Riskē ar visu, lai sazinātos ar ārzemju korespondentiem Ķīnā

Viņi satikās kādā neuzkrītošā vietā, piemēram, Makdonalda restorānā vai kādā kafejnīca. Otrajā stāvā pie liela loga sēdēja vairāki cilvēki, kas vēroja vai ārzemju korespondentam neviens neseko, kad viņš vai viņa ienāk ēkā.

Jujs Čao Braienta parkā Ņujorkā. 2013. gada 24.maijs. (Foto: Samira Bouaou/ Epoch Times)

1. daļa

Viņi bija seši Faluņgun praktizētāji no Pekinas, kas ticēja, ka ārzemju mēdiji spēs palīdzēt, atspoguļojot situāciju Ķīnā.

No 2000. gada jūlija līdz 2002. gada augustam viņi strādāja, lai izveidotu šifrētu sakaru kanālu, kā arī izstrādāja komplicētu plānu, kā ārzemju žurnālisti varētu intervēt Ķīnas režīma izvērsto vajāšanu upurus.

Šī ir pirmā reize, kad tiek atklātas viņu darba metodes.

Faluņgun ir garīga meditācijas prakse, kas sakņojas tālā senatnē un pamatojas uz „Īstenības Labestības Pacietības” principu. Toreizējais komunistiskās partijas vadītājs Dzjan Dzemiņs 1999. gada jūlijā uzsāka vajāšanu kampaņu visas valsts mērogā, jo viņu bija pārņēmusi dziļa skaudība par prakses popularitāti – tobrīd Faluņgun jau bija iekarojis 100 miljonu cilvēku sirdis.

Lai gan šai meditatīvajai praksei nebija nekādu politisku motīvu, Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) šīs grupas eksistencē saskatīja draudus saviem pamatprincipiem: tradīciju iznīcināšanai, naida un neuzticības sēšanai ķīniešu vidū.

Pēkšņi Ķīnas plašsaziņas līdzekļi sāka nomelnot praksi, bet otras puses viedoklis reti tika sadzirdēts.

„Rietumu žurnālistiem nebija iespējas brīvi sazināties ar ķīniešiem, tāpēc bija grūti uzzināt, kas patiesībā notiek,” saka ķīniešu izcelsmes amerikāniete Dana Čena. Viņa sazinājās ar Rietumu žurnālistiem, kas vēlējās ziņot par vajāšanu un iedeva tiem Juja Čao kontaktinformāciju. Jujs bija komandā, kas meklēja vajātos praktizētājus, kuri būtu gatavi runāt ar preses pārstāvjiem.

Jujs izveidoja šifrētus sakaru kanālus. Pirms zaudēja darbu Faluņgun praktizēšanas dēļ, viņš strādāja par IT speciālistu starptautiskā kompānijā.

Žurnālistiem bija neiedomājami sarežģīti noorganizēt interviju ar tiem, kuri tikuši pakļauti ĶKP vajāšanai, viņiem vispār bija ļoti grūti tikties ar kaut vienu Faluņgun praktizētāju.

„Kad sākās vajāšana, Ķīnas plašsaziņas līdzekļi kļuva par galvenajiem vajāšanas instrumentiem. Valsts televīzija un laikraksti publicēja lielu daudzumu safabricētu materiālu, lai nomelnotu Faluņgun un sētu sabiedrībā naidu pret praktizētājiem,” stāsta Čena. „Tas kalpoja tam, lai attaisnotu vajāšanu un maldinātu sabiedrību. Pat ja praktizētājs nebija ieslodzījumā, vide, ko bija radījušas publikācijas presē, padarīja sabiedrību par neredzamu cietumu.”

Ārzemju preses pārstāvjiem bija nepieciešama Ķīnas valdības atļauja, lai ceļotu pa valsti vai intervētu atsevišķas cilvēku grupas Ķīnā. Atļauju intervēt vajātās grupas vispār nebija iespējams saņemt. Rezultātā, kad sākās vajāšana, daudzi ārzemju plašsaziņas līdzekļi vienkārši pārpublicēja valsts kontrolēto Ķīnas plašsaziņas līdzekļu ziņojumus par Faluņgun.

