Darbs kampaņā Real bodies

Pieredze, kas tika nolasīta 2018. gada Eiropas Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferencē Prāgā
 

Pēdējo mēnešu laikā esmu bijusi viena no galvenajām koordinatorēm kampaņai pret izstādi Real bodies Lielbritānijā. Tas bija ekstraordinārs process manā pilnveidošanās ceļā un ļoti atšķīrās no citiem projektiem, kuros agrāk biju iesaistījusies. Es vēlētos ar jums dalīties šajā pieredzē.

Es nekad nebiju domājusi iesaistīties šajā projektā. Kad dzirdēju, ka tā [izstāde] notiks Lielbritānijā, sirdī sajutu, ka vēlos kaut ko darīt, bet nevarēju saprast, kā es varētu tajā iesaistīties.

Es devos uz Likuma konferenci Vašingtonā, un tā kā nevarēju atļauties tiešo lidojumu, tad lidoju uz Ņujorku, bet pēc tam visu nakti ar autobusu braucu uz Vašingtonu. Es ierados pasākumu pirmajā dienā, tomēr nedaudz vēlāk, kā bija paredzēts. Pirmajā dienā es ar diviem citiem Lielbritānijas praktizētājiem ierados mītiņā un preses konferencē tieši laikā, īsi pirms to sākuma. Tur bija tūkstošiem praktizētāju un mēs centāmies noskaidrot, kur mums jāiet. Pa ceļam mēs satikām cilvēktiesību advokātu Deividu Matasu. Pārējie divi praktizētāji viņu ļoti labi pazina, tā kā gadiem ilgi bija strādājuši kopā ar viņu. Arī viņš centās saprast, uz kurieni jādodas, tādēļ pārējie praktizētāji sacīja: "Noskaidrosim to kopā". Viņam līdzi bija daudz bagāžas, tāpēc, ejot uz mītiņu, es piedāvāju panest Deivida somas.

Pirms ko sapratu, mēs jau bijām kopā ar visiem pārējiem VIP runasvīriem. Es mēģināju vienkārši atstāt Deivida somas tur un atgriezties pie pārējiem praktizētājiem, taču, tā kā preses konference jau bija sākusies, man netika ļauts pārvietoties. Tā es nejauši atrados kopā ar visiem kongresa pārstāvjiem, cilvēktiesību ekspertiem un citām ievērojamām personām. Pieķēru sevi prātojam, ko es šeit daru. Mūsu priekšā bija aptuveni 5000 praktizētāju, un es tur sēdēju savā dzeltenajā Dafa T kreklā kopā ar šīm ievērojamajām amerikāņu personām. Jutos diezgan neērti, lai neteiktu vairāk.

Cilvēki, kas uzstājās ar runām, bija fantastiski. Viņiem bija dziļas zināšanas par Faluņgun un vajāšanu, un runāja viņi ļoti labi. Es nodomāju – oho, amerikāņi ir tik labi oratori, tas ir daudz labāk nekā mūsu mītiņi Lielbritānijā. Mums ir daudz jādara, lai to sasniegtu.

Man par pārsteigumu, kad runas bija beigušās, Deivids Matass pajautāja, vai es viņiem piebiedrošos pusdienās. Es laipni atteicos, tā kā man bija jāpiedalās gājienā. Visa šī pieredze lika man aizdomāties par to, ko Skolotājs bija ieplānojis.

Mājā, kurā es apmetos, uzturējās arī citi praktizētāji no Lielbritānijas. Viens no praktizētājiem palīdzēja koordinēt kampaņu pret izstādi Real Bodies un bija runājis ar Deividu Matasu un citiem. Tajā laikā es par to pārāk daudz nedomāju, bet man bija interesanti uzzināt par progresu šajā kampaņā.

Tiklīdz es atgriezos Lielbritānijā, man bija jādodas taisnā ceļā uz darbu. Biju ceļojusi apmēram 18 stundas, un tagad man nācās izklaidēt sešus gadus vecu, hiperaktīvu bērnu grupu. Kad viesības beidzās, es sāku runāt ar seju apgleznotāju. Viņa bija māksliniece un bija dzirdējusi par Faluņgun. Kad es viņai pajautāju, kā viņa par to uzzinājusi, man par pārsteigumu viņa atbildēja, ka ir strādājusi Londonas izstāžu centrā, kurā pirms gada bija rīkota viena no cilvēku ķermeņu izstādēm. Mēs devāmies kopīgi iedzert kafiju un tērzējām apmēram stundu. Es zināju, ka man ir jāpārliecinās, vai viņai ir pilnībā izskaidrota patiesība, lai novērstu jebkurus ļaunuma faktorus, kas varēja viņu ietekmēt. Viņa bija ļoti aizkustināta un teica, cik nozīmīgi ir tas, ka viņa mani satikusi. Pēc tam es sapratu, ka tas bija arī Skolotājs, kurš palīdzot vadīja mani, lai es iesaistītos projektā.

