Kā mūsdienu Ķīnā ĶKP restaurē nacistu un padomju brutalitāti un kāpēc cilvēki klusē

Ādolfs Hitlers un viņa nacistu partija nereti tiek uzskatīti par visļaunāko, pret cilvēci vērsto, spēku 20. gadsimtā. Viņi bija atbildīgi par aptuveni 6 miljonu ebreju un miljoniem citu upuru genocīdu, ko īstenoja izmantojot gāzes kameras, nošaušanu, koncentrācijas nometnes un badu.

Timotijs Snaiders, vēsturnieks un grāmatas "Asinszemes: Eiropa starp Hitleru un Staļinu" autors, konstatēja, ka Josifa Staļina Padomju Savienība un Ādolfa Hitlera nacistiskā Vācija laikā no 1933. līdz 1945. gadam kopumā nogalināja aptuveni 14 miljonus mierīgo iedzīvotāju, turklāt lielākā daļa slepkavību notika ārpus holokausta koncentrācijas nometnēm.

Arī Ķīnas Komunistiskā partija (ĶKP), kopš tā pirms vairākiem gadu desmitiem nāca pie varas, ir bijusi par cēloni neskaitāmām nāvēm. Piemēram, tikai Lielā bada periodā (1959.–1961. g.) vien, bada nāvē nomira 45 miljoni cilvēku.

Tā kā cilvēci skar viena traģēdija pēc otras, mēs apsveram, kā šādas cilvēka izraisītas katastrofas var notikt atkal un atkal. Laikraksta National Review vecākais redaktors Džejs Nordlingers 2016. gada martā publicētajā rakstā norādīja: "Lielāko laikrakstu un TV kanālu nevēlēšanās ziņot par zvērībām Ķīnā ir skumjš temats."

Kad cilvēki izliekas neredzam vardarbību un slepkavības, cieš vēl vairāk upuru. Tā kā koronavīrusa uzliesmojuma slēpšana no ĶKP puses ir izraisījusi vairāk nekā 10 miljonu cilvēku inficēšanos un vairāk nekā 500 000 nāves gadījumu visā pasaulē, ir pienācis laiks mācīties no vēstures un apjēgt ĶKP nodarīto ļaunumu, lai mazinātu zaudējumus.

Hitlers un Staļins

Savā grāmatā "Asinszemes" Snaiders iebilst pret vienkāršoto izpratni par Otro pasaules karu – ka "nacisti [bija] slikti un Padomju Savienība laba." Par spīti viņu pretrunīgajiem mērķiem, gan Hilters, gan Staļins īstenoja masu slepkavības Centrālajā un Austrumeiropā – teritorijās, kuras Snaiders nosauca par "Asinszemēm". Laikā no 1933. līdz 1945. gadam šajos reģionos bojā gāja 14 miljoni mierīgo iedzīvotāju.

"Tādējādi, Hitlers un Staļins bija noteiktas tirānijas politikas piekritēji: viņi izraisīja katastrofas, visā vainoja pretinieku un pēc tam izmantoja miljonu cilvēku nāvi, lai parādītu, ka viņu politika ir bijusi nepieciešama vai vēlama," viņš rakstīja savā grāmatā. "Katram no viņiem bija pārveidošanas utopija; grupa, kas tika vainota, kad tās realizācija izrādījās neiespējama; un pēc tam masu slepkavību politika, ko varēja pasludināt par sava veida aizstājēj uzvaru."

Konkrētāk, bojā gājušo skaits ir 3,3 miljoni padomju varas izraisītā bada laikā, 300 000 padomju Lielā terora laikā (700 000, ja tiek skaitīti apgabali ārpus Asinszemēm), 4,2 miljoni Padomju Savienībā nomira Trešā reiha "Bada plāna" rezultātā un 5,4 miljoni ebreju holokaustā (5,7 miljoni, ja tiek skaitīti apgabali ārpus Asinszemēm).

Viens no padomju varas brutalitātes piemēriem bija nežēlīgā piespiedu darba nometņu sistēma, kas aprakstīta grāmatā "Gulaga arhipelāgs: literārs izpētes mēģinājums", kuru 1973. gadā publicēja Aleksandrs Solžeņicins. Lai arī šī sistēma bieži vien tiek saistīta ar Staļinu, Solžeņicins secināja, ka tā sakņojas Ļeņina laikmetā. Tāpēc viņš uzskatīja, ka Gulags ir padomju politiskās kultūras pastāvīgā kļūda un boļševistiskā politiskā plāna neizbēgamās sekas.