Šodien mēdiju ierobežojumi Ķīnā ir nedaudz mazinājušies. Rietumu preses pārstāvji joprojām nevar saņemt vīzu iebraukšanai Ķīnā, tomēr ir notikušas pārmaiņas pašā vidē, par ko liecina fakts, ka Ķīnā kļuvis iespējams uzņemt dokumentālo filmu par disidentu Ai Veiveju.

Taču toreiz – gadsimtu mijā – šī vide bija pavisam cita. Vairumā gadījumu žurnālistiem netika ļauts intervēt parastus Ķīnas pilsoņus, lai iegūtu informāciju par jautājumiem, kurus ĶKP nevēlējās nodot atklātībai.

„Tolaik sadarboties ar Rietumu žurnālistiem Ķīnā bija ļoti bīstami,” atzīmē Van Veijujs, komandas loceklis, kurš atbildēja par drošas tikšanās vietas izvēli.

„Patiesībā, es ļoti baidījos,” Veijujs atzīst. „Tas bija ļoti sarežģīti, jo ĶKP cieši novēroja Ķīnā dzīvojošos ārzemju žurnālistus, jo īpaši laikā no 2000. līdz 2002. gadam,” viņš stāsta.

Viņu galvenais uzdevums bija nodrošināt drošu komunikāciju starp Ķīnas pilsoņiem un Rietumu preses pārstāvjiem laikā, kad žurnālisti no Rietumu valstīm Ķīnā tika stingri uzraudzīti.

„Ķīniešu aģenti sekoja žurnālistiem cieši pa pēdām līdz tādai pakāpei, ka tas jau traucēja viņu privātajai dzīvē,” stāsta Čena.

Viņi sazinājās ar žurnālistiem no lielākajiem laikrakstiem, tādiem kā Time Magazine, BBC, Washington Post, The Associated Press un Wall Street Journal. Daži bija ieradušies Ķīnā speciāli, lai ziņotu par vajāšanu, tomēr vairums strādāja savos Pekinas birojos.

Pastāv īpašs sabiedriskās drošības birojs – „Birojs Nr. 13” – kura uzdevumos ietilpst uzraudzīt viesnīcas un citas vietas, kuras varētu apmeklēt ārzemju žurnālisti. Žurnālistiem bieži vien tika sekots, viņu telefona sarunas noklausītas.

Tiklīdz ārzemju žurnālists piereģistrējas viesnīcā, viens no pirmajiem reģistratūras darbinieka pienākumiem ir piezvanīt uz drošības biroju un paziņot par žurnālista ierašanos.

Jujs palīdzēja ārzemju žurnālistiem lejuplādēt šifrēšanas failus. Īens Džonsons no Wall Street Journal sadalīja savu failu 30 daļās.

Galvenā saziņa ar žurnālistiem notika ar šifrētu e-pastu palīdzību. Viņi varēja kādu laiku runāt arī pa telefonu, tomēr SIM kartes bija bieži jāmaina. Viņi vienmēr nomainīja SIM karti 30 minūtes pirms paredzētās sarunas pa telefonu.

Grupa vienmēr nodrošināja divas drošas tikšanās vietas. Pirms paredzētās tikšanās Vans vairākas reizes pārbaudīja katru no šī vietām.

Pirmkārt, tikšanās vietai bija jābūt tādai, kas dod iespēju tiem, kas atrodas iekšpusē, vērot tos, kas tuvojas ēkai – šim mērķim itin labi noderēja, piemēram, Makdonalda restorāni. No turienes varēja labi noteikt, vai žurnālistam seko, un cik cilvēku viņu izseko.

Žurnālistam bija pieteikts nepasūtīt nekādu ēdienu, bet taisnā ceļā doties uz otro stāvu. Ja kāds tūlīt pat viņam sekoja uz otro stāvu, tā bija brīdinājuma zīme. Šajā gadījumā neviens no komandas nesāka ar žurnālistu runāt.

Viņi vēroja cilvēkus, kas pienāca pie restorāna un ielūkojās pa durvīm, bet iekšā nenāca – vēl viena brīdinājuma zīme. Viņi vēroja arī tos, kas ienāca pēc žurnālista. Komandai lēmums bija jāpieņem turpat uz vietas – atcelt tikšanos, vai turpināt ieplānoto.

