Kā darba un statusa zaudēšana palīdzēja man pilnveidot pacietību un atrast savu dzīvo būtņu glābšanas ceļu, ko ieplānojis Skolotājs

Pieredze, kas tika nolasīta 2018. gada Eiropas Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferencē Prāgā
 

Labdien, Skolotāj, labdien, draugi praktizētāji. Esmu praktizētāja no Beļģijas.

Goda zaudēšana

Es strādāju Universitātes koledžā. Tā ir augstākās izglītības koledža ar vairāku līmeņu programmām zinātniskā grāda iegūšanai. Esmu lektore profesionālajos bakalaura studiju priekšmetos: māszinībās un dzemdniecībā.

Vēl pirms mēneša es strādāju universitātē Speciālās skolotāju apmācības programmas veselības zinātnēs vadītājas vadībā. Šajā pieredzē es saukšu viņu par profesori.

2017. gada oktobrī mana universitātes kolēģe uzņēmās iniciatīvu neformāli tikties ar darbiniekiem. Mūsu sanāksmes, kas notiek profesores vadībā, parasti ir diezgan saspringtas, un tas traucē mierīgai un atklātai sadarbībai. Mūsu kolēģe vēlējās par to runāt un pārbaudīt, vai esam gatavi apspriest dažus jautājumus ar profesori.

Šī jaunā kolēģe, kuru pati biju mācījusi, bija vienīgā, kas cieši strādā kopā ar profesori, citi darbinieki viņu redzēja tikai sanāksmēs. Es zināju, ka starp manu kolēģi un profesori pastāv spriedze. Domāju, ka kolēģe vienkārši gribēja izteikt savu neapmierinātību un vēlējās izmantot mūsu atbalstu. Es nevarēju iedomāties, ar ko tas var beigties.

Mūsu neformālās tikšanās laikā viņa teica, ka viņai ir apnicis, ka profesore mūs aiz muguras vienmēr aprunā. Kolēģe vēlējās, lai mēs to zinātu, viņas pašas vārdiem sakot, slogs nokrita no viņas pleciem, un viņa arī gribēja, lai tas nekad nevarētu tikt izmantots pret viņu.

Viena no pirmajām lietām, ko viņa teica, bija tā, ka profesore bijusi nikna uz mani, jo es esot iesniegusi plaģiātu tajā teksta nodaļā, kuru rakstīju viņas kursam. Tas bija teksts, kuru biju uzrakstījusi gadu iepriekš. Šīs ziņa man bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

Es uzriez sajutu spēcīgu reakciju ķermenī: trīcošas kājas, sasprindzinājums, sāpes vēderā utt. Domas šaudījās: "Es? Plaģiāts? Kā tas ir iespējams? Vairākus gadus mācīju studentiem, kā pareizi tekstā atsaukties uz izmantotajiem avotiem un kā pareizi uzrakstīt bibliogrāfiju. Tam jābūt kādam pārpratumam."

Pēc kolēģes domām, es varētu gaidīt nepatīkamu telefona sarunu. Es spēju saglabāt ārēju mieru. Es paliku draudzīga, uzdevu dažus jautājumus un paudu savu neticību mierīgā veidā. Es rīkojos saskaņā ar Šaņ (Labestību). Ar Žeņ (Pacietību) man bija grūtāk: Es jutos pazemota. Kolēģi tagad uzskatīja, ka esmu uzrakstījusi plaģiātu. Tas ir noziegums, kas tiek attiecīgi sodīts. Izskatījās, ka šai situācijā zaudēju seju.

Tas ir tā, kā Skolotājs saka "Džuaņ Faluņ" Devītajā lekcijā:

"Kaut kad nākotnē tu, iespējams, saņemsi pļauku kāda klātbūtnē, kura priekšā visvairāk baidies tikt apkaunots, un tu kritīsi kaunā. Kāda būs tava pieeja šim jautājumam, vai spēsi izturēt? Pieņemsim, tu izturēsi, bet ņemsi visu pie sirds, tas arī neder. Visiem zināms, ka tie, kas sasnieguši Arhata līmeni, vairs neņem neko pie sirds, it nemaz nepievērš uzmanību parasto cilvēku lietām. Viņi vienmēr ir priecīgi, un viņu sirds ir mierīga, lai arī kādus zaudējumus viņi ciestu. Ja tu patiešām tā rīkosies, tas nozīmē, ka jau būsi ieguvis sākotnējo Sasnieguma statusu – Arhata statusu."

Man bija slikts garastāvoklis. Man bija skumji, un es jutos dusmīga. Vakarā es pastāstīju par savām problēmām vīram. Es veltīgi centos atbrīvoties no stiprajām emocijām. Sapratu, ka tas ir smags pārbaudījums. Es joprojām nespēju sajust sirdī patiesu pateicību par iespēju paaugstināt savu Sjiņsjin. Es uzskaitīju to, ko gribētu apspriest ar profesori.

Nākamajā rītā, pamostoties, man pār vaigiem noritēja dažas asaras. Tās bija psiholoģiskās sāpes, ko izraisīja sajūta, ka esmu nepatiesi apsūdzēta un pazemota kolēģu priekšā. Es sapratu, ka pazemojuma sajūta nāk no ego.

