16 gadīgas meitenes sāpīgās atmiņas

Mani sauc Sjui Sjiņjana, man ir 16 gadi, un es esmu no Ķīnas. Kamēr augu, es jutu, ka atšķiros no citiem bērniem. Atceros, kad biju ļoti maza, mamma bieži atstāja mani radinieku aprūpē vai drauga mājā un pati steigšus devās prom.

16 gadus vecā Sjui Sjiņjana tur sava tēva Sjui Daveja fotogrāfiju. Sjui kungam nelikumīgi piesprieda astoņus gadus ilgu cietumsodu, un 13 dienas pēc atbrīvošanas viņš nomira.

Man pietrūka mammas. Katru reizi, kad viņa aizgāja, es stūrī raudāju. Es tik ļoti gribēju būt kopā ar mammu un es baidījos, ka viņa mani pametīs. Katru reizi, kad redzēju mammu, es dzirdēju viņu runājam ar savu draugu par manu tēvu.

Es nekad neesmu redzējusi savu tēvu. Kas viņš bija? Kā viņš izskatījās? Kāpēc mamma gribēja atjaunot tēva labo reputāciju? Kādu gan noziegumu viņš izdarīja, ka nonāca cietumā? Ļoti bieži es dzirdēju tādus vārdus, kā „ļaunuma atmaskošana”, „bīstami”, „milicijas automašīna” un „esi piesardzīga”.

„Tavs tēvs ir labs cilvēks”, teica ļaudis. Ja mans tēvs bija labs cilvēks, kādēļ viņš bija cietumā? Es nevarēju saprast daudzas lietas.

Kad izaugu, no mammas uzzināju vairāk par savu tēvu. Viņu sauca Sjui Davejs. Viņš bija ļoti godīgs. Viņš bija dzimis 1974. gadā un agrāk bija šefpavārs. 1996. gadā viņš lasīja grāmatu „Džuaņ Faluņ”, dzīvoja saskaņā ar principu „Īstenība Labestība Pacietība” un praktizēja Faluņgun. Mani vecāki satikās un iemīlējās 1997. gadā. 2000. gada 12. maijā viņi apprecējās.

Dzjan Dzemiņs (bijušais Ķīnas komunistiskās partijas vadītājs) 1999. gada 20. jūlijā deva rīkojumu iznīcināt Faluņgun un tika arestēti daudzi Faluņgun praktizētāji. Faluņgun Ķīnā tika nomelnots. Mani vecāki sāka drukāt materiālus, lai pastāstītu citiem cilvēkiem par Faluņgun un to, kā tas tiek vajāts.

Tēvu nelikumīgi iesloga uz astoņiem gadiem, mamma gandrīz nomirst

Šo materiālu drukāšanas dēļ manus vecākus 2001. gada februārī arestēja miliči no Šeņjanas Liaoninas provincē. Mans tēvs tika nežēlīgi spīdzināts un viņu notiesāja uz astoņiem gadiem cietumā.

Mammu ieslēdza nopratināšanas telpā. Divi apsargi sita mammai pa galvu, seju un muguru. Viņa man stāstīja, ka no spīdzināšanas viņai bijis reibonis un vemšana. Tajā laikā mani vecāki bija precējušies astoņus mēnešus un mamma bija stāvoklī.

Pēc mēneša apcietinājumā mammai tika atļauts pārbaudīt, kā norit grūtniecība. Kad viņa mēģināja apmeklēt cietumā manu tēvu, viņai neļāva viņu satikt.

Kāds ieslodzītais nevarēja noskatīties, kā spīdzina manu tēvu, piezvanīja manai mammai un pastāstīja, ka sargi mudinājuši ieslodzītos durt ar adatām manam tēvam roku un kāju pirkstos. Tēvu pakļāva elektrošoka steku triecieniem. Sargi aizbāza tēva muti ar tīrīšanai paredzētām lupatām tā, ka viņš nevarēja pakliegt.

Tēvs atteicās nodot savu ticību, tāpēc viņu slepeni sūtīja no cietuma uz cietumu Liaoninas provincē. Mana mamma, kas bija stāvoklī, skraidīja no viena cietuma uz otru.

Kad biju četrus mēnešus veca, mammu atkal arestēja un nosūtīja uz tā dēvēto rehabilitācijas centru. Pēc deviņu dienu ilgas spīdzināšanas viņa bija uz nāves robežas un tika atbrīvota.