Taksometram bija jānogādā žurnālists uz tādu vietu, kur tas varētu atbrīvoties no jebkādas „astes”. Piemēram, viņš jāizlaiž uz ceļa tādā vietā, kur mašīna nevar apgriezties. Zem ceļa jābūt apakšzemes pārejai.

Žurnālistam jāizkāpj no taksometra un ātri jādodas uz apakšzemes pāreju. Mašīna, kas viņam seko, nevarēs braukt pa pretējo ceļa pusi, lai novērotu žurnālistu. Gājēju tunelis novedīs pie šauras alejas, kur automašīna izbraukt nevarēs. Ceļa galā gaidīs jau iepriekš pasūtīts taksometrs. Žurnālists strauji iekāps taksometrā, un būs gabalā, pirms vēl kāda „aste” paspēs tam sekot.

Iespējas tikt notvertiem un arestētiem bija augstas. Bija gadījumi, kad vienam žurnālistam sekoja sešas aģentu grupas.

Un tomēr, neskatoties uz to visu, divu gadu laikā Jujs palīdzēja desmitiem žurnālistu organizēt intervijas ar Faluņun praktizētājiem. Intervijas sniedza aptuveni 20 vajātie praktizētāji. Katru reizi žurnālisti un intervējamie tika nosargāti.

Bet par to visu bija jāmaksā augsta cena.

„Mēs bijām tikai daži cilvēki, bet darbojāmies pret veselu valsts sistēmu,” Jujs stāsta. „Mēs zinājām, ka tas ir tikai laika jautājums, kad mūs visus arestēs.”

Jo vairāk informācijas viņi nopludinās, jo drīzāk tiks arestēti.

„Tā bija smalka robeža starp mūsu personīgo drošību... un cilvēka pamattiesību aizsardzību,” atzīst Jujs.

Pats Jujs nekad netikās ar žurnālistiem. Viņš sazinājās ar tiem tikai pa e-pastu.

„Filips Pans mani nekad neatcerēsies, bet viņš atcerēsies, kā krēslā izskatās Modern Plaza, braucot ar taksometru uz kafejnīcu, kur paredzēta tikšanās ar sievieti, kas pārcietusi vajāšanu,” stāsta Jujs. Pans tolaik strādāja laikrakstā Washington Post.

Čārlzs Hatclers no Associated Press arī neatcerēsies Juju, bet viņš atcerēsies viesnīcu Tibetan Hotel Pekinā, kur viņš intervēja vajātu praktizētāju.

Daži no intervētajiem vēlāk tika arestēti. Daži nepārtraukto protestu rezultātā vienkārši pazuda.

2002. gada augustā tika arestēti arī Jujs, Vans un viņu dzīvesbiedres. Līdztekus brīvas preses komandas vadībai, Jujs darbojās arī materiālu drukāšanas centrā, kurā izdrukāti 700 000 bukleti ar patiesību par Faluņgun vajāšanu.

„Man bija divi kolēģi. Abi šie cilvēki tika arestēti un, iespējams, viens no viņiem nosauca manu vārdu,” Jujs stāsta. Viņš tika notiesāts uz 10 gadiem cietumā, kas pareģoja viņam desmit gadus šausminošu spīdzināšanu.

Vanam piesprieda astoņus gadus un sešus mēnešus ilgu cietumsodu. Pagājušā gada jūlijā viņam izdevās rast patvērumu Amerikas Savienotajās Valstīs. Jujs pašlaik dzīvo Čikāgā.

Šis ir stāsts par to, kāda cena jāmaksā, lai līdz publikācijai nonāktu viens patiess raksts par Ķīnu, un kādēļ šie disidenti tomēr nolēma izmantot šo iespēju.

2. daļa

1999. gada 25. aprīlī Jujs vispirms pārliecinājās par to, ka viņa apģērbs ir tīrs un kārtīgs. Iespēja, ka viņš tiks nošauts, bija visai reāla. Ja kādam pēc tam nāksies apkopt viņa mirstīgās atliekas, viņam vismaz būs tīras drēbes.