Pirmajā sanāksmē internetā, kurai es pievienojos, projekta koordinators nevarēja piedalīties. Sanāksmē tika apspriesta atklātā vēstule. Vēstuli bija uzrakstījis kāds praktizētājs, lai pēc tam to varētu parakstīt parlamenta deputāti, akadēmiķu aprindas un VIP personas. Arī šis praktizētājs nepiedalījās sanāksmē.

Man palūdza palīdzēt koordinēt praktizētāju grupu, kuri veiks telefona zvanus, lai sazinātos ar akadēmiskajām aprindām. Tomēr sarežģītākais bija tas, ka mums joprojām nebija atklātās vēstules. Godīgi sakot, tobrīd es pat pilnībā nesapratu, kādai jābūt atklātajai vēstulei. Es centos sazināties ar praktizētāju, kurš rakstīja vēstuli, jo man vajadzēja labāk to izprast, lai varētu pareizi vadīt komandu. Bet, lai kā es centos, es nevarēju ar viņu sazināties. Otra problēma bija tā, ka mēs vēlējāmies, lai vēstule būtu no ETAC (Starptautiskā koalīcija transplantātu ļaunprātīgas izmantošanas pārtraukšanai Ķīnā).

ETAC direktors atrodas Austrālijā, un visam, kas saistīts ar viņiem, ieskaitot šo vēstuli, ir nepieciešams apstiprinājums. Es pamanīju, ka citi praktizētāji kļūst neapmierināti ar praktizētāju, kurš pievērsās vēstules rakstīšanai tikai laiku pa laikam un sāk veidoties Sjiņsjin nesaskaņas. Bet es vienkārši jutos mazliet apjukusi, nezinot ko darīt, un cerēju, ka šis vairāk pieredzējušais praktizētājs palīdzēs, tāpēc tā bija vairāk tāda kā vilšanās sajūta. Es sapratu, ka man ir pieķeršanās, kas jānovērš. Sapratu, ka varbūt tas ir tādēļ, ka esmu draugos ar šo praktizētāju, un tur ir kādas jūtas, no kurām jāatbrīvojas.

Galu galā praktizētājs nosūtīja vēstules uzmetumu uz e-pastu mūsu mazajai grupai. Taču vēstulē nebija pieminēts Faluņgun, tāpēc tajā bija nepieciešamas korekcijas. Kāds cits praktizētājs uzskatīja, ka vēstuli varētu uzrakstīt labāk, un uzrakstīja vēl vienu uzmetumu. Tad praktizētājs no Austrālijas atsūtīja atklātās vēstules kopiju, ko viņi bija uzrakstījuši izmantošanai Austrālijā. Ītans Gatmens, kurš nav praktizētājs, bet ir viens no ETAC dibinātājiem, ierosināja mums nevis katru reizi mēģināt uzrakstīt jaunu vēstules uzmetumu, bet izmantot Austrālijas versiju kā orientieri un tikai pārveidot tā, lai tā atbilstu situācijai Lielbritānijā. Tas šķita kā patiešām svarīgs atgādinājums no Skolotāja. Sadarbība ar citu valstu praktizētājiem dažādos projektos palīdz mums kļūt stabilākiem kā vienotam ķermenim, un mums tas ir jāizmanto savā labā.

