Budas Milarepa pilnveidošanās stāsts (12. daļa)

(Turpinājums no 11. daļas)

Godātais šķita slims. Debesis bija pilnas ar labvēlīgām zīmēm – varavīksnēm un ziediem, kas lija kā lietus, tieši tāpat, kā dharmas mācīšanas laikā. Tādēļ visi zināja, ka Godātais patiešām dosies uz citu pasauli. Mācekļi Repa Dživa O, Ngandzongs Repa un Seban Repa jautāja Godātajam: "Meistar, uz kuru tīro zemi jūs dosieties pēc nirvānas? Uz kuru pusi mums, mācekļiem, jāpavēršas, kad lūdzamies?"

Godātais sacīja: "Nav svarīgi, kur jūs lūdzaties. Kamēr vien jūs ticat un patiesi lūdzaties, es noteikti būšu jums līdzās. Es noteikti došu jums to, par ko jūs lūdzaties.

Šoreiz es došos satikt Budu Akšobja Abhirati Austrumu tīrajā zemē. Es jau iepriekš minēju, ka man jums ir vēl kas sakāms; tas ir, mana pēdējā griba un novēlējums. Pēc tam kad es, Milarepa, nomiršu, nepaliks nekā, izņemot dažus ikdienā lietojamus priekšmetus. Atdodiet manu kokvilnas apģērbu un spieķi Rečungpam. Viņš pavisam drīz atgriezīsies. Lūdzu, pasakiet viņam, ka šie divi priekšmeti ir saistīti ar mūsu prakses izcelsmi. Pirms ierodas Rečungpa, jūs nekādā gadījumā nedrīkstat aiztikt manu ķermeni.

Šī meistara Maitripas cepure un agarkoka spieķis palīdzēs attīstīt pilnīgu redzējumu un dziļi apdomāt dharmu, un to var atdot Upa Tonpam. Dživa O, lūdzu, paņem šo koka bļodu. Ngandzong, lūdzu, ņem šo upurtrauku no galvaskausa. Šo krama gabalu saņems Seban Repa, bet kaula karoti Drigom Repa. Šo auduma paklājiņu var sagriezt gabalos un izdalīt citiem mācekļiem, katram pa gabaliņam. Naudas ziņā šiem priekšmetiem nav nekādas vērtība. Es jums tos dodu galvenokārt tāpēc, lai parādītu savstarpējās atkarības rašanos.

Mana vissvarīgākā pēdējā griba un zelts, ko es, Milarepa, daudzu gadu laikā esmu uzkrājis, viss glabājas zem šī pavarda. Pēc tam, kad es nomiršu, daudzi nezinoši mācekļi var strīdēties par to, kā mani apbedīt. Tajā laikā varat atvērt manu pēdējo gribu un paskatīties. Tur ir arī norādījumi jūsu praksei.

Dažiem cilvēkiem, kas mācās dharmu, nav daudz nopelnu. Tiecoties pēc slavas un cieņas, viņš budisma labā šeit dara kādus darbus vai nopelnu dēļ dara labu. Patiesībā, ziedojot simtu, viņš domā, ka atpakaļ saņems tūkstoti. Kad šie laicīgie cilvēki, alkstot samaksas, budisma labā kaut ko dara, tas ir kā sajaukt indi ar gardu ēdienu un to apēst. Tāpēc nedzeriet šo indi, meklējot slavu šajā dzīvē. Jums ir pilnībā jāatsakās no lietām, kas virspusēji izskatās kā dharma, bet patiesībā ir laicīgas parādības. Būtu labi palikt uzticīgam un centīgam, un praktizēt tīro Budas dharmu."

Tad mācekļi jautāja: "Ja tas nes labumu dzīvajām būtnēm, vai mēs varam veikt kādas ikdienišķas lietas?"