Lūk par ko Jujs torīt domāja.

Vēsturiski izveidojies, ka tiklīdz Ķīnas režīms kādu cilvēku grupu vai atsevišķu personu pasludina par tautas ienaidnieku, šai grupai ir beigas.

Pirmajā acu uzmetienā var šķist dīvaini, ka Jujs riskēja ar savu dzīvību, aizstāvot meditatīvu praksi. Jujs ir ļoti loģisks cilvēks. Viņš absolvējis prestižo Cinhua universitāti un viņam bija stabila karjera starptautiskā kompānijā.

Jujs nebūt nav naivs. Viņa ticība nav akla.

Bija laiks, kad Jujs pat apšaubīja sava bijušā Cinhua universitātes profesora apgalvojumus, kas tajā vidē nenotika bieži. Jujs bija domātājs.

Tomēr bija kāds jautājums, uz kuru Jujs nespēja rast atbildi.

„Jau kopš bērnības, es gribēju zināt, kāda ir dzīves jēga,” viņš saka. „Visi skolā vai darba vietā gūtie sasniegumi rada tikai īslaicīgu laimi.”

Jujs stāsta, ka jaunībā pastāvīgi jutis melanholiju.

Jujs skaidri atceras pirmo reizi, kad izjutis dzīves bezjēdzību. Viņš bijis trīs gadus vecs zēns, kas gatavojies pēcpusdienas miegam kopā ar citiem bērnudārza audzēkņiem.

Bērniem tika piekodināts būt par „priekšsēdētāja Mao labajiem bērniem”, un ātrāk iemigt. Bet Jujs nespēja aizmigt.

Tā vietā, lai gulētu, viņš vēroja kā saules stari iespīd pa telpas logu un domāja par to, kāda būtu viņa dzīves jēga, ja viņš dzīvotu kā „priekšsēdētāja Mao labais bērns”. Tā bija skumja sajūta, kas viņu nekad vairs pilnībā nepameta līdz tai liktenīgajai dienai, kad Jujs bija sasniedzis 21 gadu vecumu.

Tolaik Jujs cieta no sāpēm kuņģī. Viņš lietoja zāles, kas maksāja 200 juaņas par pudeli. Māte pierunāja Juju pamēģināt nodarboties ar Faluņgun, par kura vingrojumiem bija zināms, ka tie palīdz atgūt veselību. Pēc nelielas vilcināšanās Jujs nolēma pamēģināt.

1993. gadā jauneklis apmeklēja Faluņgun dibinātāja – Skolotāja Li Hundži lekciju kursu.

„Mieru es radu mākslā un literatūrā, tomēr pat tas bija īslaicīgs. Vienīgais, kas patiesi ļāva man saprast, kādēļ mēs dzīvojam, bija Faluņgun mācība,” Jujs saka.

Jujs stāsta, ka skaidri atceras lekciju, kurā Skolotājs runāja par to, ka, lai atrastu risinājumu, cilvēkam jāraugās sevī, nevis jāvaino ārēji faktori, un ka cilvēkam vienmēr vispirms jādomā par citiem, nevis par sevi.

„Kad to dzirdēju, man bija 21 gads. Es jutu, ka pirmos 20 dzīves gadus esmu nodzīvojis ar melnu apsēju uz acīm.”

Sākot praktizēt šo garīgo disciplīnu, Jujs sāka citādi raudzīties uz savu dzīvi un problēmām tajā. Pilnveidojot sevi kā personību, piemēram, atbrīvojoties no skaudības un sliktām domām par citiem cilvēkiem, Jujs pēkšņi sajuta, ka dzīve ieguvusi jēgu.

Koncentrēšanās uz iekšējo, nevis ārējo, bija koncepcija, kura rada atbalsi Juja sirdī turpmākās divas desmitgades. Tas ir princips, kas palīdzējis viņam dzīves grūtākajos brīžos.

Kad 1999. gadā sākās Faluņgun vajāšana, Jujs sajuta nepieciešamību aizstāvēt Faluņgun. Viņš piedalījās publiskās protesta akcijās. Kopā ar citiem Jujs atritināja plakātus Tiaņaņmeņas laukumā.