Tomēr konfrontācija ar profesori tā arī nenotika. Es nesaņēmu dusmīgu telefona zvanu un nākamajā sanāksmē nekas netika teikts, mani arī nelūdza palikt ilgāk.

Tā kā mana kolēģe lūdza saglabāt konfidencialitāti, un tā saucamais plaģiāts bija noticis pirms gada, man nebija iespējas pašai izvirzīt šo jautājumu.

Es ņēmu vērā kolēģes vēlmi un nolēmu neiesaistīt viņu nepatikšanās. Izpaužot to, es nodarītu viņai ļaunu un rīkotos savtīgi. Patiesības noskaidrošana ir laba lieta, bet centieni pierādīt savu nevainīgumu izriet no ego.

Darba un statusa zaudēšana

Maija sākumā profesore man piezvanīja. Es strādāju pie viņas 20% no sava darba laika, un viņa man jautāja, vai es varētu apmainīt šos 20% darba pie viņas, lai es varētu strādāt 100% darba savā otrā darba vietā. Viņa zināja, ka man tur ir nodrošināts darbs. Viņa minēja dažus iemeslus, kāpēc sākusi reorganizāciju.

Tas nāca kā zibens no skaidrām debesīm. Tobrīd tas izklausījās pēc atlaišanas. Man nejautāja, ko es par to domāju. Es sajutu arī spiedienu. Ja es aizietu, viņa varētu ietaupīt uz studentu apmācības rēķina un pieņemt darbā kādu jaunu, ar nepieciešamo pieredzi. Ja es paliktu, palīdzība viņai būtu jāsaņem no mūsu komandas. Šajā gadījumā komandas biedru lomas arī mainītos. Es uzreiz sapratu, ka neviens nepriecāsies par šo plānu, un tas apdraudēs sekmīgo sadarbību komandā.

Visu atlikušo dienu es nespēju izmest to no prāta. Tad es atklāju, ka mans līgums ar universitāti ir spēkā vēl vienu gadu. Tas nozīmēja, ka man bija iespēja pieprasīt savu vietu komandā. Galu galā, man patiešām tur patika mācīt studentus. Taču es sapratu, ka dodu priekšroku šim darbam cjin (jūtu) dēļ.

Otra iespēja bija veikt papildu darbu augstskolas koledžā, kā to lūdza profesore.

Atstājot komandu, es rīkojos mūsu komandas interesēs. Tajā pašā laikā sajūta bija kā vuvei (nekā nedarīšana, bez nodoma). Pirms desmit gadiem profesore sazinājās ar mani, lai piedāvātu darbu, un es piekritu. Tagad viņa lūdza mani atkāpties, un es to pieņēmu. Es sekoju lietu dabiskajai gaitai.

Skolotājs Likuma izklāstā Vašingtonā Kolumbijas apgabalā 2018. gadā saka sekojošo:
"...ja Dievs viņam liek rīkoties noteiktā veidā, tad viņam tā būs jādara."

Atsakoties no darba universitātē, es arī atsakos no noteikta statusa. Es vienmēr esmu domājusi par to, vai tas man ir svarīgs?

Domājams, ka ne, jo statusa zaudēšana mani neuztrauca. Es par to domāju. Cilvēki bieži saka, ka esmu pieticīga.

Par piemēru tam var kalpot gadījums, kad man reiz jautāja, kāda ir mana profesija. Es parasti atbildu, ka esmu pasniedzēja universitātes koledžā. Es bieži vien nepieminu, ka strādāju arī universitātē. Dažkārt citi man uz to norādīja: "Kāpēc tu to nepasaki?"

Pārdomājot to, es sapratu, ka man ir jāizvairās no krišanas citā galējībā – "pieticībā". Biju iekritusi lamatās — vēlējos kļūt "neredzama". Pārdomājot to, es sapratu, ka man ir grūti sevi profesionāli raksturot, balstoties uz veselīgu pieticību. Tādā veidā es varēšu arī izmantot vairāk iespēju skaidrot patiesību un glābt dzīvās būtnes.

Kad es nolēmu vienkārši atkāpties, neuzdodot nekādus papildu jautājumus un neko neapstrīdot, nemaz jau nerunājot par cīņu, lai saglabātu darba vietu, man teica: "Tu esi pārāk laba un ļauj citiem kāpt sev pāri."

Skolotājs "Džuaņ Faluņ" Devītajā lekcijā par to saka:

"Kāda gan tur gļēvulība un vājums? Manuprāt, tā tieši ir lielas pacietības un stipras gribas izpausme. Tikai praktizētājiem var būt tik dižena spēja paciest."

Sekojot Skolotāja ieplānotajam ceļam

Es zinu, ka Skolotājs ir ieplānojis man ceļu. Lai kur es dzīvoju, vai kur strādāju, nekas nav nejaušība. Skolotājs bija iekārtojis, tā, lai es pārceltos uz citu provinci, iegūtu Likumu, un deva man pamatīgu pilnveidošanās vidi.

