10 gadi Tiaņ Guo maršējošajā orķestrī

Pieredze, kas tika nolasīta 2017. gada Eiropas Fa konferencē Parīzē
 

Labdien, Skolotāj!
Labdien, draugi-praktizētāji!

Es sāku spēlēt Tiaņ Guo maršējošajā orķestrī 2006. gada decembrī Parīzē. Tolaik mēs spēlējām tikai divus skaņdarbus: „Faluņ Dafa Hao” un „Fa Guo Fa Hao”. Lai iemācītos kopā soļot un spēlēt, mums bija tikai pāris kopēju mēģinājumu mēnesi iepriekš. Cik interesanti man bija atklāt, ka kāds var spēlēt, necenšoties uzlabot savu sniegumu. Katra parāde man bija veids, kā uzlabot savas prasmes. Ar šo pirmo ielas parādi es sapratu, ka man ir pieķeršanās perfekcionismam un ka es gribēju, lai viss būtu pirmšķirīgs.

Pēc tam mēs sākām turneju pa lielākajām Eiropas pilsētām. Kad mēs atgriezāmies no Kopenhāgenas, man radās konflikts ar kādu praktizētāju. Es jutos aizvainota. Kad atbraucu mājās, es tieši uzrunāju Skolotāju, sakot, ka šī grupa ir brīnišķīgs projekts, bet tas nav priekš manis. Skolotājs pacēla mani virs Tiaņaņmeņas laukuma un parādīja man visas Tiaņ Guo grupas pasaulē, visi spēlēja kopā. Visiem praktizētājiem mugurā bija lieliskie Tanu dinastijas tērpi. Pēc šī pieredzes es sapratu, cik šis projekts ir nozīmīgs, un teicu Skolotājam, ka es no tā neatteikšos. Es centos vienmēr to paturēt atmiņā un saglabāt šīs atmiņas skaidras. Tas ir tas redzējums, kas mani balstīja pēdējos 10 gadus. Es arī sapratu, ka svarīgi ir neskriet prom no sarežģītām vai satraucošām situācijām, un ka man vajadzētu skatīties sevī un noskaidrot, ka daļa no manis vēl nav gluži „Džeņ Šaņ Žeņ" („Īstenība Labestība Pacietība").

Es nolēmu izdrukāt viena orķestra skaņdarba partitūru, kura melodija man patiešām patika. Un tad es padomāju: „Pagaidi sekundi, tas ir pārāk grūti, notis ir pārāk augstas un es pat nezinu tās visas, un jebkurā gadījumā ritms priekš manis ir pārāk sarežģīts.” Un tad, pilnīgi negaidīti, es dzirdēju balsi, kas sacīja: „Mēs strādāsim kopā pie šī skaņdarba, vai ne?” Mana pirmā doma bija, ka es tiešām nevaru to izdarīt, un ka notis ir pārāk augstas, bet es vienalga piekritu piedāvājumam. Balss veda cauri pirmās takts pirmajām notīm, tad otrā takts, līdz es sasniedzu pirmās rindas beigas. Es varēju sajust labvēlīgu un iedrošinošu klātbūtni, kas mani virzīja. Pēc pāris minūtēm, man pašai par pārsteigumu, es varēju nospēlēt visu partiju. Tad balss virzīja mani pa ritmu, lai gan ritms man likās sarežģīts, taču balss bija ļoti iedrošinoša. Takti pēc takts, rindu pēc rindas man izdevās pabeigt partiju. Es biju brīnumainā stāvoklī. Es biju iemācījusies spēlēt šo skaņdarbu vienā mirklī. Es no sirds pateicos Skolotājam, ka izveda mani cauri šim skaņdarbam, ļaujot man to atskaņot.

Mēs sākām spēlēt Frankfurtē kopā ar citām grupām, kuras bija ieradušās no visas pasaules. Parādes sākumā bija labs laiks, bet tad sākās lietus un tad lietusgāze. Mēs visi izmirkām, bet turpinājām iet. Daudzas grupas atstāja parādi un devās meklēt patvērumu, bet mēs turpinājām. Es jutu cik spēcīga, apņēmīga un centīga bija mūsu grupa.

Mūsu pirmā ielu parāde Polijā notika Varšavas ķīniešu rajonā. Tiklīdz mēs ieradāmies, laiks sāka mainīties. Mēs sagatavojām savus instrumentus, bijām gatavi spēlēt, bet mākoņi virs mūsu galvām kļuva tumšāki un tumšāki. Ar pirmajām Faluņ Dafa notīm sāka krist pirmie lietus pilieni. Mēs drīz izmirkām, bet parādi neatstājām. Tad es redzēju, ka tur – citās dimensijās – notiek cīņa starp labo un ļauno. Katra skaņa, ko radīja mūsu orķestris, bija nāvējošs uzbrukums ļaunajiem spēkiem. Tas bija iespaidīgi. Es jutu, ka ir svarīgi koncentrēties un radīt tik tīras skaņas, cik vien iespējams. Es redzēju, ka, jo tīrāku skaņu radījām, jo nāvējošāka tā bija ļaunajiem spēkiem. Vairāk nekā trīs stundas Tiaņ Guo orķestris cīnījās pret ļaunumu.

