Pārbaudījums, kurš lika man ieskatīties sevī

Pieredze, kas tika nolasīta 2017. gada Eiropas Fa konferencē Parīzē
 

Labdien, cienījamo Skolotāj!
Labdien, draugi praktizētāji!

Es esmu Faluņ Dafa praktizētājs no Latvijas. Likumu saņēmu 2007. gadā, bet apzināti pilnveidoties sāku no 2009. gada. Lai arī ir pagājis jau diezgan ilgs laika periods, bet vēl ne reizi neesmu piedalījies Faluņ Dafa praktizētāju pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferencē Ņujorkā. Nolēmu, ka šogad noteikti aizbraukšu uz konferenci, bet rezultātā neaizbraucu, jo man netika iedota vīza. Tas, ka netiku uz konferenci, man bija liels satricinājums. Tā kā ar praktizētāju nekas nenotiek nejauši, tad izpratu, ka man ir nepieciešams meklēt sevī iemeslus tam, kāpēc nevarēju aizbraukt. Mana izpratne ir tāda – tā kā Amerikas konferencē parasti piedalās arī Skolotājs, tad tas ir kaut kas svēts, tas ir kā svētceļojums, tas ir tikpat svinīgs mirklis kā sasniegt Pilnību. Kāpēc varēja notikt tā, ka netiku?

Entuziasma trūkums

Ja skatās no malas, tad var redzēt tikai to, ka nosacīti aktīvi daru trīs lietas. Ja paskatās dziļāk, tad visā tajā pietrūkst entuziasma, nav degošas sirds. Kur ir pazudis tas stāvoklis, kāds man bija, kad tikko saņēmu Likumu? Sākumā katrs praktizētāju organizētais pasākums man bija kā svētki. Atceros to prieka sajūtu, kad man iedeva dzelteno T kreklu ar Dafa simboliku, tas bija kaut kas neaprakstāms. Tad, kad pirmo reizi uzvilku kimono, tad negribēju to vilkt nost, jutos tik brīnišķīgi, biju lepns. Priecājos par katru iespēju būt kopā ar praktizētājiem. Bija iedvesma ne tikai piedalīties praktizētāju organizētajos pasākumos, bet arī pašam iesaistīties to organizēšanā. Kāpēc ar laiku šī brīnišķīgā sajūta pazuda?

Netieku uz konferenci

Pie sevis domāju, citi Latvijas praktizētāji tagad ir Ņujorkā, bet es nevaru tur būt. Sāku arī izvērtēt aizbraukušo praktizētāju uzcītību, sāku salīdzināt sevi ar viņiem. Nonācu pie secinājuma, ka es taču daudzos jautājumos esmu labāks par viņiem. Bet kā tas nākas, ka viņi ir aizbraukuši, bet es nē? Tad es izpratu, ka man nav jāvērtē, kurš labāks vai sliktāks. Man ir jāpilnveido sevi. Ja jau viņi tika, bet es netiku, tad tam ir savi iemesli. No jauna atklāju, ka manī ir skaudība un augstprātība pret praktizētājiem, ir vēlme citus nosodīt, kā arī slinkums un vēlme pēc komforta. Vēlme pēc komforta izpaudās kā nevēlēšanās uzņemties darīt kaut ko papildus, nevēlēšanās sevi apgrūtināt. Esmu ievērojis, ka tad, kad uzņemos papildus atbildību, nākas saskarties ar papildus grūtībām. No Skolotāja teiktā esmu izpratis, ka grūtības ir laba lieta. Tā ir iespēja dzēst karmu un paaugstināt savu līmeni. Bet ja jau nevēlos paaugstināties, vai tad tā ir pilnveidošanās? Ieraudzīju, ka man ir vēlme komfortabli praktizējot sasniegt Pilnību. Bet kā gan kaut kas tāds ir iespējams? Izpratu, ka es nenopietni izturos pret savu pilnveidošanos. Vēl ieraudzīju, ka man ir vēlme tīksmināties par sieviešu ķermeņa formām, ka ir iekāre.

Skolotājs Džuaņ Faluņ ir teicis:

“Joka pēc teikšu tā: ja cilvēkam, kuram ir saglabājušās visa veida cilvēciskās emocijas un vēlmes, ļautu paaugstināties un kļūt par Budu – padomājiet, vai tas ir pieļaujams? Ieraugot, cik skaista ir Bodhisatva, viņam var rasties nepiedienīga doma. Tā kā viņa skaudība nav likvidēta, šis cilvēks var pat uzsākt strīdu ar Budām. Vai tas ir pieļaujams? Ko tad darīt? Tev ir jāatmet visas nelāgās domas, kas piemīt parastiem cilvēkiem, un tikai tad tu varēsi paaugstināties.”