Trīspadsmit dienas kopā ar tēvu

Es atceros, kā pirmo reizi satiku savu tēvu cietumā, toreiz man bija septiņi gadi. Viņš ieraudzīja mani un gribēja apskaut. Es zināju, ka šis cilvēks manai mammai ir ļoti svarīgs. Tas bija cilvēks, kuru mamma gribēja redzēt visvairāk. Viņš bija mana ģimene, bet es viņu nepazinu. Es biju nobijusies. Es slēpos mammas apskāvienos un neļāvu viņam sevi apskaut. Tā ir lielākā manas dzīves nožēla.

Otro reizi es savu tēvu redzēju, kad man bija astoņi gadi. Pēc astoņiem gadiem cietumā viņš atgriezās mājās. Es baidījos viņam tuvoties, jo visu viņa ķermeni klāja rētas. Viņam bija grūti elpot. Dažreiz viņa prāts bija skaidrs, dažreiz nē. Mamma bija uztraukusies un noraizējusies. Viņa nezināja, ko darīt.

Pēc tam, kad tēvs mājās bija pavadījis 11 dienas, mamma viņu aizveda uz slimnīcu. Divas dienas vēlāk tēvs mūs atstāja uz mūžiem.

Mazāk nekā 100 dienās mamma bija zaudējusi četrus tuvākos ģimenes locekļus –brāli, tēvu, vīru un māti. Viņi nespēja pārciest nežēlīgo vajāšanu un viens pēc otra nomira. Es nevaru atrast vārdus, lai aprakstītu manas mammas psihisko stāvokli tajās dienās. Es jutos tik niecīga un bezspēcīga. Es tikai nobijusies slēpos stūrī, skatoties uz apkārt notiekošo.

Četras reizes spiesta mainīt skolu

Mana tēva aiziešanas dēļ, mamma devās uz dažādām vietām, lai skaidrotu patiesību. Es biju spiesta bieži mainīt skolas. Kopš tā laika, kad man palika astoņi gadi, dzīve kļuva nenoteikta. Mammu arestēja, jo viņa pieprasīja kompensāciju par manu tēvu.

Kad biju trešajā klasē, biju mācījusies jau četrās dažādās skolās. Vēlāk es dzīvoju skolā. Brīvdienās mammas draugi mani paņēma un aizveda uz savām mājām. Šķita, ka katru reizi man nāca pakaļ cits cilvēks.

Tēva dēļ mammai nācās iet uz dažādām vietām. Es viņu neredzēju bieži. Dažreiz es viņu redzēju uz brīdi, un pēc tam viņai nācās tūlīt aiziet. Es ļoti skaidri atceros vienu reizi, kad mamma aizveda mani uz skolu. Kad mēs gandrīz jau bijām nonākušas galā, es ļoti gribēju, lai laiks palēninātos. Man gribējās būt ar viņu mazliet ilgāk. Taču kad pienāca laiks viņai doties prom, es teicu: „Mammu, tagad tu vari iet.” Sirdī es zināju, ka viņa rīkojas ļoti pareizi.

Mamma aizgāja. Es negribēju atskatīties uz viņu. Es gribēju, lai viņa domā, ka esmu stipra meitene. Brīdī, kad atskatījos, es nevarēju vairs novaldīt asaras. Es raudāju.

Ceturtā skola, kurā es mācījos, bija Sjunši skola Šeņjanā. Mani skolotāji lielākoties bija Faluņgun praktizētāji. Brīvdienās man atkal bija iespēja satikt mammu. Sakarā ar mana tēva lietu mamma lielāko daļu sava laika pavadīja Šeņjanā. Es biju laimīga un domāju, ka beidzot man būs vieta, kur dzīvot un mācīties.

Man paveicās nekļūt par bāreni

Kādu dienu klasesbiedrene man izstāstīja, ka Minghui.org mājaslapā izlasījusi, ka Sjui Daveja kungs (mans tēvs) esot miris vajāšanu rezultātā, bet viņa sieva tikusi arestēta.

Es biju nobijusies. Izgāju ārā uz terases un raudāju. Iznāca mana klasesbiedrene un es viņai teicu: „Es nezinu, ko darīt. Mana māte ir apcietināta. Mans tēvs nomira. Vai es būšu bārene? Man nekas vairs nav palicis.” Es devos pie savas skolotājas pajautāt par manu mammu. Viņa mierināja mani: „Ar tavu mammu viss ir kārtībā.”