Kādu citu reizi, pirms uzsākām ielas parādi Ziemeļfrancijā, praktizētāja ierosināja kopīgi nocitēt „Luņjui”: es franču valodā un viņa vācu valodā. Mēs lasījām. Sākumā mana sirds bija mierīga un koncentrēta, bet tad jutu, ka kļūstu nemierīga un gribu pabeigt pirmā. Es citēju ātrāk un ātrāk, līdz sāku neskaidri izrunāt vārdus. Es neko nevarēju ar sevi izdarīt, centos pabeigt pirmā. Es sapratu, ka tas ir konkurences jautājums, un man no tā ir jāatbrīvojas. Praktizētāja lūdza mani atkārtot vēl vienu reizi, jo viņa gribēja dzirdēt, kā tas skan franču valodā. Tad mana sirds pilnībā mainījās. Lasot „Luņjui”, es sajutu, ka tas ir kā svēta velte, un ka tā ir visdārgākā dāvana, ko var sniegt. Un tūlīt redzēju lielu enerģijas lauku ap mums, un turpinot lasīt „Luņjui”, tas paplašinājās, izpletās pāri cilvēkiem, kas bija mūsu priekšā un caur ēkām tālumā. „Luņjui” citēšana palīdzēja man sajust un izprast Dafa spēku.

Citu reizi Londonā nakšņojām jauniešu hostelī. Naktī atnāca mans vectēvs un teica, ka viņam ir jādodas prom. Es biju apjukusi. Es priecājos, ka viņš ir nolēmis atnākt un pateikt, ka dodas prom, bet tajā pašā laikā es jutos dusmīga, ka viņš izvēlējies tieši šo nakti, kad es atrodos istabā kopā ar citiem praktizētājiem. Un tad es jutos ļoti bēdīga. Nākamajā dienā pēc vingrojumu izpildes mēs tikāmies mēģinājumā ar pārējiem orķestra dalībniekiem. Kad mēs gatavojām mūsu instrumentus, es mēģināju uzmontēt vienu mēlīti, tad vēl vienu, bet nevarēju izdabūt no instrumenta ne skaņas. Man bija jāiet un jāpievienojas pārējiem, tāpēc izvēlējos vienu mēlīti un sāku mēģināt, bet atkal nenāca ne skaņas. Es lūdzu Skolotājam palīdzību un pēc tam sapratu, ka notiekošajam vajadzētu būt saistītam ar pagājušās nakts notikumu. Mana sirds nebija mierīga, un tas izskaidroja to, kāpēc es nevaru spēlēt. Es raidīju taisnās domas un tad gan mana sirds, gan kakls atslābinājās, un beidzot es spēju spēlēt.

Pirmās ielu parādes laikā es pamanīju, ka mana sirds kļūst nemierīga katru reizi, kad kāds cits orķestra dalībnieks spēlē nepareizi. Es jutu, ka koncentrējos uz citiem, nevis uz sevi. Es dalījos savos iespaidos ar citiem praktizētājiem, un viņi ieteica man raidīt taisnās domas, un patiešām, pēc pāris mirkļiem visi spēlēja pareizi. Tas parāda, cik spēcīgas ir taisnās domas.

Jūnijā mēs sarakstījāmies e-pastā, lai nolemtu, kuru valodu lietosim, mācoties Likumu. Mums pateica, ka no šodienas mācīsimies tikai ķīniešu un vācu valodā. Patiešām, vienu laiku mēs lasījām gandrīz 10 valodās, bet man patiešām patīk dzirdēt skaļi lasām Likumu tik daudzās valodās. Trīs dienas pirms mūsu ielas parādes Vācijā tika nolemts, ka mēs izmantosim tikai ķīniešu un vācu valodu. Sākotnēji es sapratu viņu viedokli, bet vienalga biju dusmīga. Es raidīju spēcīgu taisno domu, lai uzzinātu, kas mani traucē, un sapratu, ka man ir pieķeršanās savam ego. Man vajadzēja, lai cilvēki ņemtu mani vērā. Kad mēs beidzot sākām lasīt, es klausījos citus lasām ķīniešu, vācu un angļu valodās, bet pati galvā lasīju franču valodā. Es domāju, ka Fa spēks izkliedēs manas dusmas.