Pie sevis nodomāju, nav ko brīnīties, ka netiku uz Ņujorku, ar tādām pieķeršanām tas nav iespējams. Tomēr biju tās ieraudzījis, tad kāpēc tomēr netiku?

ASV konsulātā biju skaidrojis patiesību gan uz vietas, kad biju uz vīzu intervijām, gan arī zvanot pa telefonu uz konsulātu, uzrakstīju arī patiesību skaidrojošu vēstuli ASV vēstniecei Latvijā. No tāda viedokļa biju darījis visu iespējamo. Tāpat daudz ko biju ieraudzījis sevī un centies pie tā strādāt. Bet, neskatoties uz to visu, vienalga netiku uz konferenci. Izpratu, ka ir vēl kaut kas, bez tā visa, ko jau biju ieraudzījis. Kas tas ir?

Pēc pirmās vīzas intervijas, kad saņēmu vīzas atteikumu, viens praktizētājs padalījās ar savu pieredzi. No viņa teiktā atceros, ja mums ir tīra sirds un ticība Skolotājam, tad viss būs kārtībā. Es viņam piekritu, bet nepiegriezu tam lielāku vērību.

Reiz daloties pieredzē, pastāstīju, ka esmu ieraudzījis savu iedomību pret citu praktizētāju. Praktizētāja, kurai to stāstīju, padalījās, ka esot ieraudzījusi, ka manī esot tāds kā aizvainojums pret Skolotāju. Tajā brīdī, kad viņa to teica, mani tas izbrīnīja. Es viņai stāstīju pavisam citas lietas, bet viņa ieraudzīja ko tādu.

Tikai nesen tā pa īstam ieraudzīju, ka man ir mazinājusies ticība Skolotājam. Grūtos brīžos esmu atļāvies izrādīt pat necieņu pret Skolotāju. Tad vēl ieraudzīju, ka par visu izrādu neapmierinātību. To, ka izrādu neapmierinātību, ieraudzīju jau pirms dažiem gadiem, bet nepievērsu tam pienācīgu uzmanību.

Neapmierinātība un slimību karma

2014. gadā uzņēmos organizēt Faluņ Dafa Latvijas praktizētāju pieredzes apmaiņas konferenci. Organizēšanas gaitā ieraudzīju neapmierinātību un aizvainojumu pret praktizētājiem par viņu neatsaucību un kūtrumu. Gala rezultātā, tomēr visus jautājumus izdevās atrisināt, jo praktizētāju palīdzība atnāca tieši tad, kad tā bija nepieciešama. Likās, ka neapmierinātība un aizvainojums ir zuduši, bet izrādījās, ka tie bija noņemti tikai virspusēji.

Apmēram, mēnesi pēc konferences, man sāka palikt jutīgs labais celis, ar laiku sāka sāpēt arī kreisais celis. Pēc sēdēšanas krēslā, kad piecēlos, bija grūti sākt iet, tik ļoti sāpēja, bet nepievērsu tam uzmanību. Domāju, notiek karmas dzēšanas process, gan jau pāries. Ja runa ir par meditāciju, tad kļuva arvien grūtāk izpildīt to stundas garumā. No domas vien, ka kājas ir jāsaliek pilnā lotosā, man palika psiholoģiski slikti. Pamazām sāku izpildīt meditāciju pusstundas garumā. Pēc kāda laika, man radās izpratne, ka, neskatoties uz visām sāpēm, meditācija tomēr ir jāizpilda katru dienu visu stundu. Ja turpināšu samazināt prasības pret sevi, tad drīz vien vairs nevarēšu vispār savienot kājas lotosa pozīcijā. Redzu, ka ir praktizētāji, kuri ir sēdējuši lotosa pozīcijā, bet zināmu iemeslu dēļ pārtraukuši to darīt. Izskatās, ka atsākt to darīt viņiem ir ļoti grūti. Negribēju, lai mani piemeklē tāds pats liktenis. Vienlaicīgi ar prasīguma paaugstināšanu pret sevi, sāku meklēt cēloni manām sāpošajām kājām, sāku skatīties sevī. Izpratu, ka cēlonis bija mana neapmierinātība, aizvainojums un dusmas. Pakāpeniski sāpes pārgāja.