Godātais atbildēja: "Ja ikdienišķo lietu veikšanas iemesls ir pilnīgi nesavtīgs, tad tas ir atļauts. Bet tas patiešām ir ļoti grūti. Ja cilvēks dara lietas, kas dod labumu citiem, savas alkatības vadīts, viņš nespēj sev palīdzēt, nemaz jau nerunājot par to, kas tas dotu labumu citiem. Tas ir tāpat kā cilvēks, kurš, neprazdams peldēt, dodas peldēt. Viņš ne tikai nespētu peldēt, bet vēl arī noslīktu. Tāpēc, pirms nav izprasts patiesais tukšums, labāk nerunāt par to, kā darīt lietas, kas nestu labumu citiem. Bez pilnveidošanās un izpratnes, labuma nešana dzīvajām būtnēm līdzinās tam, kā aklais ved aklo. Galu galā cilvēks nokritīs savtīguma bezdibenī. Patiesībā tukšuma telpa ir bezgalīga, un arī dzīvās būtnes ir neskaitāmas. Pēc tam, kad ir pabeigta prakse, pastāv ļoti daudz veidu, kā glābt būtnes. Jūs varat piedāvāt glābšanu dzīvajām būtnēm jebkurā laikā un jebkurā vietā. Pirms sasniedzat absolūtu pilnību, jums vajadzētu būt tīriem nodomiem un lielai labestībai, uzcītīgi tiecoties uz Budas stāvokļa sasniegšanu, lai sniegtu labumu visām būtnēm. Lūdzu, atstājiet domas par apģērbu, pārtiku, slavu un ieguvumiem. Pacietiet grūtības un iznēsājiet smagumu savā sirdī. Tas ir veids, kā jums vajadzētu praktizēt. Tas ir dzīvo būtņu glābšanai. Tas ir veids, kā praktizēt un nest augstāko labumu sev un citiem."

Godātais Milarepa turpināja: "Tagad es vairs nevaru palikt še ilgāk. Lūdzu, atcerieties manus vārdus un turpiniet manu tradīciju." To pateicis, viņš 84 gadu vecumā ieslīga dziļā meditācijā ar nāves izpausmi.

Bija 1135. gada 14. decembra rītausma. Zvaigznes gandrīz jau bija nodzisušas, un ausa saule. Godātā fiziskais ķermenis savienojās ar dharmas būtību, kas izpaudās kā nirvāna.

Tajā brīdī svētās ainas ar debesu būtnēm un dakiņām, kas šeit bija sapulcējušās, bija vēl grandiozākas un diženākas nekā agrāk. Debesīs parādījās milzīga, koša varavīksne, tik spilgta, ka šķita, tai var pieskarties ar roku. Debesīs bija savijušās visas krāsas, varavīksnei pa vidu atradās astoņu ziedlapiņu lotosa zieds. Virs lotosa zieda bija ārkārtīgi skaista mandala. Pat vislabākais gleznotājs pasaulē nespētu radīt tik gleznainu ainavu. Piecu krāsu mākoņi pārvērtās par karogiem, kaklarotām, lietussargiem un daudzām citām lietām. Dažnedažādi ziedi visādās krāsās krita no debesīm kā lietus. Virs kalnu virsotnēm griezās krāsaini mākoņi. Mākoņi pagodas formā virzījās uz Čubaras centru. Ikviens varēja dzirdēt patīkamu debesu mūziku un slavas dziesmas. Zemi pārpludināja brīnišķīgs aromāts. Arī laicīgie cilvēki visā pasaulē viscaur tukšajā Debesu izplatījumā varēja redzēt debesu būtnes un dievus, nesam lielas veltes. Redzot, ka debesu būtnes ir kailas, cilvēki nebija pārsteigti, bet debesu būtnes vairījās saost cilvēku miesas smaku un bieži aizklāja savas sejas, kad gāja kādam garām. Dažreiz debesu būtnes un cilvēki sarunājās vai sasveicinājās viens ar otru. Visi redzēja šīs īpašās ainas.

Laicīgie sekotāji - labdari Njanamā bija dzirdējuši par Godātā ieiešanu nirvānā, un visi nāca uz Čubaru. Viņi minēja daudzus iemeslus, kāpēc vecākajiem mācekļiem un labdariem Čubarā vajadzētu pārvest Godātā ķermeni apbedīšanai uz Njanamu. Taču vecākie mācekļi tam nepiekrita. Tāpēc labdari no Njanamas lūdza atlikt bēres, lai dotu ticīgajiem no visām vietām vēl vienu iespēju redzēt Godāto. Labdari Čubarā tam piekrita. Cilvēki no Njanamas devās atpakaļ apspriesties un atgriezās kopā ar spēcīgiem vīriem, lai mēģinātu ar varu paņemt Godātā ķermeni. Viņi sāka strīdēties ar labdariem no Čubaras, un haoss gandrīz noveda pie cīņas. To redzot, vecākie mācekļi teica: "Mēs visi esam Godātā sekotāji. Lūdzu, nestrīdieties. Tā kā Godātais devās nirvānā Čubarā, nebūtu pareizi rīkot bēres Njanamā. Lūdzu, vienkārši pagaidiet šeit. Pēc kremācijas jūs protams saņemsiet kādas relikvijas un pelnus." Taču cilvēki no Njanamas domāja, ka viņu ir ļoti daudz, un gatavojās atņemt ķermeni ar varu. Pēkšņi debesīs parādījās debesu būtne, kas runāja Godātā balsī.