Tomēr es sajutu, ka uz šo brīdi visi bija mazliet sašļukuši, un Austrālijas vēstules pārrakstīšana aizņemtu vēl kādu laiku. Taču pašreizējā momentā tas bija ļoti steidzami. Bija pagājušas jau vairākas nedēļas, un vērtīgās iespējas jau bija zaudētas. Tāpēc es nolēmu, ka labāk ir pasteigties un pabeigt saņemto vēstuli, un pārstāt tik daudz paļauties uz citiem. Es cieši sadarbojos ar Ītanu, kā arī ETAC direktoru no Austrālijas, ātri koriģējot vēstuli atbilstoši viņu ieteikumiem, un pēc vairākiem uzmetumiem, visbeidzot, tā tika pabeigta, un viņi abi bija priecīgi to parakstīt. Es sapratu, ka pārāk daudz šaubos par savām spējām darīt lietas un tajā man vienkārši ir jāuzticas Skolotājam. Es ticu, ka mēs visi esam daudz spējīgāki, nekā domājam. Pateicoties tam, es arī izpratu, ka bieži neizsaku savu viedokli, nevēloties aizvainot citus, bet patiesībā tas nevienam nepalīdz. Tā ir pieķeršanās jūtām. Lai gan mums ir jābūt uzmanīgiem pret citiem un jārīkojas racionāli, mums ir arī jāieliek visa sirds projektos un nevis jāatturas, bet jādara viss, kas mūsu spēkos.

Tas arī aizskar kaut ko dziļi iesakņojušos manī, jo visu savu dzīvi esmu uzskatījusi, ka cilvēkiem nepatīk, ja man viss labi izdodas. Skolā biju viena no labākajiem. Skolasbiedri vienmēr priecājās, ja izdarīja kaut ko labāk par mani. Tas mani neuztrauca, jo es tikai priecātos, ja viņiem viss izdotos. Pakāpeniski es jutos arvien ērtāk ar cilvēkiem, kas apsmēja un noniecināja mani, un arvien neērtāk ar cilvēkiem, kas uzskatīja, ka esmu labi pastrādājusi.

Es biju jaunākā no četriem bērniem ģimenē, un viena no manām māsām reizēm bija nedaudz greizsirdīga. Vēlāk, darbā, pēc tam, kad ļoti ātri tiku paaugstināta, man bija jāvada cilvēki, kuri bija divas vai trīs reizes vecāki par mani. Es zināju, ka dažiem no viņiem tas patiešām nepatika, un tas man lika justies šausmīgi. Mans bijušais vīrs un arī lielākā daļa no tuvākajiem draugiem mani ļoti izsmēja. Es pati aicināju citus necienīgi izturēties pret sevi un domāju, ka tas ir pašcieņas trūkums.

Tāpēc gadu gaitā tas mani nemanāmi salauza. Taču, ieskatoties sevī, es atklāju, ka tā bija mana pieķeršanās jūtām – nevēlēšanās nevienu apbēdināt. Atskatoties atpakaļ, būdama bērns es vienmēr zināju, ka spēšu izdarīt visu, ko vien gribu, ja vien sakoncentrēšos uz to. Man jāpieņem Dievu dotās dāvanas un jāpaveic viss labi. Es saprotu, ka runa nav par mani, nav jābūt nekādai sava "es" izjūtai, ne ego izjūtai, – runa ir par to, ko Skolotājs mums ir devis un par to, kā labi sekot Skolotāja ieplānotajam ceļam. Kad jūs patiešām sekojat Skolotājam, visas šīs pieķeršanās "sev" var tikt pakāpeniski likvidētas.

Man patika koordinēt telefona zvanu veicēju komandu atklātās vēstules kampaņā pret Real Bodies. Es zinu, ka daudzi no viņiem dažreiz uzskatīja uzdevumus par grūtiem, taču, sadarbojoties ar praktizētāju komandu un palīdzot viņiem, es atradu veidu, kā tos uzdevumus izpildīt. Tas lika man patiešām sajust, ka praktizētāji ir apbrīnojami – viņi uzskata kaut ko par tik grūtu, bet tomēr turpina to darīt. Manuprāt, tas ir ļoti iedvesmojoši. Pat attiecībā uz tiem, kas neko daudz nespēja izdarīt, es jutu, ka viņu sirdis ir tur, un tas viss palīdzēja. Pateicoties šiem centieniem, patiesība tika izstāstīta daudziem cilvēkiem no akadēmiskajām aprindām.

Viens no projekta koordinatoriem sazinājās ar vairākām VIP personām, lai tās parakstītu vēstuli, un pēc šiem pūliņiem viens lords parlamentā izvirzīja apspriešanai divus jautājumus un pat citēja mūsu vēstuli. Skolotājs mūs visu laiku iedrošināja.

