvēku noraida šos apgalvojumus un uzskata tos par krāpšanos. Tomēr Korotkovs saka, ka vairāk nekā 300 ārsti ir izmantojuši viņa tehniku, lai analizētu pacientu veselību.

Kvantu fizika un dvēsele

Ja ir kāda zinātnes joma, kas šajā gadsimtā izraisījusi milzīgu interesi un minējumus par dvēseles esamību, tad tā ir kvantu fizika. Ir daudzi fiziķi, kuri uzskata, ka pasaule ir tikai daļa no lielākas ainas, un cilvēkam nomirstot, viņa dvēsele vienkārši atstāj materiālo pasauli, lai kļūtu par citu, vēl neatklātu, eksistences līmeņu daļu.

Saskaņā ar apziņas kvantu teoriju, cilvēka dvēsele dzīvo mazās mikrocaurulītēs, kas atrodas smadzeņu šūnās. Dr. Stjuarta Hemerofa (ASV) un sera Rodžera Penrouza (Lielbritānija) teorija apgalvo, ka mikrocaurulītēs esošā informācija nāves brīdī vienkārši izkliedējas Visumā. Ja šāds cilvēks tiktu atdzīvināts, kvantu informācija atgrieztos atpakaļ mikrocaurulītēs, bet, ja cilvēks netiek atdzīvināts, kvantu informācija paliks Visumā kā dvēsele un pastāvēs bezgalīgi.

Ir arī zinātnieki, kuri apgalvo, ka dvēselei piemīt tādas pašas īpašības kā jebkurai citai matērijai, kaut arī nav novērots, ka tā būtu mijiedarbojusies ar mums zināmajām matērijām.

"Mūsu domas, griba, apziņa un jūtas demonstrē īpašības, kuras varētu saukt par garīgām īpašībām. Garīgajā pasaulē nav iespējams atklāt nekādu tiešu mijiedarbību ar zināmajām fundamentālajām elementārdaļiņu mijiedarbībām dabā, piemēram, gravitāciju, elektromagnētisko spēku u.c.," intervijā žurnālam Express teica Kristians Helvigs no Maksa Planka Biofizikālās ķīmijas institūta Getingenē, Vācijā.

Viņš arī saka, ka garīgajām īpašībām piemīt īpatnības, kas padara tās līdzīgas kvantu pasaules neizskaidrojamajām parādībām.

Kvantu teorija sadala pasaules uzskatu divās daļās – "virsējā" daļā, kur fiziskās parādības izskaidrošanai var izmantot klasisko matemātiku, un "dziļākajā" daļā, kur, šķiet, nav piemērojams neviens no mūsdienu matemātikas virzieniem. Daudzi kvantu fiziķi ir izteikuši pieņēmumu, ka dvēseles iespējamība pastāv tieši šajā "dziļākajā" daļā.

Kvantu fizikas skatījums uz dvēseles eksistenci atrisina vēl vienu nozīmīgu problēmu – morāles jautājumu. Dominējošais pasaules skatījums, kas pazīstams kā mehāniskā paradigma, bieži vien ir licis cilvēkiem attaisnot savu amorālo uzvedību ar vārdiem – "to man lika darīt mani gēni", "es tā rīkojos, jo tā esmu audzināts" utt. Tagad kad zinātne jau pieņem dvēseles pastāvēšanas iespēju, ideja, ka šādai amorālai rīcībai var būt ilgtermiņa ietekme uz dvēseli, nodrošinās sabiedrībai spēcīgu morālo pamatu, kas tai tik ļoti nepieciešams.

Apnikušās vecās konvencijas

Zinātne ir devusi un turpina dot mums jaunas definīcijas šai izskaidrojamajai parādībai, bet kaitinošs faktors mūsdienu eksperimentos ir atteikšanās aplūkot kaut ko neizskaidrojamu, kas neietilpst pastāvošo pieņēmumu robežās. Šādu zinātniskās pieejas metodi drīzāk var saukt par nezinātnisku. Mums jāizpēta tālāk par to, kas jau ir definēts, un nav jātrīc aiz bailēm, kad vispāratzītās teorijas ir izrādījušās nepareizas vai var tikt uzlabotas. Tad, skatoties ar jaunām acīm, mēs varētu atklāt sev vēl nezināmu zināšanu spektru un padarīt zinātni atkal aizraujošu.

Iespējams, ka šāda "ielaušanās" neizpētītās teritorijās varētu nesaņemt dotācijas vai atzinību no ekonomiski motivētiem zinātniskajiem vadītājiem. Bet tas noteikti aizsāks drosmīgu cīņu par radikāliem zinātniskiem atklājumiem un atgriezīs piedzīvojumu sajūtu, kas reiz bija zinātne – tiekšanos pēc patiesības.


Avots: https://visiontimes.com/2018/08/06/the-interesting-equation-between-science-and-the-soul.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.