Pilnveidošanās pieredze, strādājot New Tang Dynasty Television

Pieredze, kas tika nolasīta 2017. gada Eiropas Fa konferencē Parīzē
 

Mani sauc Li, es saņēmu Fa 2001. gada beigās Vācijā. Sākumā es vienmēr skatījos sevī, pat saskaroties ar ikdienišķām lietām. Es to darīju ar lielu prieku, jo jutu – esmu laimīgākais cilvēks visā pasaulē. Kamēr man ir Dafa, man nekas cits nav vajadzīgs.

Es atceros, ka pirmajā nedēļā, kad saņēmu Fa, Skolotājs publicēja rakstu “Pareģojums par Likuma izlabošanu cilvēku pasaulē”. Tajā brīdī es pie sevis nodomāju: “Ak dievs, esmu atnākusi pie Fa pārāk vēlu.” Es biju tik ļoti vīlusies, jo jutu, ka nevaru kļūt par Likuma izlabošanas perioda Dafa sekotāju. Aptuveni tajā pašā laikā citā pilsētā trīs dienas pēc kārtas tika rīkoti pasākumi. Tā kā tur nebija praktizētāju, viņiem bija vajadzīgs atbalsts. Divi praktizētāji no manas pilsētas nolēma doties uz turieni. Protams, arī es vēlējos pievienoties. Taču draugi praktizētāji teica, ka viņu ir pietiekoši daudz, tāpēc es neesmu vajadzīga. Pie sevis nodomāju: “Labi, man jāskatās sevī. Kāpēc viņi nevēlas, lai es braucu? Laikam tas ir tāpēc, ka neesmu sasniegusi Dafa sekotāja standartu. Lūk, kāpēc viņi mani negrib, man vajag labi pilnveidoties.” Es biju ļoti vīlusies, bet nesūdzējos par praktizētājiem. Bet nākamajā dienā praktizētājs man teica: “Ja jūs vēlaties braukt, protams, ka viss ir kārtībā, tikai tur ir ļoti auksti.” Es biju tik priecīga! Tā bija ziema un patiešām ļoti auksta. Zemi klāja bieza sniega kārta. Tiklīdz mēs izkāpām no mašīnas, sejā iesitās auksts gaiss, no aukstuma seja sāka sāpēt. Mēs dalījām garāmgājējiem bukletus, un pēc kāda laika vairs nejutām rokas, man trīcēja viss ķermenis. Pie sevis visu laiku atkārtoju: “Tas nav aukstums, tas nav aukstums.”

Sākumā, šķiet, neviens negribēja apstāties, visi ātri gāja man garām. Es nodomāju: “Kā viņi tā var? Tik labs Dafa ir šeit, bet viņi pat nevēlas uz to paskatīties, cik nepieklājīgi.” Bet tad es padomāju: “Tas nav pareizi, man jāskatās sevī. Vai tas nav tāpēc, ka spēju domāt vienīgi par to, cik man ir “auksti”, tāpēc viņi visi šķita ļoti “auksti” (vienaldzīgi), tāpēc nedomā vairs par to, jo tas nemainīs situāciju.” Un tā es sāku citēt: “Grūti paciešamais ir paciešams, grūti paveicamais ir paveicams.” (Džuaņ Faluņ, Devītā lekcija) Man par pārsteigumu, ļoti drīz cilvēki sāka mainīties. Daži pieņēma materiālus, daži apstājās, lai pavērotu, kā mēs izpildām vingrojumus. Viņiem bija ļoti interesanti, ko mēs šeit darām, un viņi uzdeva man daudzus jautājumus.

Šajā sniega un ledus pasaulē trīs dienu pasākumi pagāja diezgan ātri. Pieredzētais šeit man pirmo reizi ļāva saprast, ka, esot praktizētājai, kamēr mana sirds mainās, parastie cilvēki mainīsies līdz ar mani, es spēju viņus ietekmēt.

Salīdzinot ar to prieku un centību, kāda man bija, kad pirmo reizi saņēmu Fa, tagad man patiešām ir kauns par sevi. Kad agrāk es saskāros ar problēmām, es to izmantoju kā iespēju uzlabot sevi un biju par to priecīga. Kaut arī šodien es joprojām skatos sevī, taču labais noskaņojums ir zudis. Tagad es skatos sevī diezgan pasīvi, un lielāko tiesu tas notiek virspusēji. Tikai tad, kad es saprotu, ka situācija ir ļoti nopietna un man vairs nav kur sprukt, tad tas man ir gandrīz kā “nūjas brīdinājums” – nemeklējot sevī, es neizturēšu pārbaudījumu, un tikai tad es sāku patiesi un bez nosacījumiem skatītes sevī.