Pirms kļuvu par praktizētāju, es nekad nesapratu, kāpēc esmu lektore, turklāt salīdzinoši tālu no vietas, kur dzīvoju. Kāpēc esmu pasniedzēja augstskolā? Vai tas ir priekš manis? Patiesībā esmu diezgan kautrīga un mācīšana lielām grupām dažkārt izraisa stresu. Kāpēc, lai nokļūtu universitātē, man jābrauc apmēram stunda? Es vēlētos strādāt tuvāk mājām.

Būdama praktizētāja, es pakāpeniski to sapratu. Man ir iespēja skaidrot patiesību studentiem un kolēģiem. Man ir unikāla iespēja savā darba vietā veidot nepieciešamos kontaktus.

Strādājot augstskolā, māszinību jomā un tālāk veselības zinātnē, es ieguvu kontaktus gan dažādās institūcijās, gan ārpus tām.

ETAC (Starptautiskā koalīcija transplantātu ļaunprātīgas izmantošanas pārtraukšanai Ķīnā) projektiem man ir nepieciešami kontakti ar universitātēm un slimnīcām. Piemēram, šobrīd ir ETAC komiteja, kuras mērķis ir izglītot, iedvesmot un apmācīt universitātes studentus. Vēl viena komiteja izmeklē institucionālās saiknes starp Ķīnas un ārvalstu universitātēm un slimnīcām attiecībā uz orgānu transplantāciju.

Kad sapratu, ka darbs, ko veicu, ticis man ieplānots, doma meklēt citu darbu tuvāk mājām pazuda. Mana pieredze darbā ar universitātes studentiem ir priekšrocība. Tā ir mērķa grupa, kas ir pelnījusi mūsu uzmanību.

Šajā sakarā Likuma izklāstā Vašingtonā Kolumbijas apgabalā 2018. gadā Skolotājs saka:

"Lielākoties tie [, — šie dēmoni, kas pārdzimuši par cilvēkiem,] koncentrējas uz vietējiem studentiem, īpaši uz augstskolu studentiem."

Tāpēc es lūdzu papildu darbu augstskolā, kā profesore man to ieteica.

Lai gan mans pieprasījums tika iesniegts diezgan vēlu, lai nokomplektētu lekcijas uz jauno akadēmisko gadu, mani ļoti laipni uzņēma.

Māszinību profesionālā bakalaura programmas direktore teica, ka es esmu ļoti daudzpusīga. Viņa norādīja, ka nevar man piedāvāt veselu papildus dienu māszinību programmā, un ieteica mani pieteikties uz vēl vienu studiju programmu mūsu koledžā. Es aizgāju pie profesionālās bakalaura programmas "Uzturs un Dietoloģija" direktora.

Šai jomā es esmu licenciāts. Tur mani sagaidīja ar atplestām rokām. Programmas direktors teica: "Jūs nākat kā Dieva dāvana. Jums ir specialitāte, kuru es meklēju, un jūs ļoti labi pārzināt mūsu koledžu."

Šeit man būs iespēja veidot jaunus kontaktus un apmeklēt slimnīcas un citas veselības aprūpes iestādes. Neapšaubāmi tas ir jauns ceļš patiesības skaidrošanai.

Noslēgums

Es esmu pateicīga Skolotājam par iespēju atpazīt dažas no manām pieķeršanām un izkopt Žeņ (Pacietību), izejot caur goda un darba zaudēšanu.

“Džuaņ Faluņ” Ceturtajā lekcijā Skolotājs saka:

"Kādēļ mēs sastopamies ar šīm problēmām? Tas viss ir saistīts ar tevis radīto karmu. Mēs tavā vietā jau esam iznīcinājuši neskaitāmas tās daļas. Atstājām vien niecīgu daļu, kas sadalīta pa dažādiem līmeņiem, lai tu varētu norūdīt savu cilvēka sirdi, atmest dažādas pieķeršanās un paaugstināt savu Sjiņsjin. Tās visas ir tavas paša nepatikšanas. Mēs tās izmantojam, lai paaugstinātu tavu Sjiņsjin, un darām tā, lai tu spētu tās pārvarēt."

Es esmu pateicīga Skolotājam par to, ka Viņš ir izkārtojis man ceļu, un parādījis veidu, kā glābt vairāk dzīvo būtņu.

Visbeidzot, es vēlos pateikties Skolotājam, ka vadīja mani, un par Viņa bezgalīgo pacietību un žēlsirdību.

Es arī vēlos pateikties praktizētājiem par sarunām un dalīšanos pieredzē. Man tas ir bagāts iedvesmas avots, lai panāktu progresu sevis pilnveidošanā.

Šī ir mana personīgā pieredze un izpratne. Lūdzu, dariet man zināmu, ja esmu pateikusi ko nepareizu vai nepiemērotu.

Paldies, Jums, Skolotāj!
Paldies, draugi praktizētāji!

Avots: How Losing My Job and Status Helped Me Cultivate Tolerance and Find my Path Arranged by Master to Save Sentient Beings

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.