Situācija Ķīnā

"Viena cilvēka nāve ir traģēdija; miljons nāvju – tikai statistika," tā reiz izteicies Staļins. Lai vai kā, komunistiskajā Ķīnā šāds redzējums tika virzīts vēl tālāk.

Paralēli antilabējās kustības kampaņai ideoloģiskajā jomā (1957.–1959. g.), Mao Dzeduns 1958. gadā uzsāka kustību "Lielais izrāviens", kuras mērķis bija palielināt graudu un tērauda ražošanu, kas tika uzskatīts par galveno ekonomiskās attīstības rādītāju. Politbiroja sanāksmēs 1958. gada augustā tika prognozēts, ka tērauda ražošana šajā gadā dubultosies. Lai sasniegtu šo mērķi, viscaur Ķīnā uzstādīja piemājas tērauda krāsnis, kurās tika pārkausēti lauksaimniecības darbarīki un virtuves piederumi.

Laukos labības ražas rādītāji tika noteikti desmitiem līdz pat simtiem reižu augstāki nekā fiziski to bija iespējams sasniegt. Šo pārspīlēto prasību dēļ zemnieki bija spiesti nodot valdībai milzīgu daudzumu graudu, sev neko neatstājot, kas izraisīja masveida badu un nāvi. 1959. gada martā ĶKP un Valsts padome noteica politiku, kas aizliedz zemniekiem pamest savu zemi, lai dotos pārtikas meklējumos. Visi pārkāpēji tika pakļauti bargam sodam.

"Kādā ziņojumā, kas datēts ar 1960. gada 30. novembri, un kurš ticis izplatīts augstākajai vadībai un, visticamāk, arī Mao, aprakstīts, kā cilvēkam, vārdā Van Dzijou, nogrieza ausi, sasēja kājas ar dzelzs stiepli un uz muguras uzvēla 10 kilogramus smagu akmeni, bet pēc tam apzīmogoja ar nokaitētu metāla instrumentu. Viņa noziegums bija kartupeļu rakšana," rakstīja Honkongas Universitātes profesors Franks Dikoters 2010. gada decembrī New York Times publicētajā rakstā "Mao Lielais izrāviens uz badu."

Dikoters pavadīja Ķīnā vairākus gadus (no 2005. līdz 2009. gadam) un izpētīja simtiem dokumentu. Citā pārskatā viņš izlasīja par zēnu, kurš Hunaņas ciematā nozadzis riekšavu graudu. Vietējais ierēdnis, vārdā Sjun Dečans, piespieda zēna tēvu tūlīt pat aprakt savu dēlu dzīvu. Trīs nedēļas vēlāk tēvs no skumjām nomira.

Mao uzauga laukos un zināja, cik daudz graudu var izaudzēt no viena mu (0,067 ha) zemes. Kad slepenas sanāksmes laikā Šanhajā 1959. gada martā izskanēja bažas par to, ka pārāk lielās nododamo graudu normas varētu izraisīt badu, Mao šo pieņēmumu noraidīja. "Kad nepietiek pārtikas, cilvēki mirst no bada. Labāk ļaut pusei cilvēku nomirt, lai otra puse var apēst savu daļu," teica Mao, kā norādīts sanāksmes protokolā.

Savā grāmatā "Lielais Mao bads" Dikoters lēš, ka no 1959. līdz 1961. gadam Ķīnā nedabīgā nāvē nomira vismaz 45 miljoni cilvēku.

Traģēdija turpinās

Var uzskatīt, ka pirms vairākiem gadu desmitiem notikušais "Lielais izrāviens" ir kļuvis par vēsturi, taču ĶKP turpina darīt ļaunu arī šodien.

Viens no piemēriem ir ĶKP rīcība koronavīrusa uzliesmojuma laikā. Saskaņā ar Minghui.org saņemto informāciju, Hubejas provinces Sabiedriskās drošības departaments 21. un 22. februārī izdeva divus dokumentus. Vienā no tiem, ar nosaukumu "Ikdienas instruktāža par slimību profilaksi un kontroli", teikts, ka milicijas galvenais mērķis ir sociālās stabilitātes saglabāšana, turpinot cenzūras un dezinformācijas kampaņu.