Pilnveidošanās projektā

2004. gadā es nejauši pievienojos New Tang Dynasty Television (NTD). Pirms sāku pilnveidoties, es biju ļoti intraverts cilvēks. Man nepatika būt cilvēkos, man nepatika runāt ar citiem vai piedalīties kopā sanākšanas reizēs. Man nebija draugu. Man patika būt vienai. Drīz pēc tam, kad es pievienojos NTD, mani nejauši izvēlējās par vadītāju vienai programmai. Sirds dziļumos es nebiju pārliecināta par savu izskatu un es patiešām nevēlējos stāvēt kameras priekšā. Es labāk gribēju strādāt aiz kulisēm. Būt par raidījuma vadītāju nozīmē, ka visi mani redzēs un novērtēs, un tas ir tas, no kā es visvairāk baidos. Tomēr, tā kā atbildīgā persona bija pieņēmusi lēmumu, es zinu, ka man jāatmet pieķeršanās savam ego.

Sākumā es neko nezināju, tāpēc draugi praktizētāji man vienmēr norādīja, kas nebija labi, vai kas būtu jāuzlabo. Tā kā man nebija nekādas pieredzes, es biju ļoti kautrīga un piekritu viņu viedoklim. Tomēr pēc kāda laika es nedaudz apjuku. Piemēram, par vienu un to pašu apģērba gabalu viens praktizētājs teica, ka tas ir skaists, kamēr otrs lūdza man to vairs nevilkt, jo tas ir pārāk neglīts. Vai arī attiecībā uz vienu un to pašu materiālu, kuru es rediģēju, viens teica, ka īpašais paņēmiens, kuru es izmantoju, ir ļoti labs, jo tas uzsvēra galveno jautājumu, kamēr otrs teica, ka manis izmantotais paņēmiens ir pārāk neparasts, nav pietiekami nopietns. Sākumā es jutos apvainota un apjukusi, es vienkārši nezināju, ko darīt. Ar laiku šādi atgadījumi kļuva arvien biežāki, un es sāku par to sūdzēties. Es domāju, ka viņi paši nav profesionāļi. Kāpēc viņiem bija tik daudz viedokļu? Mans vīrs bieži mēdza ar mani jokot, sakot, ka man sniegt ieteikumus drīkst tikai profesionāļi.

Tā kā šīs lietas notika visu laiku, es jutu, ka tā nav nejaušība. Ieskatoties sevī, es redzēju, ka mana sirds nebija pietiekami liela. Kādam patīk skābs, kādam salds, te nav pareizi vai nepareizi. Kāpēc es nevaru pieņemt atšķirīgus viedokļus? Kāpēc es esmu laimīga tikai tad, kad viss notiek pēc mana prāta? Vai tad būt laimīgam vai nelaimīgam nav jūtas? Man ir jāpalielina sava sirds ietilpība, lai mierīgi saskartos ar to un pieņemtu to.

Turpinot skatīties dziļāk sevī, es varētu teikt, ka neesmu atlaidusi sevi. Kad es biju pārāk pieķērusies sev, es pārāk daudz domāju un uztraucos, un šķiet, ka man trūka pārliecības. Patiesībā es zinu, ko daru, un kāds ir standarts. Man tikai vajadzētu visiem spēkiem censties ievērot standartu. Mērķis (tam ko mēs darām) ir glābt dzīvās būtnes, mēs to nedarām savas reputācijas vai kaut kā savtīga dēļ. Lai arī ko citi teiktu, tas ir tikai pārbaudījums manam Sjiņsjin, lai redzētu, vai mana sirds tiek skarta.

Pēc tam, kad es to sapratu, šīs lietas pamazām pārstāja mani skart, un tas nenotika vairs tik bieži kā iepriekš. Protams, man tas bija ilgs pilnveidošanās process. Katru reizi, kad jutu, ka esmu atbrīvojusies no pieķeršanās sev, pēc kāda laika es atklāju, ka tā man vēl ir, un tā joprojām ir liela. Tā, uz priekšu un atpakaļ, turpinājās visu laiku, bet es vienmēr atgādināju sev, ka man jāatlaiž sevi.