Turpinājumā man vajadzēja sagatavot pavadvēstuli Parlamenta deputātiem. Es mēģināju uzticēt šo uzdevumu citam praktizētājam, kurš būtībā atdeva to atpakaļ man. Man nebija laika, bet es nodomāja, ka viss ir kārtībā, vienkārši jāuzticas Skolotājam un es atradīšu laiku. Es to paveicu un uzrakstīju praktizētājiem norādījumus par to, kā sazināties ar saviem parlamenta deputātiem. Daži ķīniešu praktizētāji bija ļoti laipni un pārtulkoja to arī ķīniešu valodā. Tas bija ļoti pozitīvi.

Pēc tam ar mani sazinājās praktizētājs, sacīdams, ka nu jau ir par vēlu mudināt praktizētājus kontaktēties ar saviem deputātiem, ka nav pietiekami daudz laika un parlamenta deputātiem tagad būs brīvdienās. Es piekritu. Es teicu, ka ir par vēlu, bet mums tomēr ir jāpamēģina. Ir tāds angļu teiciens "labāk vēlāk nekā nekad". Zināju, ka to vajadzēja izdarīt jau pirms vairākām nedēļām, bet tobrīd nebija atklātās vēstules, tāpēc mēs tikai varējām mēģināt izdarīt visu iespējamo tajā īsajā laikā, kas mums bija atlicis. Tas ir kā ar pilnveidošanos, dažreiz es domāju – kāpēc es tik daudzus gadus progresēju tik lēni, reizēm pat atkrītot atpakaļ, un tagad jūtu, ka man tik īsā laikā ir jāizdara tik daudz? Bet tas ir tieši tā, kā man tas bija paredzēts, tas viss bija daļa no mācības, kuru man vajadzēja gūt savā ceļā. Viss, ko es varu – no šī brīža darīt visu pēc iespējas labāk.

Man par pārsteigumu, no praktizētājiem pienāca arvien vairāk un vairāk e-pastu par to, ka viņu Parlamenta deputāti bija parakstījuši vēstuli vai vērsušies tieši pie premjerministra vai citām augstākajām amatpersonām. Tas viss bija ļoti iedvesmojoši. Daži ķīniešu praktizētāji gandrīz nemaz nerunāja angļu valodā, tomēr viņi sazinājās ar saviem parlamenta deputātiem un saņēma ļoti iepriecinošas atbildes.

Kāda ķīniešu praktizētāja ilgu laiku pavadīja, rakstot vēstuli Lordu palātas pārstāvjiem, ieliekot tajā visu sirdi. Viņai bija grūti to pārtulkot angļu valodā, bet ar citu praktizētāju palīdzību viņai tas izdevās. Viņu grupa aktīvi strādāja, lai nodibinātu kontaktus ar Lordu palātu. Daži uztraucās, ka e-pasta vēstule ir pārāk gara un ka Lordu palātas pārstāvji, tāpat kā parlamenta deputāti, arī būs vasaras brīvdienās. Bet mums par pārsteigumu, daži no Lordu palātas atbildēja un parakstīja vēstuli. Tas prasīja lielus pūliņus.

Kampaņas laikā es palīdzēju izplānot divas preses konferences. Man nebija ne jausmas, ar ko lai es sāku. Taču es cieši sadarbojos ar otru koordinatoru, un mēs sagatavojāmies, cik vien labi spējām. Konference kopumā bija pozitīva. Ieradās daži parasto plašsaziņas līdzekļu pārstāvji, kuri, kā es uzzināju vēlāk, bija pie mums pirmo reizi. Laikraksts The Times publicēja rakstu, kurā pieminēja Faluņgun. Tad laikraksts The Guardian publicēja spēcīgāku rakstu, kurā Faluņgun tika pieminēts vairākkārt. Pēc tam šo rakstu pārpublicēja laikraksts The South China Morning Post. BBC West Midlands radio rīta raidījumā intervēja Ītanu Gatmenu, un viņš arī stāstīja par Faluņgun.

Neskatoties uz šo pozitīvo rezultātu, bija skaidrs, ka daudz kas vēl ir jāuzlabo. Telpa bija trokšņaina. Viens no runātājiem atsteidzās sakarsis un uztraucies, jo bija izkāpis nepareizajā stacijā. Runas turpinājās pārāk ilgi un dažas no tām bija grūti dzirdēt. Savā parastajā darbā esmu aktrise un pasākumu vadītāja, tāpēc es vēlos redzēt, ka viss tiek pasniegts labi un manas cerības uz to ir ļoti lielas. Es negribēju to vērtēt pārāk skarbi, tomēr redzēju vairākus veidus, kā to nākamajā reizē uzlabot. Tas man deva pārliecību, ka pamazām kļūstu par lietpratēju šajā projektā, pateicoties nepārtrauktajiem pētījumiem, ko tas sevī ietvēra.