Savukārt, 22. februāra informatīvajā ziņojumā rakstīts, ka tikušas "bloķētas 3 295 ziņas [tiešsaistē] par jutīgām tēmām, publicēti vairāk nekā 200 000 ziņojumi ar pozitīvu informāciju, izmeklētas 637 baumas un 628 personas disciplināri sodītas."

Šajās instruktāžās tika detalizēti aprakstīti arī turpmāk speramie soļi. Lielākā daļa no tiem bija cenzūra, novērošana un cita veida drošības pasākumi, kuru mērķis ir apspiest viedokļus vai darbības, kas neatbilst partijas nostājai. No otras puses – par to, kā rūpēties par cilvēkiem, kuri bija izolēti savās mājās un kuriem bija vajadzīga palīdzība, nekas netika runāts.

Tāpat kā Staļins un viņa sekotāji, ĶKP ne tikai ignorē vienkāršo cilvēku dzīvības, bet arī atklāti uzbrūk citām valstīm, it īpaši tām, kuras kritizē ĶKP par koronavīrusa uzliesmojuma slēpšanu.

ĶKP valsts kontrolētā plašsaziņas līdzekļa Global Times redakcija apgalvoja, ka Ķīnai ir jāpalielina kodolgalviņu skaits līdz 1000 vienībām, lai stātos pretī ASV radītajiem draudiem. Galvenais redaktors Hu Sjidzjiņs mudināja ĶKP papildināt savu kodolarsenālu vismaz līdz 100 stratēģiskajām raķetēm DF-41. Ar lielāko darbības rādiusu pasaulē, aptuveni 12 000 līdz 15 000 kilometri, šādas raķetes spēj sasniegt Amerikas kontinentu 30 minūšu laikā.

Šie draudi var būt reāli. "Ja amerikāņi pavērsīs savas raķetes un pozicionāli vadāmo munīciju uz mērķa zonu Ķīnas teritorijā, es domāju, ka mums nāksies atbildēt ar kodolieročiem," 2005. gadā laikrakstam The Wall Street Journal sacīja Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas ģenerālmajors un Ķīnas Nacionālās aizsardzības universitātes Aizsardzības lietu institūta dekāns Džu Čenhu. "[Mēs] sagatavosimies visu to pilsētu iznīcināšanai, kas atrodas uz austrumiem no Sjiaņas [pilsēta centrālajā Ķīnā]. Protams, amerikāņiem būs jābūt gataviem, ka simtiem ... pilsētu iznīcinās ķīnieši."

Lai gan tas ir šokējoši, šādi vārdi vai domāšanas veids nav negaidīti, ņemot vērā kā Padomju Savienības, tā arī ĶKP iepriekšminēto nežēlīgo vēsturi.

Kā novērst traģēdiju atkārtošanos?

Kāpēc agrāk pasaule neiejaucās holokausta un komunisma izraisītajās traģēdijās? Starp daudzajiem faktoriem, viens no galvenajiem iemesliem ir neticība.

Poļu diplomāts Jans Karskis 1943. gadā tikās ar ASV Augstākās tiesas tiesnesi Fēliksu Frankfurteru un sīki aprakstīja viņam holokausta šausmas. Būtiski bija tas, ka Karskis pats personīgi bija pieredzējis nacistu zvērības Varšavas geto un nacistu tranzīta nometnē Polijā. "Es jums neticu," tiesnesis atbildēja.

Sanāksmē piedalījās arī Polijas vēstnieks Amerikas Savienotajās Valstīs Jans Cehanovskis. Viņš paskaidroja, ka Karskis stāsta patiesību. Uz ko Frankfurters, kurš arī bija ebrejs, atbildējis: "Es neteicu, ka viņš melo; es teicu, ka neticu viņam."

Katastrofa Padomju Savienībā norisinājās līdzīgi. Laikraksta New York Times Maskavas biroja vadītājs Valters Durantijs (1922.–1936. g.) saņēma Pulicera balvu par virkni reportāžu no Padomju Savienības, no kurām lielākā daļa bija ļoti pozitīvas.

Jauns žurnālists no Apvienotās Karalistes Garets Džonss arī apmeklēja Padomju Savienību un pēc atgriešanās izdeva preses relīzi, kurā aprakstīja, kas patiesībā tur notiek. Savukārt Durantijs uzrakstīja vairākus rakstus, kuros nosodīja Džonsu un noliedza badu Padomju Savienībā. Kā noskaidrojās daudzus gadus vēlāk, toreiz tika izteikti aicinājumi atsaukt viņam piešķirto Pulicera balvu. The New York Times, kas 1932. gadā iesniedza savus darbus šīs balvas saņemšanai, 1990. gadā rakstīja, ka Durantija vēlākie raksti, kas noliedza badu, bijuši "vieni no sliktākajiem ziņojumiem, kas parādījušies šajā laikrakstā."