Piecelties pēc kritiena

Reiz, ieraksta laikā, es nepareizi nolasīju kāda cilvēka vārdu, un nesapratu to tikmēr, kamēr raidījums netika pārraidīts. Kad es to pamanīju, es nespēju noticēt, ka esmu pieļāvusi tik lielu kļūdu. Vai skatītāji nenodomās, ka NTD ir zemi standarti? Kas man tagad būtu jādara? Mana sirds tur vienkārši iestrēga, un es nevarēju pārstāt sevi šaustīt. Pēc tam es aprunājos par to ar dežūrējošo video redaktori. Man par pārsteigumu, viņa mani nekritizēja, kā biju gaidījusi, bet drīzāk meklēja sevī, kaut gan man likās, ka šai kļūdai nav nekāda sakara ar viņu. Mani patiešām pārsteidza viņas labestība, un es uzreiz ieraudzīju atšķirību starp mums. Es nodomāju, – ja es būtu saskārusies ar līdzīgu situāciju, es noteikti vainotu citus, un tikai tad, ērtības labad, meklētu sevī.

Saruna ar viņu ļāva man ieraudzīt ļoti negatīvu lietu sevī – sevis vainošanu, par kuru es agrāk nezināju. Es atklāju – nebija tā, ka es pārāk baidītos atzīt savu kļūdu, vai faktu, ka es neesmu pietiekami laba, tas bija tas, ka nespēju samierināties ar to, ka esmu kļūdījusies. Diezgan bieži es biju ierauta negatīvās emocijās uz ilgu laiku, ja pieļāvu nelielu kļūdu, piemēram, kad izmantoju nepareizus subtitrus, vai neatbilstošu videomateriālu. Es vienkārši nespēju to pārvarēt. Es vienmēr domāju, ka tas ir mans raksturs, es esmu tāda perfekcioniste, ka neko nevaru pieņemt pat ar maziem trūkumiem. Bet fakts ir tāds, ka tā nav taisnība – šis, tā sauktais raksturs, bija kaut kas man uzspiests. Kad es to sapratu, sajutos mazliet vieglāk, vairs nejutos tā, it kā man trūktu elpas. Kamēr es to jūtu, es apzināti mēģinu no tā atbrīvoties, un tas pakāpeniski mazinās.

Skolotājs teica “Likuma izklāstā 2003. gada Laternu festivāla laikā ASV Rietumkrasta Fa konferencē” (2003. gada 15. februārī Losandželosā): “Tam nav lielas nozīmes, ja neesi paveicis labi. Nākamreiz izdari to labi un sameklē, kur bija iemesls. Jūsu pilnveidošanās praksē ir kāda acīm redzama izpausme, proti, kad kādu lietu neizdarāt labi, tad pēc tam esat nožēlas pārņemti, un nedomājat atkal izdarīt no jauna. Ja jūs pārāk daudz būsiet pārņemti ar nožēlu, tad tā jau atkal ir pieķeršanās. Ja izdarījāt nepareizi, paskatieties, kur kļūdījāties, un kad saprotat, nākamreiz izdariet labi, vēlreiz izdariet. Ja jūs paklūpat un krītat, un paliekat tur guļam, (auditorija smejas), nevis ceļaties augšā, tad tas nekam neder.”

Atbrīvoties no pieķeršanās peļņai un zaudējumam

Dažas no Ķīnas jaunākajām ziņām, pie kurām es strādāju, prasa daudz laika un pūļu, jo tās ir ļoti specifiskas un tām parasti nav pieejams daudz videomateriāla. Komandas dalībnieki ir no visas pasaules, tāpēc var būt grūti ar visiem sazināties un sadarboties. Tāpat ir diezgan grūti ieraudzīt skatītāju atsauksmes un faktisko klikšķu daudzumu interneta vietnē. Tāpēc es dažreiz domāju: “Vai man ir vērts tērēt tam tik daudz laika?” Dažas reizes, kad programma saskārās ar lielām grūtībām, es nopietni domāju par aiziešanu no šīs komandas. Es apskaudu tos, kas strādāja pie “galvenajām un sensacionālajām” programmām, un, lai gan tas aizņem daudz laika un prasa pilnīgu uzmanību, gala rezultāts ir ļoti labs produkts. Tas atšķiras no ziņu raidījumiem, kuros mēs visu laiku strādājam cauru diennakti. Tomēr pēc tam, kad tik daudzus gadus esmu piedalījusies tajā, es patiesībā nemaz negribēju iet prom. Patiesībā mana domāšana šai laikā bija diezgan līdzīga Cūķim no romāna “Ceļojums uz Rietumiem”. Katru reizi, kad Cūķis saskārās ar kādām briesmām, viņš gribēja pamest pārējos un atgriezties savā ciematā. Vai es gribu kļūt līdzīga Cūķim? Es zināju, ka šī doma nebija pareiza, taču mana pieķeršanās ieguvumam un zaudējumam bija ļoti spēcīga. Lai gan es to sapratu, nebija viegli to atlaist. Kamēr vēl nebija pienācis pārbaudījums, es nolēmu tikt vaļā no tās domas.

