Depresijas nomocīta māte juta atsvešinātību pat tad, kad dzirdēja savus bērnus raudam, taču tantes "dāvana" mainīja viņas dzīvi

17 gadu vecumā mani pārņēma dziļa depresija. Biju kā tukšs trauks, bez jebkādas dzīvības dzirksts. Jutos nolemta neveiksmei, jo visa nākotne rādījās drūmās krāsās, un izejas nebija. Šīs domas mani biedēja. Es pastāvīgi vainoju sevi, mokoties ar domu, ka esmu nekam nederīga. 17 gadu vecumā jebkuras jaunas meitenes dzīvei vajadzētu būt skaistai un dzīvesprieka pilnai, bet es biju ievilināta vientulīgā tuksnesī, kur valdīja vien ciešanas un izmisums, atlika vien gaidīt nāvi.

Skumjā bērnība

Atskatoties atpakaļ, nākas atzīt, ka emocionālā nestabilitāte sākās jau bērnībā. Pavisam mazu mani aizsūtīja dzīvot pie vecvecākiem, jo vecākiem bija jāstrādā citā provincē tālu prom no mājām. Viņi ieradās mani apciemot tikai reizi vai divas gadā. Lai gan vecvecāki mani mīlēja un rūpējās par mani, es nespēju atbrīvoties no skumjām par vecāku zaudējumu. Vecmāmiņa man pastāstīja, ka, būdama maza meitene, es esot bieži raudājusi, jo man ļoti trūka vecāku.

Kad kļuvu vecāka, atgriezos pie vecākiem, bet tās vairs nebija mājīgās un prieka pilnās mājas, kuras biju iztēlojusies un pēc kurām ilgojos. Man bieži nācās vērot strīdus un cīniņus vecāku starpā, kā arī acīmredzamu aizvainojumu vienam pret otru. Mani satrauca vecāku strīdēšanās, un biju ar tiem arī gluži kā apmāta. Tiklīdz viņi sāka strīdu, man sāka sāpēt vēders. Es kļuvu ārkārtīgi nemierīga, un nespēju pārtraukt par to domāt.

Kad man bija 12 gadi, vecāki beidzot izšķīrās, un es jutos pilnībā izpostīta. 15 gadu vecumā man sākās bezmiegs un garīgas problēmas. Tiku ievietota psihiatriskajā slimnīcā, kur man diagnosticēja histēriju un paranoju. Man deva medikamentus, bet tie nelīdzēja.

Tā kā depresija turpinājās arī pusaudzes vecumā, Hana arvien vairāk noslēdzās sevī.

17 gadu vecumā depresija izpaudās visā pilnībā. Es mēdzu sēdēt kaktā, un nevēlējos ne ar vienu runāt. Pamazām depresijas uzplūdi sāka parādīties biežāk un kļuva arvien ilgāki, apmēram 12 dienas. Kad tie pienāca, es vienkārši gulēju gultā ar stiklainām acīm, jūtot vienaldzību un sastingumu. Es nevēlējos neko darīt, un pat ja gribētu, es neko nespētu. Biju iegrimusi tumsā, bez jebkādas iespējas tikt ārā. Es vainoju sevi, un patiešām vēlējos izbeigt savu dzīvi.

Sastaptā mīlestība atnes cerības staru, bet ne uz ilgu laiku

Savu vīru sastapu, pateicoties liktenīgai nejaušībai. Kādu dienu es pazaudēju savu identifikācijas karti, un viņš bija cilvēks, kurš to atrada. Lai atgrieztu to man, viņam nācās pārvarēt lielas grūtības. Pirmo reizi tiekoties, man viņš šķita krietns un nosvērts cilvēks. Viņam bija labs darbs, un pats viņš šķita ļoti laipns un uzmanīgs.

Mēs sākām satikties, un drīz vien viņš lūdza manu roku. Lai gan ciemata meiteņu vidū tiku uzskatīta par diezgan pievilcīgu, biju visai pārsteigta par to, ka tāds labs cilvēks vēlas mani precēt. Savas smagās depresija dēļ biju pieradusi pie atraidījumiem — no uzņēmumiem, kuros pieteicos darbā, no citiem vīriešiem un pat no ģimenes locekļiem.

Bet man vīrs bija citādāks. Viņš zināja, ka depresijas dēļ nespēšu dzīvot normālu dzīvi, un tomēr viņš vēlējās mani precēt. Viņa atbalsts mani tik ļoti iedrošināja, ka motivēja uzsākt cīņu pret depresiju.

Es uzskatīju viņu par Dieva sūtītu dāvanu, sava vieda kompensācija par manu nelaimīgo dzīvi. Jo stiprāk es viņu iemīlēju, jo kvēlāk vēlējos būt vesela, lai būtu par labu sievu un māti. Diemžēl, kad uznāca kārtējā depresija, tas viss izplēnēja kā dūmi gaisā. Tiklīdz tā uznāca, es zaudēju izpratni un cerības. Kļuvu noslēgta un bezjūtīga. Pat tad, kad mana mazā meitiņa raudāja, es jutos atsvešināta un sastingusi.