„Es ne vienmēr izpildīju Faluņgun vingrojumus, bet jutu nepieciešamību aizstāvēt tiesības to darīt,” Jujs stāsta. „Nav viegli atrast ko tādu, kas sniedz tev dzīves jēgu, jo īpaši tādā sabiedrībā, kāda pastāv Ķīnā.”

„Tomēr, piedaloties protesta akcijās, es zināju, ka tas ir bīstami,” Jujs piebilst. „Es biju piedzīvojis 4. jūnija notikumus.”

4. jūnija notikumi, saukti arī par slaktiņu Tiaņaņmeņas laukumā, bija studentu organizēta protesta akcija Pekinā 1989. gadā. Režīms uz to atbildēja, šaujot uz neapbruņotiem civiliedzīvotājiem un vēršot pret viņiem tankus.

Jujs personīgi pazina vairākus cilvēkus, kas todien zaudēja savas dzīvības. Viens no viņiem bija Dzjan Dzjeliaņs, puisis, ar kuru kopā viņš bija nogājis ceļu no bērnudārza līdz augstskolai. Dzjana māte bija Din Dziliņa, kas vēlāk nodibināja slaveno aktīvistu grupu „Tiaņaņmeņas mātes”.

Pirmais arests

Pirmo reizi Jujs tika arestēts 1999. gada 15. oktobrī, kad bija ieradies iesniegt petīciju pret Faluņgun vajāšanu sabiedriskās drošības birojā.

„Saskaņā ar Ķīnas likumiem, mana petīcija bija pilnīgi likumīga,” Jujs sacīja. „Un tomēr, es tiku arestēts.”

Pēc divām nedēļām, par miermīlīgu protesta akciju pie sabiedriskās drošības biroja ēkas, arestēja arī Juja sievu. Viņu dēls palika vecvecāku uzraudzībā.

Sava pirmā ieslodzījuma laikā Juju ieslodzīja uz 38 dienām Haidiaņas ieslodzījuma centrā Pekinā. Viņam piesprieda pāraudzināšanu ar darbu.

Tā kā darba nometnē valdīja antisanitāri apstākļi, pēc atbrīvošanas visu Juja ķermeni klāja kašķis.

Juja ģimenes locekļi viens pēc otra tika arestēti par Faluņgun praktizēšanu. Viņa māsa pasniedza ekonomiku un menedžmentu Cinhua universitātē. Viņai piesprieda trīs ar pusi gadus ilgu cietumsodu.

Jujs zināja, ka abi ar sievu atkal tiks vajāti, tādēļ glābās bēgot.

2001. gada 10. augustā, nakts vidū, viņi atstāja mājas kopā ar savu 3 gadus veco dēlu, līdzi neņemot ne naudu, ne iedzīvi.

„Mēs patiešām bijām spiesti bēguļot,” viņš atceras.

Viņi atstāja bērnu pie kādas draudzenes, pie kuras viņš nodzīvoja 10 mēnešus.

Tiklīdz apstākļi atļāva, vecvecāki paņēma bērnu pie sevis, tomēr dēls jau bija sācis uzskatīt ģimenes draudzeni par savu māti.

Pārvarot bailes

„No 1999. gada jūnija līdz 2000. gadam bailes mani gluži vai paralizēja,” Jujs atceras.

Tā kā viņam bija pieredze strādājot tehnoloģiju jomā, Jujs domāja, ka var darīt daudz vairāk, nekā tikai protestēt Tiaņaņmeņas laukumā ar plakātu rokās.

Viņš varētu izveidot šifrētus sakaru kanālus un informēt ārvalstu plašsaziņas līdzekļus par to, kas notiek Ķīnā. Viņš to varētu... bet viņš baidījās.

„Man bija bail, jo es labi zināju, uz ko ir spējīga valdība. Es zināju, uz kādu nežēlību viņi ir spējīgi. Es zināju, jo biju to piedzīvojis,” Jujs stāsta.

Pekinā bija kāda Faluņ Dafa praktizētāja, kuras stāsts mudināja viņu aizdomāties par sekojošo: kādu cenu mēs maksājam par savām bailēm?