Lai vai kā, mamma tika arestēta. 20 dienas pēc tam, kad viņa atradās jau uz nāves sliekšņa, viņu atbrīvoja. Man paveicās, ka nekļuvu par bāreni.

Lai arī es dzīvoju Sjunši skolā, šeit es nejutos tik nomākta kā citās skolās. Jutos kā ģimenē ar saviem skolotājiem un klasesbiedriem. Katru dienu mēs mācījāmies tradicionālo ķīniešu kultūru un etiķeti. Lai gan mums bija daži konflikti, mēs darījām visu iespējamo, lai pārvarētu grūtības.

Mana skolotāja nekad neatgriezās

Ļoti skaistā rītā – dienu pirms manas dzimšanas dienas – es teicu savai skolotājai: „Rīt ir mana dzimšanas diena.” Skolotāja sacīja, ka sagatavos man dzimšanas dienas dāvanu.

Nākamajā dienā es gaidīju un gaidīju. Drīz es uzzināju, ka skolotāja tikusi aizvesta un neviens nezināja, kur viņa ir. Tajā dienā mūs mācīja cits skolotājs. Lai gan bija pienākušas brīvdienas, visi vēl arvien gribēja sagaidīt mūsu skolotāju.

Nākamajā rītā mēs dzirdējām, ka milicija ap pusdienas laiku ieradīsies mūsu kafejnīcā izlikt Faluņgun apmelojošus plakātus. Es pievienojos grupai klasesbiedru un aizbēgu no skolas.

Tuvojoties pusdienas laikam, mēs sazinājāmies ar klasesbiedriem, kuri vēl bija skolā. Viņi teica, ka miliči varētu atnākt un lūdza mūs neatgriezties. Mums visiem mājas ir tālu no skolas, tāpēc mēs braucām ar vilcienu. Pēc trīs vai četrām stundām es atgriezos mājās.

Bija tumšs, kad es zvanīju savai mammai. „Mammu, vai tu vari atrast vietu, kur man palikt? Skolā kaut kas notika.” Es raudāju. Baidījos, ka mūsu telefona sarunas noklausās, tāpēc neko vairāk neteicu. Mamma saprata un teica: „Nekur neaizej. Es atradīšu kādu, kas tevi aizvedīs.”

Murgi un bēgšana

Kopš tās dienas mani sāka mocīt murgi. Naktī man vajadzēja kādu, kas tur manu roku, lai varētu aizmigt.

Vēlāk es dzirdēju, ka milicija aizveda prom daudzus manus klasesbiedrus. Klasesbiedram, vārdā Ba Guaņs, miliči neļāva gulēt četras dienas. Tie piespieda viņu izstāstīt, ar ko mūsu skolotāja bija sazinājusies. Viņš bija ļoti nobijies un garīgi sabruka. Pēc atgriešanās mājās viņš nomira. Par viņu bija ziņojums Minghui.org mājaslapā.

Lielākā daļa manas bērnības bija piepildīta ar bailēm un nepieciešamību bēgt. Es nevarēju apmeklēt skolu, kura man patiešām patika. Tēva dēļ mammu meklēja milicija. Milicija turpināja meklēt arī mani.

Kad man bija 12 gadi, mēs ar mammu aizbēgām uz Taizemi. Pat tur mēs nebijām brīvas no bailēm. Reiz milicija manu mammu gandrīz aizveda uz imigrantu cietumu.

Man paveicās nokļūt Amerikā – valstī, kas aizsargā ticības brīvību. Es vairs nebaidos, ka policija aizvedīs prom manu mammu. Man nav vairs jāuztraucas, ka tikšu arestēta, spīdzināta vai kļūšu par bāreni.

Nežēlīgā vajāšana turpinās vēl šodien. Ķīnā joprojām ir daudz bērnu, kuri pieredzējuši to pašu ko es. Viņiem nav tā paveicies kā man, nokļūstot Amerikā.

Es ceru, ka vēl vairāk cilvēku pievērsīs uzmanību vajāšanām, kas notiek Ķīnā. Es ceru, ka vēl vairāk cilvēku palīdzēs apturēt šīs 18 gadus ilgās represijas.


Avots: Painful Memories of a 16-Year-Old Girl

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.