Laicīgie sekotāji - labdari, ticīgie un mācekļi bija neticami priecīgi un laimīgi, it kā atkal būtu ieraudzījuši Godāto. Viņi pārstāja strīdēties un lūdzās no visas sirds. Galu galā, neaptveramas metamorfozes rezultātā, cilvēki no Njanamas ieguva vēl vienu Godātā ķermeni, bet vecākajiem mācekļiem un labdariem Čubarā palika sākotnējais Godātā ķermenis. Njanamas iedzīvotāji paņēma ķermeni un devās to kremēt uz Dudul Puk Lapči Sniega kalnu. Atkal parādījās piecu krāsu varavīksne, krāsaini mākoņi, debešķīga mūzika, aromāts un citas labvēlīgas parādības, tādas pašas kā pagājušo reizi nirvānas laikā.

Čubarā vecākie mācekļi un labdari sešas dienas pēc kārtas nepārtraukti un no sirds lūdzās. Pēkšņi Godātā seja sāka starot, kā astoņgadīgam bērnam. Daži vecākie mācekļi sprieda: "Rečungpa droši vien neatnāks. Ja mēs vēl vairāk novilcināsim, mums, iespējams, vairs nebūs nekā, pat ne pelnu pielūgšanai. Jārīko kremācija pēc iespējas ātrāk." Pēc apspriedes viņi visi pēc kārtas vēlreiz paskatījās uz Godātā seju un pārnesa Godātā ķermeni uz klints malu alas priekšā. Viņi sagatavoja altāri kremēšanai, uzlika uz tā ķermeni un izveidoja mandalu. Lai arī viņu ziedojumus nevarēja salīdzināt ar debesu būtņu ziedojumiem, tie bija labākie ziedojumi, kādi iespējami cilvēku pasaulē. Kremācija bija jāveic rītausmā pēc visām lūgšanām un rituāliem. Taču, lai kā viņi centās, viņi nevarēja aizdedzināt uguni. Tad debesīs pēkšņi parādījās varavīksne un piecas dakiņas.

Ngandzongs sacīja: "Tāda bija gan Godātā pirmsnāves griba, gan dakiņas lika mums nepārvietot Godātā ķermeni pirms Rečungpas ierašanās. Taču Rečungpa nav ieradies, un ķermenis, iespējams, drīz sāks bojāties. Ko mums darīt?"

Repa Dživa O teica: "Ņemot vērā Godātā un dakiņu norādījumus, kā arī to, ka nevarējām iekurt uguni, lai sadedzinātu ķermeni, Rečungpa noteikti drīz atnāks. Vienkārši lūgsimies no sirds." Viņi pārnesa ķermeni atpakaļ uz alu, un visi turpināja sirsnīgi lūgties.

Tolaik Rečungpa meditēja templī Lorodolā. Kādu dienu pēc pusnakts, miegā viņš ļoti skaidri ieraudzīja kristāla stūpu, kas izgaismoja visu tukšo telpu. Neskaitāmas dakiņas pavadīja šo stūpu uz citu pasauli. Uz zemes visur bija Godātā vadžras brāļi un laicīgie sekotāji - labdari. Debesis piepildīja debesu būtņu un dakiņu dziedāšana, visur bija redzams neiedomājami daudz dāvanu. Rečungpa paklanījās stūpai. Pēkšņi stūpā parādījās Godātā seja un sacīja Rečungpam: "Mans dēls, lai gan tu neatgriezies laicīgi, kā es teicu, es būtu ļoti laimīgs, ja mēs, tēvs un dēls, varētu atkal satikties. Iespējams, ka nākotnē mēs viens otru nevarēsim bieži satikt. Tāpēc nezaudēsim šo dārgo iespēju un labi parunāsimies." To pateicis, Godātais uzlika roku Rečungpam uz galvas un pasmaidīja. Skumju un prieka pārņemtais Rečungpa izjuta vēl nebijušu ticību un ārkārtīgi brīnišķīgu sajūtu.