Reiz praktizētāja, ar kuru es strādāju, bija atvaļinājumā un palūdza man veikt ierakstu viņas prombūtnes laikā. Tā kā mēs bijām vienojušās jau sen, tajā dienā es to nesaskaņoju vēlreiz. Tiklīdz es pabeidzu visu ierakstu un augšupielādēju failus, es pamanīju, ka šī praktizētāja uz platformu ir nosūtījusi ziņojumu, ka viņa jau ir augšupielādējusi failus. Es jutu, ka tas bija ļoti savādi, tāpēc es viņai pajautāju, vai tad viņa nav atvaļinājumā? Un vai tad viņa nelūdza, lai es izdaru to viņas vietā? Viņa pēkšņi atcerējās un atvainojās man, sakot, ka patiesībā viņa šodien ir brīva, bet ir aizmirsusi man to pateikt.

Sirds dziļumos es biju diezgan dusmīga. Es nodomāju: “Ko tas nozīmē? Mēs abas iztērējām tik daudz laika, darot vienu un to pašu, vai tā nav laika izšķiešana? Arī man laiks ir ļoti dārgs.” Video redaktors bija nedaudz apjucis, tāpēc jautāja koordinatoram, ko darīt. Tad koordinators jautāja mums abām, kuru no šiem diviem ierakstiem vajadzētu izmantot? Mirklī, kad es uztvēru šo jautājumu, es jutu, ka laiks ir palēninājies. Es daudz ko apdomāju. Es ļoti spēcīgi sajutu, ka tas ir pārbaudījums, jo nebija nekādas starpības, kuru ierakstu programmā izmantot. Es ļoti skaidri zināju – ja teikšu, lai izmanto viņas ierakstu – viņi nevilcinoties to izmantos, un tas nozīmētu, ka esmu vienkārši izniekojusi dažas stundas sava laika. Bet vai tā nebija pieķeršanās ieguvumam un zaudējumam? Vai tad es neteicu, ka vēlos no tās atbrīvoties? Un tā es teicu: “Izmantojiet viņas ierakstu.” Es to domāju no visas sirds, tā nebija vienkārša pieklājība. Es zināju, ka pieķeršanās tika likvidēta, bet šis process bija ļoti nepatīkams.

Taisno domu uzturēšana, traucējumu likvidēšana

Faktiski, pirms kaut kas patiesībā notiek, mēs bieži vien saņemam par to mājienus, bet tāds mājiens var būt pavisam niecīga doma, kas pēkšņi uzzibsnī prātā. Sākumā man šķita, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet nekas nenotiek nejauši. Kad tāda doma pirmo reizi parādās, man tā ir jānotver un jānoraida taisnās domas, lai likvidētu traucējumus, un ir jāpārbauda, vai es visu daru ļoti rūpīgi. Piemēram, man var iešauties prātā doma vēlreiz pārbaudīt kādu ziņu. Ja es to izdaru, es noteiktu atrodu tur kādu problēmu. Vai arī man prātā iešaujas doma, ka ar iekārtām šodien varētu būt problēmas. Ja es noraidītu taisnās domas, lai noliegtu visus traucējumus, tad viss būtu labi. Bet, ja es ļautu tai paslīdēt garām un dotu tai iespēju, man visu laiku būtu problēmas. Turklāt, kad problēma patiešām parādās, taisno domu raidīšanai patiešām ir nozīme. Daudzas reizes es saskāros ar to, ka, gatavojoties pārraidīt programmu, man sākās problēmas ar internetu. Es neko nevarēju darīt, kā tikai uztraukties par to. Ja es spēju nostiprināt taisnās domas un apņemšanos iekļauties noteiktajā termiņā, lai translācija notiktu laikus, un spēju noliegt jebkurus traucējumus, tie visi tiek ļoti ātri novākti, kad raidu taisnās domas.