Taisnu domu trūkums

Pēc 2014. gada Latvijas praktizētāju konferences Skolotāja fotogrāfija un Faluņ attēli palika pie manis. Pārbraucot mājās, pieliku tos uzreiz pie sienas, jo uzskatīju, ka būtu necieņa glabātu tos iesaiņotā veidā kaut kur dzīvoklī.

2014. gadā sāku tulkot rakstus Clear Harmony mājaslapai. Turpināju arī palīdzēt starptautiskajai izstādei „Īstenība Labestība Pacietība mākslā”, biju atbildīgs par VIP personu uzaicināšanu uz izstādi. Tāpat turpināju vadīt nodarbības un organizēt patiesību skaidrojošus pasākumus manā pilsētā. 2015. gada vidū jutu, ka esmu iztukšots, ka nespēju tikt ar sevi galā un ar man uzticētajiem pienākumiem. Kad toreiz sāku meklēt sevī, tad izpratu, ka tas viss bija tāpēc, ka jau ilgāku laika periodu izpalika Likuma mācīšanās ar mierīgu sirdi. Mācoties Likumu nespēju nomierināt savas domas. Domāju par paveicamajiem darbiem, par savu atbildību utt. Tādā stāvoklī mācoties, nav iespējams, ka Likums ienāktu manī.

Izpratu, ka uzcītība nav mērāma ar to, cik daudzos projektos esmu iesaistīts, bet gan tajā, cik labi spēju paveikt tos darbus, par kuriem esmu uzņēmies atbildību. Lai labi paveiktu uzticēto, ir labi sevi jāpilnveido, ir jābūt prasīgam pret sevi. Daudzreiz esmu mācījies Likumu virspusēji, formāli. Ja tā notiek, tad aizmirstas, ka ir jāskatās sevī. Tā vietā, lai pats pilnveidotos, es sāku pilnveidot citus.

Tā kā man periodiski zuda taisnās domas, tad sāku izrādīt necieņu Skolotājam. Tas izpaudās kā kauns no ciemiņiem par to, ka man pie sienas atrodas Skolotāja fotogrāfija. Domāju, ko viņi padomās. Izrādīju arī neapmierinātību savās domās pret Skolotāju par to, ka nevaru staigāt pa savu dzīvokli tā, kā gribu, piemēram, puskails un tml. Sāku arī vainot Skolotāju tajā, ka viņš man nepalīdz. Pārsvarā tas notika brīžos, kad nespēju pārvarēt kaut kādas grūtības, kad bija nospiedošs dvēseles stāvoklis. Pēc 2015. gada Latvijas konferences, Skolotāja un Faluņ attēli uz manām mājām atpakaļ netika atvesti. Izpratu, ka tas ir saistīts ar to, ka kaunos, bet nebija tādas dziļākas izpratnes. Pēc 2016. gada Ņujorkas konferences praktizētājs bija atvedis Skolotāja portretu un Faluņ attēlus priekš manis, lai arī nebiju tos prasījis. Tā es atkal pie tiem tiku, bet glabāju sarullētā veidā, neierāmētus.

ASV vīzas piešķiršana

Augusta sākumā man vēl joprojām nebija dziļākas izpratnes par to, kāpēc maijā netiku uz Ņujorkas konferenci.

2017. gadā atkal uzņēmos organizēt konferenci Latvijā, jo izpratu, ka man tas ir jādara. Ticēju, ka varēšu izdarīt visu daudz labāk nekā iepriekšējos gadus, ticēju, ka spēšu izlabot tās lietas, kuras nebija izdarītas pietiekami labi. Taču atkārtoti saskaroties ar praktizētāju pasivitāti, atkal parādījās mana neapmierinātība. Bija tāda sajūta, ka konference ir vajadzīga tikai man vienam.

No organizatoriskās puses, lielos vilcienos, viss bija izdarīts, lai konference varētu notikt. Praktizētāji, lai arī ne savlaicīgi, bija uzrakstījuši pieredzes, un lai arī to nebija pietiekami daudz, tās tika pārtulkotas. Neskatoties uz to visu, tika nolemts, ka konference nenotiks svinīgos apstākļos. Par pamatu tam bija mana neapmierinātība. Pateicu galvenajam koordinatoram, ka man nav nekāda prieka turpināt nodarboties ar konferences organizēšanu. Izdarīt to varu, bet tas būtu ar „sakostiem zobiem”. Pēc tam viņš pieņēma lēmumu aizstāt svinīgu konferenci ar vienkāršu nodarbību, kurā kopā mācīsimies Likumu un dalīsimies pieredzēs.