Otrā konference bija atšķirīga. Vietējai BBC TV bija jāsniedz intervijas pirms konferences sākuma. Tas notika atbilstošā slimnīcas konferenču zālē, un telpas bija ļoti labas. Mēs centāmies panākt, ka runātāji iekļaujas sev atvēlētajā laikā, atstājot laiku arī jautājumiem, un lai tas neievilktos pārāk ilgi. Visi runātāji paveica patiešām lielisku darbu. Jutos daudz profesionālāka.

Par otro konferenci mēs uzzinājām tikai piecas dienas pirms tai bija jānotiek. Mēs strādājām kopā ar Dr. Nikolu, kurš bija patiešām aktīvs rezervējot telpas un aicinot pievienoties citus ārstus, kā arī piekrītot uzrakstīt rakstu no mediķa viedokļa. Es sapratu, ka otrs praktizētājs - koordinators bija nedaudz nomierinājies, bet viņam nebija laika kaut ko izdarīt. Tā bija piektdiena, un konferencei bija jānotiek nākamajā otrdienā. Mēs neatlasījām preses relīzes vai ko citu. Es mēģināju sazināties ar šo otru praktizētāju, lai sāktu organizēt lietas, bet nevarēju viņu sameklēt.

Tā es vēlreiz sapratu, ka nevajag tik ļoti paļauties uz citiem un vienkārši jāuzņemas atbildība, lai paveiktu darbu. Es parunāju ar Ītanu un Dr. Nikolu un pakāpeniski kļuva skaidrs, kā viss varētu tikt organizēts. Praktizētājs, kurš parasti raksta paziņojumus presei, bija prom kempingā uz visu nedēļas nogali bez datora, un es nebiju droša, ka vēl kāds varētu to uzrakstīt. Tāpēc nodomāju, ka labāk mēģināt to izdarīt pašai. Nekad iepriekš savā dzīvē nebiju rakstījusi paziņojumus presei. Tāpēc es izmantoju vienu no iepriekš rakstītajiem paziņojumiem kā paraugu un darīju visu, kas bija manos spēkos. Man par pārsteigumu, Dr. Nikols domāja, ka tas ir labs un šķita ļoti apmierināts. Mēs tikai veicām dažus mazus labojumus un izmaiņas, un es atradu vēl vienu praktizētāju, kurš veica korektūru. Līdz sestdienas vakaram tas bija gatavs.

Tad es sāku satraukties par sazināšanos ar presi. Pēdējo reizi to darīja tas koordinators, ar kuru es nevarēju sazināties. Par laimi, neskatoties uz to, ka viņš bija aizņemts kaut kur citur, viņam beidzot izdevās nosūtīt man visus preses kontaktus, tāpēc tagad es to varēju izdarīt pati.

Saziņa ar presi bija apjomīgs darbs. Visbeidzot es nosūtīju e-pastus vairāk nekā simts žurnālistiem, katram individuāli. Maksimāla efekta sasniegšanai es izdarīju tā, lai tie tiktu nosūtīti vienlaicīgi visiem pirmdien no rīta. Tiem, kam bija norādīts tālruņa numurs, es piezvanīju. Manam dēlam bija vējbakas, un skolā bija vasaras brīvdienas, tāpēc es uztraucos par to, kā tikšu galā ar šo uzdevumu – sazināties ar presi. Taču galu galā es vienkārši uzticējos Skolotājam un tas, šķiet, darbojās.

Neskatoties uz daudzajām grūtībām, es savācu trīs spēcīgus paziņojumus, lai izskaidrotu patiesību. Man arī nācās sašķirot materiālu paketes presei. Pirms konferences es biju nomodā līdz vēlai naktij, mēģinot pabeigt šo uzdevumu kopā ar citu praktizētāju, kurš man palīdzēja. Es netiku gulēt līdz trijiem no rīta, un nākamajā dienā bija daudz darāmā, kas ietvēra garu braucienu uz Birmingemu, sava dēla savākšanu, materiālu izdrukāšanu, tiem paredzēto mapju iegādi utt. Es pamodos vēlāk, nekā biju cerējusi, un visa diena pēc tam bija viena vienīga pilnveidošanās. Viss bija grūti. Printeris strādāja lēni, brālis ar mani sastrīdējās, man piezvanīja no Birmingemas universitātes – viņi uztraucās, ka BBC sazinājās ar viņiem un uzdeva jautājumus, mana automašīna tika izdemolēta, un es izbraucu daudz vēlāk, nekā biju plānojusi.