Mokošā depresija padarīja Hanu bezjūtīgu. Viņa nespēja paveikt pat niecīgākos mājas darbus vai rūpēties par bērniem.

Ja nebūtu mana vīra uzmundrinājums un rūpes šajos grūtajos brīžos, es vairs nebūtu dzīva. Un tomēr, lai cik ļoti biju viņam pateicīga, es zināju, ka viņš nekādi nespēj man palīdzēt. Īstais risinājums vēl nebija atrasts.

Pagrieziena punkts

Reiz, vienā no manām depresiju dienām, ciemos atnāca mana tante. Sarunas laikā viņa man pastāstīja par ķīniešu meditatīvo praksi Faluņ Dafa, jeb Faluņgun, kas, kā viņa apgalvoja, varētu man palīdzēt sakārtot garīgo un fizisko veselību. Viņa man pastāstīja – ja es varētu izpildīt cjigun stila Faluņ Dafa vingrojumus un uzlabot savu uzvedību, sekojot īstenības, labestības un pacietības principiem, mana depresija varētu izzust. Viņa sacīja, ka Faluņ Dafa ir augsta līmeņa sevis pilnveidošanas prakse Budas sistēmā — tradicionāla ķīniešu prakse, kas nāk no senatnes un paver cilvēkam ceļu uz viņa patieso būtību.

Dzirdot to visu, es smējos, jo nespēju tam noticēt. Es uzskatīju – ja jau mūsdienu medicīna nav spējusi mani izārstēt, kā gan kas tāds to spētu? Man bija zināmas citas budisma prakses, kurās cilvēkam jāizpilda zināmi rituāli, kas maksā daudz naudas, bet neko nedod. Manā uztverē tās bija sava veida māņticīgas darbības. Turklāt man nebija labs iespaids par tanti, jo citi radi viņu uzskatīja par ķildīgu un sarežģītu cilvēku.

Taču, nedēļām ritot, kamēr viņa palika pie mums, es atklāju, ka patiesībā ir gluži otrādi — tante izrādījās uzmanīga un izpalīdzīga, un viņas izturēšanās bija mierīga, labestīga un saprotoša. Viņa bija pavisam citāda, nekā par viņu bija stāstījuši citi, un es jutu, ka varu viņai uzticēties. Ziņkāres vadīta, es pajautāju tantei, kādēļ ļaudis tik slikti par viņu runā.

Tante man pastāstīja, ka agrāk viņai bijis slikts raksturs un viņai ļoti paticis strīdēties, jo strādājusi par brokeri, kas nodarbojas ar augstas procentu likmes aizdevumiem. Bet, sākot praktizēt Faluņ Dafa, viņa no šī darba aizgājusi. Viņa jutusi, kas tas neatbilst Faluņ Dafa principiem, jo sagādājis pārdzīvojumus daudziem cilvēkiem, novedot viņus līdz bankrotam. Tante pastāstīja, ka, praktizējot Faluņ Dafa, viņa iemācījusies, saskaroties ar konfliktiem un agresivitāti, palikt labestīga, tā vietā, lai izturētos agresīvi pret citiem.

Izmaiņas tantes uzvedībā pārsteigušas ne tikai viņas tuviniekus, bet arī viņu pašu. Praktizējot Faluņ Dafa vingrojumus, meditējot un pilnveidojot sevi saskaņā ar mācību, pamazām izzudušas arī visas viņas slimības, tādas kā haimorīts, kakla spondiloze un problēmas ar mugurkaulu. Tādēļ viņa ieteica praksi arī man, jo pati bija izjutusi tās labvēlīgo ietekmi. Viņas stāsts mani patiesi aizkustināja.

No ciešanām līdz laimei

Tantes pieredzes ieintriģēta, es nolēmu izlasīt Faluņ Dafa mācības galveno grāmatu "Džuaņ Faluņ". Sākumā darīju to diezgan negribīgi, jo nespēju noticēt, ka mana garīgā slimība vispār var tikt izārstēta, bet es turpināju censties, jo negribēju pievilt tanti. Man jau arī nebija ko zaudēt.

Mācoties "Džuaņ Faluņ".

Sākumā es daudz ko nesapratu no izlasītā, bet jo vairāk es lasīju, jo vairāk mani piesaistīja grāmatā izklāstītie sevis pilnveidošanas principi. Šī grāmata, šķiet, spēja izskaidrot itin visu par dzīvi un Visumu. Dienu no dienas, lasot grāmatu, es sāku justies arvien vieglāk, ērtāk un laimīgāk — man tā bija diezgan neparasta parādība, lai neteiktu vairāk!