Pēc pamošanās Rečungpa atcerējās, ka Godātais bija lūdzis viņu atgriezties noteiktā laikā, un bija ļoti satraukts: "Vai Godātais ir devies nirvānā?" Tūdaļ viņu pārņēma nepanesamas bēdas un spēcīga ticība, un viņš no visas sirds sāka lūgties: "Meistar, man ļoti žēl, ka nepaspēju ierasties laikā. Bet es drīz atgriezīšos!" Kamēr viņš par to domāja, debesīs parādījās divas jaunavas, kuras sacīja viņam: "Rečungpa, Godātais tagad dodas uz tīro zemi. Ja nepasteigsies, iespējams, vairs neieraudzīsi vīņu šajā dzīvē. Ej un nekavējies!"

Domājot tikai par savu meistaru, Rečungpa ļoti vēlējās atgriezties un tūlīt pat devās ceļā. Tajā brīdī pie tempļa sāka čivināt putni, ziņojot par rītausmas atnākšanu.

Rečungpa no visas sirds lūdzās un pielietoja savas pārdabiskās spējas. Viņam vajadzēja pusi dienas, lai bultas ātrumā veiktu ceļu, kuru zirgs vai ēzelis noskrietu divu mēnešu laikā. Kad viņš ieradās Drinā, saule jau bija uzlēkusi, un bija gaiša diena. Apsēdies atpūsties, viņš pacēla galvu un visur ieraudzīja labu vēstošus krāsainus mākoņus. Tieši virs kalna virsotnes, kur Godātais iegāja nirvānā, bija milzīgs, nepatverami liels mākoņu baldahīns, kas izstaroja spēcīgu gaismu. Neskaitāmas debesu būtnes un dakiņas bija sagatavojušas lielas veltes piecām sajūtām. Dažas debesu būtnes nodevās lūgšanām, dažas deva solījumus, dažas zemu klanījās un dažas dziedāja slavas dziesmas. To redzot, Rečungpa pārņēma jaukta skumju un prieka sajūta. Šaubu pārņemts, viņš jautāja debesu būtnei: "Kam ir šie ziedojumi un pielūgšana?"

Debesu būtne sacīja: "Vai tu esi kurls vai akls? Vai tu nezini par šo īpašo debesu un zemes tikšanos? Mila Šepa Dordže dodas uz dakiņu tīrajām zemēm. Debesu būtnes un cilvēciskās būtnes – visas godina viņu un nes tam veltes. Vai tad tu to nezināji?"

Dzirdot šos vārdus, Rečungpa sajuta ārkārtīgas sāpes, it kā sirdī viņam būtu iedurts nazis. Viņš skrēja uz alu, kur Godātais iegāja nirvānā. Ieradies līdzenumā, kas pēc formas atgādināja pagodu, viņš kā sapnī ieraudzīja, ka Godātais viņam uzsmaida un saka: "Vai tas ir mans dēls Rečungpa, kurš atnācis?"

To redzot, Rečungpa ārkārtīgi nopriecājās un domāja, ka Godātais vēl ir dzīvs. Viņš paklanījās un sveicināja savu meistaru. Viņš arī uzdeva Godātajam daudzus jautājumus un vienu pēc otras saņēma uz tiem atbildes. Visbeidzot Godātais sacīja Rečungpam: "Mans dēls, es iešu pirmais. Tu nāc vēlāk, un es tevi pieņemšu. Lūdzu, neaizmirsti manus vārdus." To sacījis, Godātais acumirklī izgaisa.

Juzdamies satraukts, Rečungpa atnāca uz Čubaru, un ieradies pie alas, ieraudzīja mācekļus un laicīgos sekotājus - labdarus, kuri sastājušies ap Godātā ķermeni, sēroja un skaitīja lūgšanas. Daudzi jaunie mācekļi, kas nekad agrāk nebija redzējuši Rečungpu, neļāva viņam tuvoties. Dziļās bēdās Rečungpa raudādams sāka dziedāt:

"Mans žēlsirdīgais meistars ir kā labestīgs tēvs
ar beznosacījumu labestību;
Vai jūs, meistar, nedzirdat manu raudāšanu
ar beznosacījuma labestību?
Vai jums nav manis žēl par manām sāpēm,
ak, mans labestīgais tēvs un meistar?"