Tomēr es sapratu, kas tas viss bija iespēja [paaugstināties]. Nolēmu, ka mani nespēs satraukt tas, ka nevaru sazināties ar citu praktizētāju. Kaut arī es nebūtu izvēlējusies, lai tas notiktu šādā veidā, patiesībā tā bija Skolotāja dotā iespēja, lai es izdarītu vairāk. Man vajadzētu to augstu novērtēt.

Ceļā uz Birmingemu, braucot ar savu mazo un veco automašīnu, kas bija salīmēta ar līmlenti, es citēju no galvas Likumu, raidīju taisnās domas un lūdzu Skolotājam palīdzību. Domās teicu Skolotājam, ka savā sirdī es tikai gribēju labi paveikt uzdevumu, ka es negribēju radīt šķēršļus Skolotāja ieplānotajam ceļam. Man nobira dažas asaras, un sajutu, ka Skolotājs redz manu sirdi un vēlas, lai es vairāk ticu sev.

Es dzirdēju lielāko daļu no Ītana intervijas BBC. Viņš daudz runāja par Faluņgun. Viņi to neizmantoja galīgajai televīzijas raidījuma montāžai, taču viņi minēja [raidījumā] par orgānu izņemšanu. Tas bija liels izrāviens – atspoguļot vienu no mūsu notikumiem caur BBC. Es to redzu kā procesu. Mēs tikai varam glābt cilvēku, kurš atrodas mūsu priekšā. Lai arī BBC reportierim nebija laika intervēt mani, es domāju, ka viņš to bija iecerējis. Man vismaz izdevās ar viņu izskatīt presei paredzētos materiālus. Es viņam parādīju paziņojumus un atklāto vēstuli. Paskaidroju, ka praktizēju Faluņgun, tāpēc pazinu sievieti, kura bija ieslodzīta darba nometnē. Es jutu, ka viņš ir labs cilvēks, un viņš ar lielu interesi pētīja materiālus presei. Tad es atcerējos, ka praktizētājs man bija devis vēl vienu materiālu paku par orgānu izņemšanu, kurā bija arī DVD ar dokumentālo filmu. Es iedevu viņam arī to, kas viņu ļoti iepriecināja. Redzēju, kā viņš uzmanīgi lasa informāciju uz DVD vāciņa.

Pēc šīs otrās preses konferences Dr. Nihols bija satriekts par to, ko dzirdēja no Ītana un manis nolasītajiem paziņojumiem. Tā bija pirmā reize, kad viņš bija iesaistījies darbā ar praktizētājiem, tāpēc es domāju, ka šī diena viņam bija patiešām svarīga. Viņš teica, ka pazaudējis runas spējas. Biju par viņu ļoti priecīga, viņš ir lielisks cilvēks, un es novērtēju šos parastos cilvēkus, kuri tik ļoti palīdz un atbalsta, pildot savus solījumus Skolotājam. Mūsu uzdevums ir palīdzēt viņiem un vadīt viņus, kā arī dot viņiem iespēju izpildīt šos solījumus, viņi gaida mūs.

Šis uzdevums ļāva man izprast – lai arī mēs ceram, ka Lielbritānijas likumi attiecībā uz šīm izstādēm varētu mainīties, svarīgākais ir glābt dzīvās būtnes. Tā ir mūsu iespēja. Mums nevajag satraukties, ja likumi nemainās – tas ir Dievu ziņā. Taču mēs būsim sarūgtināti, ja neizmantosim šo iespēju glābt pēc iespējas vairāk dzīvo būtņu. Tas ir mūsu pienākums.

Es no sirds pateicos Skolotājam par šīm iespējām un ceru, ka izdosies labāk izpildīt solījumus, kurus esmu devusi, un turpināšu atbrīvoties no savām pieķeršanām.

Paldies Skolotājam! Paldies visiem!


Avots: Working on the Real Bodies Campaign

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.