Viņas vārds bija Džao Sjiņa. Viņa bija profesore un lasīja lekcijas par biznesu Pekinas universitātē. Džao bija tikai 32 gadi, kad viņa nomira pārciestās spīdzināšanas rezultātā.

Minhui.org (tīmekļa vietne, kas dokumentē Faluņgun vajāšanu faktus) publicēja informāciju, ka nežēlīgas sišanas rezultātā Džao tika salauzti kakla skriemeļi. Pēc tam Džao tika nogādāta slimnīcā, kur viņai veica operāciju un izoperēja daļu barības vada.

Pēc šīs operācijas Džao vairs nevarēja runāt.

Jujs viņu apmeklēja un atceras, kā viņa visu laiku centusies runāt, bet vienīgās skaņas, kas nāca no viņas mutes, bija aizžņaugtas elsas.

„Tas bija dīvaini,” Jujs atceras. „Slimnīcā teica, ka viņas bojātie kakla skriemeļi ietekmē viņas spēju elpot... bet kādēļ bija jāizoperē barības vads.”

„Ļoti iespējams, ka viņi to izgrieza, lai viņa nevarētu vairs runāt,” Jujs atzīmē. „Kaklā viņai tika ievietota plastmasas caurulīte.”

Taču neskatoties uz to visu, pēc iznākšanas no slimnīcas Džao turpināja uzstāt, lai viņu ratiņkrēslā ņem līdzi uz Tiaņaņmeņas laukumu, kur viņa varētu piedalīties protestā. Tomēr sliktā veselības stāvokļa dēļ, viņa tā arī nevarēja turp doties. Pēc sešiem mēnešiem viņa nomira.

Šis atgadījums mudināja Juju spert soli uz priekšu.

„Es jutu nepieciešamību stāstīt cilvēkiem par gadījumu ar Džao Sjiņu. Lai par to uzzinātu visa pasaule. Es jutu nepieciešamību runāt [par vajātajiem],” viņš sacīja.

Šausminoša spīdzināšana – maksa par cenzūras apiešanu

Viens pēc otra, visi, kas strādāja pie interviju organizēšanas ar ārzemju mēdijiem, pakāpeniski tika arestēti.

Juju notiesāja uz desmit gadiem cietumā par to, ka viņš organizēja tikšanās ar ārzemju žurnālistiem un izveidoja šifrētu datu pārsūtīšanas kanālu, kas deva iespēju droši sazināties internetā.

Juju ievietoja tā dēvētajā tiesiskās izglītošanas centrā, kur viņu 11 mēnešus nežēlīgi sita. Tas bija īpaši izveidots centrs, kur Faluņgun praktizētājiem skaloja smadzenes.

„Viņi nežēlīgi sita man pa ribām... Viņi bija tik šausmīgi saniknoti, ka šķita ārprātīgi,” Jujs atceras. „Bet tajā brīdī es nebaidījos. Es biju laimīgs. Es zināju, ka manis paveiktais ir pamatīgi iedragājis vajāšanu.”

Cietuma uzraugi nomainīja cits citu, lai sistu Jujam pa seju.

No nepārtrauktiem sitieniem ausīs džinkstēja. Bet viņš ar smaidu raudzījās uzraugiem sejās un jautāja viņiem, kā tos sauc.

Uz to neviens neatbildēja.

„Es iesmējos un turpināju viņus uzrunāt – jūs uzdrīkstaties mani sist, bet neuzdrīkstaties nosaukt savus vārdus? Vai jūsu mātes zina, kā jūs nopelnāt savu algu? Vai jums ir draudzenes? Vai viņas zina, ar ko jūs nodarbojaties?” Jujs atceras.

Un atkal neviens neatbildēja. Tomēr šķita, ka uzraugi nespēj paciest Juja skatienu, tādēļ sāka ar pirkstiem durt tam acīs.

Neskatoties uz nepanesamajām sāpēm, Jujs turpinājis vērties viņiem tieši acīs un dažu uzraugu sitieni kļuvuši vājāki.

„Tobrīd es jutu, cik viņi ir nožēlojami. Viss, ko viņi spēj – ir sekot pavēlēm. Viņi nespēja pieņemt paši savus lēmumus,” Jujs stāsta. „Viņi ir gļēvuļi. Viņi ir nesaprātīgi.”