Tiklīdz alā izskanēja Rečungpas dziesma, Godātā seja pēkšņi sāka starot, it kā viņš būtu dzīvs, un viņa ķermenis pēkšņi pats aizdegās. Dzirdot Rečungpas dziesmu, Repa Dživa O, Ngandzongs Repa un citi vecākie mācekļi, kā arī laicīgie sekotāji - labdari, iznāca viņu sagaidīt. Tā kā jaunie mācekļi viņu nepazina un nebija ielaiduši iekšā, Rečungpa bija ļoti bēdīgs un negāja iekšā, kamēr nebija nodziedājis septiņas lūgsnas. Rečungpas dedzība un sirsnīgās lūgsnas aizkustināja Godāto. Lai gan viņš jau bija iegājis nirvānas spozmē un dharmas vidziļākajā būtībā, viņš parādījās gaismā un teica jaunajiem mācekļiem: "Mani mācekļi, kas sākuši nesen praktizēt, lūdzu, nedariet to. Rečungpa ir lauva starp cilvēkiem, un ir pelnījis jūsu cieņu." Tad viņš sacīja Rečungpam: "Mans dēls, neskumsti. Nāc tuvāk savam tēvam."

Redzot šo brīnumu, visi bija pārsteigti, sajūsmināti un kļuva ārkārtīgi priecīgi.

Rečungpa nekavējoties metās pie Godātā ķermeņa, apskāva to un skaļi raudāja. Neizturamu bēdu pārņemts, viņš zaudēja samaņu un nokrita zemē. Atguvies viņš ieraudzīja mācekļus un laicīgos sekotājus - labdarus, kas bija apstājušies ap kremēšanas altāri. Līdzīgi tīrai vadžrai, Godātā ķermenis negulēja, bet gan mierīgi sēdēja liesmās, kuras izskatījās pēc lotosa zieda ar astoņām ziedlapiņām. Godātā ķermenis līdzīgi zieda putekšņlapai sēdēja liesmojoša astoņu ziedlapu lotosa vidū. Labo roku viņš turēja virs liesmām mācības izklāsta žestā, bet kreiso bija pielicis pie vaiga, dziedāšanas žestā. Godātais uzrunāja Rečungpu un citus mācekļus: "Lūdzu, noklausieties manis, veca vīra, pēdējo dziesmu." Tad viņš uz altāra nodziedāja dziesmu par sešiem pamatprincipiem:

"Mans vismīļākais dēls Rečungpa,
klausies manu gribu un pēdējo dziesmu;
Pārdzimstot trīs sfēru uguns jūrā,
Piecas skandhas un iluzorais ķermenis ir būtiskākais faktors.
Tieksme pēc apģērba un nepārtraukta rosīšanās,
pasaulīgajām lietām nekad nav gala.
Atsakies no laicīgā, Rečungpa!
Šajā iluzorajā pārdzimšanā
tukšs prāts ir būtiskākais faktors;
Ja prātu vada ķermenis,
dharmas būtība un īstenība nekad netiks sasniegta.
Saglabā labestīgu prātu, Rečungpa!
Dvēsele vai matērija, pieņemšana vai noraidīšana ir smalka izvēle,
īstenā gudrība ir būtiskākais faktors;
Koncentrējoties uz karmisko attiecību izmaiņām,
nekad neizprast izcelšanās nozīmi.
Vēro labi dzīves bezgalību, Rečungpa!
Šī dzīve un tā dzīve, pieņemšana un noraidīšana,
prāts un sajūtas bardo [stāvoklī] ir būtiskākais faktors;
Bieži vien, gan ar ķermeni,
gan bez tā, ir grūti uztvert īstenās būtības nozīmi.
Vēro labi patieso ainu, Rečungpa!
Sešas sfēras ir haosā, kā pilsēta tumsā,
grēki un karma uzkrāti kā kalns;
Kamēr alkatība un dusmas nav pilnībā iznīcinātas,
cilvēku vidū nekad nebūs vienlīdzības.
Atsakies no alkatības un dusmām, Rečungpa!
Tūkstošiem Budu tīrajās zemēs,
daiļrunīgi un labi māca dharmu;
Saldā mēlē runājot par līdzīgiem principiem,
tā tu nekad nevarēsi saprast galīgo nozīmi.
Atsakies no tādas, apstākļiem pielāgotas, mācības, Rečungpa!
Meistari, dievības un dakiņas
– lūdzies tiem visiem, kā vienam veselam;
Pareiza izpratne, laba rīcība un īstena prakse
– apvieno to vienā.
Šī dzīve, nākamā dzīve un bardo,
praktizē, kā vienu veselu dzīvi un labi iegaumē dharmu.
Šie ir mani pēdējie novēlējumi tev,
mana pēdējā griba.
Vairāk man nav ko tev teikt,
praktizē, sekojot manis teiktajam, dēls."