Ziņu komanda visu laiku steidzas, it īpaši dažas stundas pirms translācijas. Laiks tiek skaitīts minūtēs un sekundēs. Tā kā es pati darbojos ar visu aprīkojumu, izņemot apgaismojumu, ieraksta laikā es nevaru redzēt problēmas. Ja pēc ieraksta pabeigšanas es uzzinātu, ka ar iekārtām kaut kas ir nogājis griezi, tas būtu par vēlu, un varētu tieši ietekmēt programmas pārraidi. Tāpēc mana sirds vienmēr bija pieķērusies šai vietai, un es pastāvīgi uztraucos par lietām, es biju tik nogurusi. Pēc kāda laika es jutu, ka mans stāvoklis, šķiet, nav pareizs. Reiz es runāju par to ar citu praktizētāju, un nejauši pateicu, ka katrs ieraksts man ir kā cīņa, tik ļoti es baidījos saskarties ar problēmām. Es varu atslābināties tikai tad, kad viss ir pabeigts, un padomāt pie sevis: „Par laimi, šodien viss noritēja veiksmīgi!” Tad viņa man jautāja: „Vai tu baidies, ka programmā tiks pieļauta kļūda, vai no tā, ka pati izdarīsi kļūdu?” Šis negaidītais jautājums apstulbināja mani.

Protams, es raizējos par programmu, ka tajā varētu tikt pieļautas kļūdas, jo tā bija galvenā atbildība, kas mums bija attiecībā uz šo projektu. Turklāt man šķita, ka es vairāk baidījos no tā, ka pati pieļaušu kļūdu. Agrāk es nekad nebiju domājusi par to, kāda šeit atšķirība. Bet patiesībā šeit ir atšķirība, ļoti liela atšķirība. Attiecībā uz tā paša veida kļūdām – ja tā nebiju es, kas tās izdarīja, tad jutu, ka tam nav lielas nozīmes, vienkārši turpmāk jābūt uzmanīgākai. Taču, ja tā būtu bijusi mana kļūda, tā būtu grandioza lieta. Kāpēc manas domas tā atšķiras? Kad es par to iedomājos, es nobijos pati no savas domas, es neapzinājos, ka aiz domas par atbildību slēpjas tik dziļa pieķeršanās. Tātad, kas tieši tas bija?

Es ieskatījos sevī un jutu, ka tur ir divi cilvēki: viens ir “patiesais es”, kuram nav daudz priekšstatu, un kurš uzmana otru “es” šajā cilvēku pasaulē. Tad es ieraudzīju šī otra „cilvēciskā es” domu darbību, tiklīdz kāda doma attīstījās, es varēju to notvert.

„Cilvēciskajam es” vienmēr ir attaisnojumi: nedarbojas iekārta vai programmatūra, nebija interneta, bija traucējumi, tā nebija mana vaina. Virspusēji izskatījās, ka tam nebija nekāda sakara ar mani. Bet kāpēc gan man bija traucējumi? Vai tad ne tāpēc, ka man bija nepilnības [kuras tika izmantotas]? Es lielā mērā paļaujos uz tehniku, jo tās ir taustāmas lietas, kuras var kontrolēt. Es neticēju tam, ko nevarēju ieraudzīt. Vai es patiešām uzskatīju sevi par praktizētāju?

Turklāt, kad redzu citu trūkumus vai kļūmes, lai arī es cenšos visu harmonizēt, tas ir tikai tāpēc, ka zinu, ka man tas jādara kā Dafa sekotājam. Es joprojām par to sūdzos un domāju, kāpēc viņa ir šāda un kāpēc nevar būt tāda. Mācoties Likumu es sapratu, ka citu nepilnības ir manas nepilnības, pretējā gadījumā man tās neparādītu. Patiesa labestība un žēlsirdība ir bez nosacījuma, tas ir dabisks stāvoklis. Acīmredzot šobrīd es neatbilstu šim standartam.

Darbs plašsaziņas līdzekļos nozīmē, ka es katru dienu esmu ļoti aizņemta. Viss tas, uz ko man ir jānoraugās un par ko ir jārūpējas, – tās visas ir parasto cilvēku lietas. Ja es aizmirstu par to, kāpēc es to daru, es varētu itin viegli tikt tajā ievilkta un kļūt par parastu cilvēku, kas dara parastas lietas. Rakstot šo pieredzi, es ieraudzīju tik daudzas pieķeršanās, kuras attīstījušās, jo es vēl joprojām neesmu atlaidusi sevi. Man ir ļoti kauns.

Šo 13 gadu laikā esmu dziļi sajutusi, ka Skolotājs man visu ir ieplānojis tā, lai es varētu ieraudzīt savas pieķeršanās, un strādājot projektos pilnveidot sevi.

Paldies, Jums, Skolotāj!

Avots: http://www.clearharmony.net/articles/a112225-Cultivation-Experience-working-for-New-Tang-Dynasty-Television.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.