Tad uzraugi sāka rakstīt uz papīra strēmelēm pazemojošus vārdus, uzspļāva tām un līmēja Jujam pie sejas.

„Es smaidot viņiem jautāju, kādēļ viņi izmanto tikai siekalas, kādēļ gan neizmantot kniepadatas, lai piespraustu šos papīrus man pie sejas, tādējādi viņi atkal varētu piedzīvot kultūras revolūciju.”

No 2002. gada 13. augusta līdz 2003. gada jūlijam Jujs tika turēts smadzeņu skalošanas centrā.

„Lielāko tiesu laika es nespēju īsti izprast, vai kaut kas patiešām notiek, vai nē,” atceras Jujs. „Divus mēnešus pēc kārtas man ļāva gulēt tikai stundu dienā.”

Viņš tika pieslēgts pie gultas ar roku dzelžiem. Matrača vietā bija koka dēlis. Lai gan sišanas laikā viņa kreisais elkonis bija izmežģīts, uzraugi parāva viņa kreiso roku pretējā virzienā, lai abas rokas būtu piekaltas pie gultas.

„Tas bija tik sāpīgi, ka viss mans ķermenis pārklājās aukstiem sviedriem,” stāsta Jujs.

Viņa kājas sasēja ar virvi. Šādā fiksētā stāvoklī viņu atstāja uz četrām dienām. Dabiskās vajadzības viņš bija spiests nokārtot tieši gultā.

Nākamo 100 dienu laikā viņam dažreiz atļāva piecelties no gultas. Tomēr mazgāties neļāva. Dienā viņam deva tikai divas krūzes ūdens dzeršanai. Viņš izspļāva nedaudz ūdens sev plaukstā, lai nomazgātu seju.

Ik rītu viņš modās ar asarām acīs.

„Tās nebija pārdzīvojumu asaras. Tā bija vien mana ķermeņa fizikā reakcija uz to, ka ilgstoši nevarēju nomazgāt seju, izdalījumi bija piekaltuši man ap acīm.”

Piecus mēnešus Jujam nebija ļauts iet dušā. Jujs atceras, ka viņa āda sākusi atgādināt zivs zvīņas.

No 2003. gada 21. jūlija līdz 2004. gada 21. jūlijam Jujs tika turēts dažādās kamerās. Dažas bija ārkārtīgi pārpildītas, viņš un vēl aptuveni 50 cilvēki gulēja uz grīdas 40 kvadrātmetrus lielā telpā.

No 2004. gada 21. jūlija līdz 2012. gada 20. februārim Jujs bija ieslodzīts Tiaņdzjiņā, kas atradās Pekinas Cietumu pārvaldes uzraudzībā. Ziemā viņus modināja 4:30 no rīta un sūtīja ārā tumsā un svelošā aukstumā. Pēc tam viņi bija spiesti „studēt” savus pāraudzināšanas programmas materiālus.

Un atkal nedrīkstēja iet dušā. Lai gan šeit netika ievēroti nekādi sanitārie noteikumi, viņi bija spiesti strādāt ar pārtikas produktiem, kas pēc tam tika pārdoti cilvēkiem. Jujs pastāstīja, ka tā notiek bieži, kad cilvēki tiek turēti ieslodzījumā.

Daži no Juja kameras biedriem lika kūkas uz papīra paplātēm, pirms tās tika iepakotas celofānā, savukārt Jujam vajadzēja ietīt papīros konfektes.

„Ķīnā ražotie pārtikas produkti, patiešām neatbilst sanitārajām prasībām. Jūs nevarat droši zināt, kas tos pagatavojis un kādos apstākļos tas darīts,” Jujs atzīmē.

Jujam bija jāietin konfektes tā, lai izskatītos, ka tas darīts ar mašīnu. To darot, bija jāspiež ar tādu spēku, ka dažiem cilvēkiem nogāja nagi.