Pēc šiem vārdiem Godātais atkal iegāja skaidrajā gaismā un saplūda ar dharmas būtību. Tiklīdz Godātais iegāja nirvānā, kremēšanas altāris sāka starot un pārvērtās par četrstūra formas pili. Tur bija visdažādākie, viskrāšņākie ziedojumi, mirdzoši baldahīni, krāsaini mākoņi un karogi. Mirdzumā parādījās neskaitāmas debesu jaunavas, kas dziedāja un dejoja brīnišķīgas mūzikas pavadījumā. Tukšumā virs altāra, debesu dēli un debesu jaunavas turēja ziedojuma traukus, pilnus ar saldu rasu. Daži mācekļi un laicīgie sekotāji - labdari altārī redzēja Godāto kā Hevadžru, daži kā Čakrasamvaru vai Gujasamādžu, bet daži kā Vadžrajoginī dievību. Atkarībā no karmiskajām saitēm un iedzimtā pamata, katrs redzēja atšķirīgu Budas ķermeni.

Pa to laiku tukšumu piepildīja neskaitāmas dakiņas, kuras visas kopā dziedāja:

"Kad Godātais devās nirvānā, visi
cilvēki un debesu būtnes sēroja;
Gauži raudot, asarām plūstot kā zīdam,
dažiem, nespējot apvaldīt bēdas, aiz sāpēm satumsa acīs,
Iekšējais siltums izraisīja pašaizdegšanos,
ar liesmām, kā astoņu ziedlapu lotosa ziedam;
Pēc vēlēšanās parādās septiņas vērtības, astoņi budisma dārgumi
un tūkstošiem velšu.
Lautas un cītaras, visi mūzikas instrumenti
spēlē neizsakāmi brīnišķīgas melodijas;
Debesu jaunavas iznāk no uguns,
nesot neskaitāmas veltes.
Gaisā virmo brīnišķīgi aromāti
visapkārt krāšņi lietussargi un karogi;
Veltes no labvēlīgajām debesu jaunavām,
domātas tam, kas aizies ar tīro ķermeni.
No fiziskā ķermeņa nav palicis ne puteklis,
meistara pīšļi ir neparasti vērtīgas relikvijas;
Īstenais ķermenis – liels kā tukšs izplatījums,
dievišķā ķermeņa žēlsirdība un vēlme glābt visas dzīvās būtnes ir kā dharmas mākoņi.
Pārvērstā ķermeņa sasniegumi kā ziedu lietus,
ļaus neskaitāmām dzīvajām būtnēm sasniegt briedumu;
Dharmas būtība ir tukša un klusa,
kurā jau sākotnēji nav rašanās.
Tukšumā nav rašanās un bojāejas,
savukārt rašanās un bojāeja pašas par sevi ir tukšums;
Tā ir tukšuma un pastāvēšanas dziļā jēga,
par laimi, jums par to nav nekādu neskaidrību."

Kad dakiņas nodziedāja dziesmu, sāka krēsot. Debesis pamazām kļuva tumšas, un uguns uz altāra izdzisa. Pārsteigti par tīro gaismu kremēšanas altāra iekšpusē un ārpusē, mācekļi ieskatījās iekšā un ieraudzīja altāra centrā spožu pagodu. Pagodas iekšpusē daži ieraudzīja Čakrasamvaru, daži redzēja Vadžrajoginī vai Hevadžru, daži Vadžras zvaniņu, Vadžras piestiņu, krūku, mudru un dažāda veida rakstzīmes, kas saistītas ar ķermeni, runu un prātu. Bija arī daži, kuri redzēja zelta spīdumu, jūras ūdeni, uguni un bija tādi, kuri neredzēja neko.