Tad, kad konferencē, kura nenotika svinīgos apstākļos, praktizētāji lasīja savas pieredzes, mani pārņēma milzīga nožēla par to, ka esmu bijis tik liels egoists. Aizdomājos par savu attieksmi, par to, ar kādu sirdi daru Dafa lietas. Tikai pēc šīs konferences sāku saprast, ko īsti nozīmē skatīties sevī. Sāku izprast, ka man nepieciešams pilnveidot katru savu domu, katru vārdu, katru rīcību. Jau agrāk biju virspusēji ievērojis, ka neapmierinātība, kura ir manī, izpaužas it visā, pat sīkumos. Tāda sajūta, ka biju pieņēmis to par savu. Tikai tagad izpratu, ka man jāpieliek pūles, lai to visu mainītu. Jāpārstāj vainot citus, jāatmet aizvainojums, neapmierinātība, dusmas. Beidzot taču ir jāsāk pilnveidoties! Esmu reāli to sācis arī darīt. Tad, kad domās parādās neapmierinātība, noraidu to. Saku, ka tā nav mana. Un izmaiņas ir acīm redzamas. Sirds ir kļuvusi daudz mierīgāka, ir vēlme smaidīt. Es pat teiktu, ka esmu laimīgs.

Pēc pāris nedēļām –17. augustā – vēlreiz atnāca izpratne par to, ka man ir jāmaina sava attieksme pret apkārtējiem, par to, ka jākontrolē savas domas. Atnāca dziļāka izpratne par to, ka nepieciešams ikdienā izrādīt cieņu Skolotājam, par to cik svarīgi ir ticēt Skolotājam no visas sirds. Radās doma, ka ir jāierāmē Skolotāja portrets, kurš pie manis glabājās, un jāpieliek pie sienas.

18. augustā man piezvanīja no ASV konsulāta un teica, ka zvana vīzas sakarā. Vai man tā vēl ir vajadzīga? Teicu, ka šobrīd neplānoju doties uz ASV, bet varētu to darīt nākamā gada maijā, kad būs Faluņ Dafa konference Ņujorkā. Man atbildēja, ka man ir iedota vīza uz pieciem gadiem, ka varu braukt iesniegt pasi.

Noslēgums

Pēc visiem pārbaudījumiem man ir radusies dziļāka izpratne par to, ka pilnveidošanās ir ļoti nopietna lieta. Jo tuvāk Likuma izlabošanas beigas, jo augstākas prasības tiek izvirzītas Faluņ Dafa praktizētājiem. Esmu ievērojis, ka tajos brīžos, kad esmu saskāries ar grūtībām, es sāku pastiprināti skatīties sevī un aktīvāk darīt trīs lietas, bet, līdzko tas ir pārvarēts, tā atslābinos. Esmu apņēmies nelokāmi mainīt sevī to, ko esmu ieraudzījis. Esmu izpratis, ka ir ļoti bīstami, ja tiek zaudēta ticība Skolotājam. Tāpat izpratu, ka nepietiek tikai ar to, ka zinu principus, ir nepieciešams reāli sevi pilnveidot ikdienas dzīvē.

Pabeigšu savu pieredzi ar Skolotāja vārdiem:

“Agrāk es vienmēr teicu, ka jums, kā Dafa sekotājiem, ir milzīga vēsturiskā misija, ir jāuzņemas atbildība par visu dzīvo būtņu glābšanu. Tāpēc noteikti ir ceļš, kuru jūs paši spējat iziet. Šis ceļš noteikti ir tāds ceļš, kas spēj sasniegt kritērijus. Tikai tad visas dzīvās būtnes Visumā apbrīnos un cienīs tevi, tikai tad [viņas] nespēs tev traucēt. Tikai tad šajā ceļā tev nebūs apgrūtinājumu, tikai tad tu varēsi iet bez traucējumiem.” (“Likuma izklāsts 20. gadadienā”, 2012. gada 13. maijā, Ņujorkā, ASV)

Paldies, cienījamo Skolotāj!
Paldies, draugi praktizētāji!


Avots: http://www.clearharmony.net/articles/a112232-The-test-that-made-me-look-inward.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.