Vēl viens iemesls, kāpēc šādas katastrofas var turpināties, – ir apzināta informācijas slēpšana. Kā piemēru var minēt bijušā Francijas premjerministra Eduāra Erio vizīti Kijevā 1933. gada augustā. Snaidera grāmatā "Asinszemes" dokumentēts: "Dienu pirms tam, kad Erio bija jāapmeklē pilsēta, Kijevu slēdza, un tās iedzīvotājiem lika to sakopt un izrotāt. Visu gadu tukši stāvošie skatlogi tagad pēkšņi tika piepildīti ar pārtiku. Pārtika bija paredzēta tikai demonstrācijai, nevis pārdošanai, tikai viena ārzemnieka acīm... . Visi, kuri dzīvoja vai strādāja Erio plānotajā maršrutā, bija spiests iziet vizītes ģenerālmēģinājumu, lai nodemonstrētu, ka viņi zina, kur stāvēt un kā ģērbties."

Braucienā bija iekļauts arī bērnu komūnas apmeklējums Harkovā. "Tajā laikā bērni Harkovas apgabalā joprojām mira bada nāvē. Bērni, kurus viņš redzēja, bija atlasīti no veselīgākajiem un stiprākajiem. Visticamāk, viņi bija ģērbti drēbēs, kuras tajā rītā viņiem aizdeva... . Bez jebkādas ironijas francūzis pajautāja, vai skolēni bija ēduši pusdienas? Bērni bija sagatavoti šim jautājumam un sniedza piemērotu atbildi," rakstīja Snaiders.

Atgriezies mājās, Erio paziņoja, ka Padomju Ukrainas kolhozi ir labiekārtoti dārzi. Oficiālais padomju partijas laikraksts Pravda ātri ziņoja par Erio teikto.

Līdzīga situācija ir arī Ķīnā, kur notiek vienas no lielākajām zvērībām mūsdienu vēsturē – desmitiem miljonu Faluņgun praktizētāju vajāšana.

Par nevēlēšanos atteikties no Faluņgun, ārstam Šao Čenluo no Šaņdunas provinces tika piespriesti septiņi gadi cietumā, kur viņu pakļāva vairāk nekā 150 spīdzināšanas metodēm. Gan Solžeņicins, gan Snaiders ir dokumentējuši daudzus padomju koncentrācijas nometnēs izmantotos spīdzināšanas veidus, tādus kā piespiedu darbu, ieslodzījumu vieninieku kamerā, badināšanu un citus. Visas šīs un vēl citas spīdzināšanas metodes šobrīd tiek pielietotas Ķīnā, kur aizturētajiem Faluņgun praktizētājiem tiek liegts miegs, tualetes izmantošana un viņi tiek atstāti ārā uz vairākām stundām vai dienām, lai tie apdegtu saulē vai nosaltu salā. Veselus praktizētājus iesloga psihiatriskajās slimnīcās un ievada viņiem nervu sistēmu graujošus preparātus.

Pēc tam, kad kļuva zināms par orgānu piespiedu izņemšanu Faluņgun praktizētājiem Sudzjatuņā, Liaoninas provincē, daži cilvēki tam nenoticēja.

"Un es atceros to, ko man reiz teica ievērojamais totalitārisma analītiķis Roberts Konkvests – pasaule reti ir gribējusi ticēt lieciniekiem. Varbūt 10, 20 vai 30 gadus vēlāk, bet reti kad agrāk," rakstīja laikraksta National Review vecākais redaktors Džejs Nordlingers savā 2006. gada martā publicētajā rakstā "Vieta, ko sauc par Sudzjatuņu."

Atsaucoties uz Padomju Savienības, komunistiskās Ķīnas, Kubas utt. vēsturiskajām mācībām, viņš atzīmēja, ka cilvēki šādas traģēdijas mēdz aizmirst. "Mana galvenā cerība šobrīd ir tāda, ka lasītāji pievērsīs uzmanību manis pieminētajiem ziņojumiem, jo dažreiz, kaut nedaudz, ir jāaizdomājas par neiedomājamo."


Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2020/7/3/185733.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.