Mācekļi atvēra kremēšanas altāra durvis, lai izplūstu karstais gaiss, un gatavojās nākamajā dienā atrast tur relikvijas. Tajā laikā parādījās arī daudzas neiedomājami brīnumainas zīmes. Tonakt visi gulēja ar galvu uz altāra durvju pusi. Nākamajā rītā, kad Rečungpa pamodās, viņš ieraudzīja pie altāra piecas dakiņas, kuras ziedojumam bija atnesušas kaklarotas, rotājumus no kaula, dārglietas un veltes piecām sajūtām. Pēc brīža viņš ieraudzīja piecas galvenās dakiņas, kas godbijīgi paņēma no altāra kaut ko līdzīgu spožam gaismas kamolam un aizlidoja projām. Redzētais Rečungpu pārsteidza, un viņam pēkšņi ienāca prātā, ka dakiņas ir paņēmušas svētās relikvijas (pelnus un sariru). Satraukts viņš izskrēja ārā un ieraudzīja, ka dakiņas ar relikvijām rokās jau bija pacēlušās gaisā. Rečungpa devās atpakaļ un pamodināja visus pārējos mācekļus. Atvēruši altāra durvis un ieskatījušies iekšā, viņi ieraudzīja, ka tur vairs nav nevienas relikvijas. Neremdināmās bēdās, Rečungpa lūdza dakiņām atstāt kādu relikviju arī mācekļiem cilvēku pasaulē.

Dakiņas atbildēja: "Jūs, vecākie mācekļi, jau esat ieguvuši vislabāko relikviju un redzējuši īsteno ķermeni. Ja ar to nepietiek, lūdzieties Godātajam un viņš, protams, jums to iedos. Kas attiecas uz citiem cilvēkiem, tad salīdzinājumā ar Godāto, kas ir tik spožs kā Saule un Mēness, tie nav pat jāņtārpiņi. Kam viņiem šīs relikvijas vajadzīgas? Šīs relikvijas pieder mums." To pateikušas viņas nekustīgi palika gaisā. Uzklausot un apdomājot dakiņu teikto, mācekļi zināja, ka viņu sacītais ir pareizs, un viņi sajuta patiesu nožēlu.

Tad viņi ieraudzīja piecu krāsu mirdzošu gaismu, kas izstaroja no dakiņu rokām, un Godātā relikvijas – putna olas lielumā, nokrita uz altāra. Mācekļi redzēja, ka relikvijas krīt lejup, un visi sniedzās, lai tās satvertu. Relikvijas pēkšņi uzlidoja gaisā un saplūda ar gaismu dakiņu rokās. Gaisma pēkšņi pārvērtās divās: viena Budas tronī ar spilvenu no Saules un Mēness, bet otra mirdzošā pagodā. Pagoda izstaroja piecu krāsu gaismu – sarkanu, baltu, zilu, dzeltenu un zaļu. Gaisma apspīdēja trīs tūkstošus pasauļu.

Vienam tūkstotim un diviem godājamiem Budām (Šakjamuni un Amitaba) pa vidu sēdēja Godātais Milarepa, ap kuru pulcējās miljoniem dakiņu ar ziedojumiem rokās. Divas debesu jaunavas turēja pagodu no apakšas.

Kad dziesma bija galā, dakiņas turēja pagodu un bija gatavas uzaicināt Godāto uz dakiņu tīrajām zemēm. Tajā laikā Repa Dživa O nodomāja: "Šīs pasaules dzīvo būtņu labā, man vajadzētu lūgt dakiņām atstāt šo pagodu mācekļiem, lai to varētu pielūgt šajā cilvēku pasaulē." Tad viņš žēli un dedzīgi lūdzās.

Dakiņas, turēdamas pagodu, lidoja pāri vecākajiem mācekļiem, un pagoda pēkšņi sāka izstarot gaismas starus. Arī no katra mācekļa galvas izstaroja viens gaismas stars. Visi redzēja, ka Godātais no pagodas centra paceļas gaisā, un dakiņu ieskauts pārvēršas Hevadžrā, Čakrasamvarā, Gujasamādžā un neskaitāmos Budās. Galu galā visas Budas un Bodhisatvas pārvērtās gaismā un saplūda ar Godātā sirdi. Debesu mūzikai skanot, Godātais tika sagaidīts Abhirati Austrumu tīrajā zemē.

Daži mācekļi redzēja, kā Godātā svētlaimes ķermenis sēž grezni rotātā Budas tronī. Viņu pavadīja četras dakiņas Gujasamādžas vadībā. Neiedomājami debešķīgas mūzikas un mākoņu ieskauti viņi aizlidoja uz Abhirati Austrumu tīro zemi.

Redzot, kā Godātais izzūd skatienam, un nespējot iegūt relikvijas, kuras varētu pielūgt, visi vecākie mācekļi aiz bēdām skaļi raudāja un turpināja lūgties. Pēkšņi viņi izdzirdēja debesīs Godātā balsi: "Mani mācekļi, lūdzu, nebēdājaties. Zem klintsakmens atradīsiet četras akmenī iekaltas rakstzīmes. Pēc tam atradīsiet jums atstāto dāvanu." Mācekļi izmeklējās visur pie klints un ieraudzīja akmeni ar uzrakstu, kuru vēl šodien var redzēt pie tempļa Čubarā.