Jujs ir pārcietis zvēriskus spīdzināšanas veidus, piemēram, ir bijis spiests klausīties ierakstus, kas atskaņoti tādā skaļumā, ka izraisīja sliktu dūšu un spiedienu krūtīs. Šos ierakstus viņam nācās klausīties no 6:00 rītā līdz 22:00 vakarā ik dienu, veselu nedēļu no vietas.

Citreiz viņš bija spiests strādāt, tīrot infekciju pilnas kloākas.

„Šāda darba mērķis bija iznīcināt manu pašcieņu, manu godu,” viņš saka.

Patvērums Amerikas Savienotajās Valstīs

Kad 2012. gadā Jujs tika atbrīvots no ieslodzījuma, viņš uzrakstīja iesniegumu pases saņemšanai.

„Parastos apstākļos man nebūtu iespējas saņemt pasi, taču viņi kļuva pielaidīgāki, jo nevēlējās pie sevis cilvēku, kurš ir izglītots, kurš beidzis Cinhua, un kura atrašanās ieslodzījumā atstājusi ietekmi uz citiem cilvēkiem Ķīnā,” Jujs stāsta.

Un tā, 13. maijā nu jau 41 gadu vecais Jujs ieradās Ņujorkā ar sievu un 15 gadus veco dēlu.

Viņi gāja cauri atpūtnieku un darījumu cilvēku pūlim. Sākumā Jujs neko nejuta. Viņš bija emocionāli iztukšots.

Tikai pēc piecām dienām viņš atskārta, ka ir brīvs.

Piedaloties Faluņ Dafa dienas parādē Flašingā, Jujs kopā ar ģimeni nesa plakātu. „Tad pirmo reizi sajutu, ka varu brīvi uzelpot,” viņš saka.

Pēc tam, kad bija pamesta vardarbības pilnā vide Ķīnā, Jujs stāsta, ka saskāries ar jaunu problēmu – tikt galā ar pagātni.

Vēl šodien, traumēto ribu dēļ, Jujs nespēj gulēt uz muguras.

„Tomēr visgrūtākais nav vis izturēt vajāšanu. Visgrūtākais ir tas, kas nāk pēc tam,” viņš saka. „Man jābūt pārliecinātam, ka nekļūšu tāds kā viņi [cietuma uzraugi], ka manā sirdī nav naida un atriebības.”

Lai atrisinātu problēmas, Jujs raugās sevī.

„Es varu nepieļaut, ka vairojas vardarbība, pirmkārt, nepieļaujot, ka tā vairojas manā apziņā,” viņš stāsta. „Man jāpatur prātā, ka patiesie ļaundari ir tie, kas pavēlēja uzsākt vajāšanu, nevis tie, kas to īstenoja – viņi ir mācīti nedomājot izpildīt pavēles.”

„Es vēlos mainīt sirdis, un vienīgais vieds, kā to izdarīt, ir tos aizkustināt, parādot viņiem, ka ir iespējams nejust naidu, parādot viņiem, kā cilvēkiem vajadzētu dzīvot,” saka Jujs.

Runājot par praktizētājiem Ķīnā, kas tika arestēti pēc tam, kad sniedza intervijas, daži vēl joprojām atrodas cietumā. Dažu atrašanās vieta nav zināma.

Sēžot Braienta parkā un gatavojoties fotogafēties, Jujs rimti smaida, šai smaidā nav skumju.

Izskatās, ka vairāk nekā desmit gadus ilgā vardarbība pret viņu nav spējusi atņemt viņam iekšējo mieru, jo viņš ir atradis savas dzīves jēgu. Jujs saka, ka tā dēļ ir bijis vērts to visu pārciest.

Jujs paiet garām Ģertrūdes Stainas skulptūrai parkā un vaicā, kas viņa tāda bijusi. Tagad viņš ir jaunas kultūras, jaunas vēstures daļa. Un viņš saka, ka savā jaunajā dzīvē turpinās darīt visu, lai palīdzētu atbrīvot Faluņgun praktizētājus, kuri Ķīnā joprojām tiek pakļauti vajāšanai. Un sāks viņš ar to, ka neturēs sirdī alkas pēc atriebības.


Avots: https://www.theepochtimes.com/the-ingenuity-and-the-danger-of-getting-a-story-to-foreign-media-in-china_423566.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.