Tad, kādu nakti, atgadījās kas daudz nopietnāks. Nevarēju aizmigt, tādēļ sāku lasīt "Džuaņ Faluņ". Pēkšņi man radās sajūta, ka smadzenes ir "pamodušās", un man radās spēcīga vēlme apdarīt mājas darbus. Tas bija pilnīgi neizprotami, jo gadiem ilgā depresija bija padarījusi mani nespējīgu strādāt fizisku darbu. Bet tonakt es cēlos augšā un sāku darīt mājas darbus. Aiz laimes es raudāju.

Izskatījās, ka depresija sāk atkāpties. Pamazām es kļuvu par pavisam citu cilvēku, jo biju izkļuvusi no sava fiziskā, garīgā un dvēseliskā cietuma. Spēja dzīvot normālu, veselīgu dzīvi darīja mani ļoti laimīgu. Es sāku just pašcieņu, un ticēt, ka varu dzīvot labu un piepildītu dzīvi. Tā vietā, lai domātu par pašnāvību, es iztēlojos savu nākotni, piepildītu ar pareizām domām, mīlestību un laimi — ar visu to, ko kādreiz uzskatīju par neiespējamu.

Turpinot praktizēt, es atklāju, ka saplūšana ar īstenības, labestības un pacietības principiem, kā tas tiek izskaidrots "Džuaņ Faluņ", ir vissvarīgākais nosacījums, lai kļūtu par labu cilvēku, lai kļūtu patiesi vesels gan iekšēji, gan ārēji, un lai sasniegtu garīgās apskaidrības augstākos līmeņus.

Hana izpilda "Faluņ stājas pozīciju", Faluņgun otro vingrojumu.

Mācoties no kļūdām

Tomēr dažreiz vēl parādījās negatīva uzvedība, tāda kā dusmas, skaudība vai neapmierināta sūkstīšanās, kas atkal atmodināja depresiju, lai gan tagad tā bija jau daudz vājāka. Kad spēju skatīties sevī, kā tas tiek prasīts Faluņ Dafa mācībā, un atpazīt savas kļūdas, lai tās izlabotu, depresija atkāpās jau dažu dienu laikā. Tas ir sevis pilnveidošanas process ikdienas dzīvē — pamanīt kļūmes, uzlabot raksturu un uzvedību, kad esmu nonākusi konfliktsituācijā vai grūtībās.

Reiz, pēc tam, kad biju sastrīdējusies ar vīru un sakliegusi uz bērniem, es izjutu kaunu, jo atcerējos Faluņ Dafa principus – to, ka šīs dusmas nāk no cilvēka dabas tumšās puses un darbojas kā šķērslis, kas liedz atklāties manai patiesajai dabai, kas ir laipna, labestīga un pacietīga. Taču sākumā man neizdevās tās atpazīt un izraut ar visu sakni, ne arī būt līdzcietīgai un iecietīgai pret vīru un bērniem. Bieži vien biju pārāk egoistiska.

Pēc šī strīda depresija atgriezās un mocīja mani vairākas dienas. Jutos kā sastingusi. Bet tiklīdz es apņēmos atbrīvoties no dusmām un ar tām saistītajām negatīvajām emocijām, mana sirds norima, un es izjutu mieru. Tā bija ļoti nozīmīga pieredze, kas pavēra man iespēju tikt galā ar seniem kaitīgiem ieradumiem.

Hana praktizē Faluņgun meditāciju.

Biju tik pateicīga Faluņ Dafa, kas palīdzēja man iegūt ne tikai labu veselību, bet arī deva spēju atpazīt un apzināties pozitīvo un patieso sevi, tā vietā, lai iestrēgtu dusmās un egoismā.

Laimīga ģimene

Faluņ Dafa ir labvēlīgi ietekmējis arī manus trīs bērnus. Viņi visi ir veselīgi, labsirdīgi un paklausīgi bērni. Kopā ar mani viņi ik dienu klausās mācību un izpilda vingrojumus. Mūsu ģimenē valda silta un harmoniska atmosfēra.

Hana (Nguyen Thi Han) pirms un pēc atveseļošanās no smagas depresijas.

Cilvēki bieži vien nespēj noticēt, ka esmu trīs bērnu māte. Viņi saka, ka izskatos pārāk jauna. To dzirdot, nejūtos lepna, bet jūtos priecīga un ārkārtīgi laimīga par to, ka man ir tik ļoti paveicies un man tikusi dota vēl viena iespēja dzīvē. Kad reizēm iedomājos par savu kādreizējo depresiju un pašnāvniecisko noskaņojumu, tas man šķiet gluži kā tāls un nelāgs sapnis.

Nezinu, kā lai pateicos savai tantei par to, ka iepazīstināja mani ar šo pārsteidzošo praksi. Pilnveidošanās Faluņ Dafa atnesusi man labu veselību un patiesu laimi. Tas ne tikai izglāba manu dzīvību, bet deva arī garīgo piepildījumu, izpratni par dzīves patieso jēgu un iespēju būt atbildīgai pret savu ģimeni un sabiedrību.


Avots: http://www.ntd.tv/inspiring/stories/depressed-mom-felt-distant-even-when-kids-cried-but-then-a-gift-from-aunt-changed-her-life.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.