Mācekļi saprata, ka Godātais ir devies uz citu pasauli, un lai gan viņi bija ļoti noskumuši, viņi zināja, ka nākotnē varēs pārdzimt Godātā tīrajā zemē. Turklāt viņi saprata, ka visas Godātā izpausmes bija Budas dharmas un dzīvo būtņu labā. Apņēmušies ziedot sevi labuma nešanai sev un citiem, viņi devās nolasīt Godātā pēdējo gribu un meklēt zeltu zem pavarda.

Lai gan viņi zināja, ka Godātajam nevarēja būt zelta, tomēr visi sekoja viņa gribai un pārbaudīja pavarda apakšu. Un patiešām, zem pavarda viņi atrada kokvilnas auduma gabalu, kurā bija ietīts mazs nazis ar asu asmeni un roktura galā iestiprinātu īlenu. Vēl tur bija mazs cukura gabaliņš un galoda. Viņi rūpīgi pārbaudīja nazi un atrada uz tā uzrakstu: "Ar šo nazi sagrieziet cukuru un drānu, un tie nekad neizbeigsies. Tādā veidā cukura un auduma pietiks visiem. Ikviens, kas ēdīs šo cukuru vai saņems šo drānu, nenokritīs Trīs zemākajās sfērās. Atrodoties Samādhi (meditācijā) tas bija Milarepas ēdiens un apģērbs, un tos ir svētījuši meistari un Budas. Ikviens, kurš dzird manu vārdu un kam ir ticība, septiņas dzīves nenokritīs Trīs zemākajās sfērās, un septiņas dzīves pēc kārtas spēs atcerēties lietas no iepriekšējām dzīvēm. Šis ir Budu un Bodhisatvu pareģojums. Ja kāds saka, ka Milarepam ir zelts, tad šim cilvēkam vajadzētu ēst mēslus." Neskatoties uz dziļajām bēdām, lasīdami pēdējo teikumu mācekļi nespēja apvaldīt smieklus. Visi bija laimīgi.

Tā nu viņi ar nazi sagrieza cukura gabalu. Neatkarīgi no tā, cik reizes viņi to sagrieza, tas nekad nebeidzās. Tas pats notika ar audumu – vienalga, cik reižu viņi to sagrieza, auduma gabals joprojām palika sākotnējā lielumā. Pēc daudzkārtējas sadalīšanas visi saņēma audumu un cukuru. Apēduši cukuru, cilvēki, kuri bija slimi, atveseļojās. Tiem, kuriem bija slikts iedzimtais pamats un kurus mocīja ciešanas, arī lēnām pieauga gudrība un žēlsirdība.

Bēru ceremonijas laikā no debesīm laidās piecu krāsu ziedi. Vairums no viņiem izzuda virs cilvēku galvām, bet citi nokrita zemē. Kad cilvēki tos pacēla, viņi atklāja, ka to ziedlapiņas bija plānas un smalkas, kā bišu spārni, un ļoti skaistas.

Čubaras apkārtnē debesu ziedi noklāja zemi līdz pat potītēm un vietām līdz pat ceļiem. Ziedi kā sniegpārslas krita arī citos apgabalos. Kad ceremonija bija beigusies, šīs brīnišķīgās zīmes pamazām izzuda.

Daudzus gadus vēlāk, dienās, kad pieminēja Godāto, debesīs parādījās varavīksnes un nolija ziedu lietus. Gaisā virmoja debešķīgas melodijas un patīkami aromāti, un bija redzami daudzi citi brīnumi.

Turklāt, visapkārt uz zemes uzplauka brīnišķīgi un neredzēti ziedi. Gadu pēc gada bija bagātīgas ražas un nebija ne slimību, ne karu. Viens pēc otra notika dažādi brīnumi, pārāk daudz, lai tos uzskaitītu.

(Beigas)


Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2018/10/20/172934.html


Raksts ķīniešu valodā: http://www.minghui.org/mh/articles/2001/1/1/%E5%AF%86%E5%8B%92%E6%97%A5%E5%B7%B4%E4%BD%9B%E4%BF%AE%E7%82%BC%E6%95%85%E4%BA%8B%EF%BC%88%E5%8D%81%E4%BA%8C%EF%BC%89-5863.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.