Atgriežoties Francijā, katru reizi, kad gāju, gurnā parādījās negaidītas sāpes. Es mēģināju ignorēt tās un pārliecināju sevi, ka sāpes pazudīs. Un tās pazuda. Bet nākamajā dienā, kad apsēdos meditēt, atkal parādījās stipras sāpes. Tas mani pārsteidza – es zināju, ka pēdējo piecu minūšu laikā man varētu sāpēt, bet sāpes meditācijas pirmajās piecās minūtēs man bija kas jauns. Pirmajās nedēļās es mēģināju atrast sāpju izcelsmi, bet tikai koncentrējos uz ārējiem faktoriem: iespējams, tas bija saistīts ar ilgajiem braucieniem autobusos un nemainīgo pozu, kādā man nācās stāvēt, kad spēlēju. Dienas gāja, bet es vairs nevarēju nosēdēt lotosa pozā stundu; kad raidīju taisnās domas, nevarēju koncentrēties tikpat labi kā agrāk, un mācoties Likumu, biju izklaidīga. Par to es atklāti aprunājos ar ķīniešu praktizētāju, un viņa man teica, ka jākoncentrējas uz Likuma mācīšanos un taisno domu raidīšanu. Un tad, uzlikusi roku sev uz sirds, viņa sacīja: „Es domāju, ka tev vajadzētu meklēt sevī.” Kad tovakar to izdarīju, es sapratu, ka esmu vēlējusies atzinību, un tas mani ir novedis pie dusmām un aizvainojumiem.

Mūsu nākamajās ielu parādēs Kembridžā un Londonā es runāju ar ķīniešu praktizētāju un teicu viņai, ka man pietrūkst lasīšanas franču valodā. Viņa ieteica lasīt ķīniešu valodā. Galu galā tas ir tas, ko mēs darījām Parīzē, tāpēc es domāju, ka tā būtu laba ideja. Viņa dabūja man „Džuaņ Faluņ” ķīniešu valodā un mēs sākām lasīt ķīniešu valodā kopā ar visiem praktizētājiem. Tā bija lieliska un iespaidīga pieredze.

Augustā mēs tikāmies Gerolsteinā, Vācijā, un trīs dienas pavadījām mēģinot, uzstājoties, praktizējot un lasot. Mēs tur nokļuvām pirmie un sākām lasīt ķīniešu un franču valodās, tad mums pievienojās pārējie praktizētāji. Šīs tikšanās man patiešām bija svarīgas, jo tās notiek ne pārāk bieži. Mēs izpildījām pirmos četrus vingrojumus, pēc tam mēģinājām, un vakarā vēl bija laiks lasīšanai. Vai mēs varētu mācīties franču valodā? Būtu svarīgi tā darīt, jo mums bija seši franču praktizētāji un divi no viņiem bija jaunpienācēji mūsu grupā. Es patiešām gribēju, lai mēs mācītos franču valodā, ne tik daudz sevis dēļ, jo varu lasīt angļu un ķīniešu valodā, bet gan jaunpienācēju dēļ. Atbildīgā persona ātri pārlaida skatu istabai un teica, ka mēs lasīsim ķīniešu, vācu, angļu valodā un šovakar, izņēmuma kārtā, franču valodā. Es biju apmierināta, ka jaunpienākušie varēs piedalīties. Bet vakarā, atskatoties uz to, es domāju, vai šī uzstāšana uz franču valodu no manas puses patiešām bija nesavtīga. Domāju, ka tikai daļēji. Man bija arī dusmas un pieķeršanās pretoties it visam, vēlme būt atzītai un novērtētai. Faktiski es sapratu, ka tad, kad es izvirzīju šo ieteikumu, mana sirds nebija pietiekoši tīra, tā nebija dievišķas sirds domāšana, es rīkojos cilvēka sirds vadīta. Pārāk daudz cilvēciskā.

Nākamajā dienā, kad mēs gatavojāmies izpildīt pirmos četrus vingrojumus lielā āra stadionā, kāds pie manis pienāca un teica, ka šodien nenotiks mācīšanās franču valodā, bet tikai ķīniešu un vācu valodā. Es teicu: „ Jā protams, tagad izpildīsim vingrojumus, un to apspriedīsim vēlāk.”

Vingrojumu mūzika sāka skanēt, un mana sirds nebija mierīga. Es nevarēju kontrolēt savas domas un nespēju koncentrēties uz kustībām. Kāpēc pie manis pienāca tieši pirms vingrojumu izpildes? Kāpēc cilvēki nevar mācīties viņu dzimtajā valodā? Savā prātā es veidoju sarakstu: ikvienam jābūt iespējai lasīt skaļi, tas ir veids, kā harmonizēt grupu, tas palīdz veidot vienotu ķermeni utt. Tas, kas mūs vieno nav mūzika, tas ir Dafa, kas saved mūs visus kopā, lai mēs varētu paveikt savu misiju. Un pēkšņi man ienāca prātā, ka es varu kļūdīties: lasīt ķīniešu un vācu valodā varētu būt pietiekami, lai izveidotu vienotu ķermeni. Un tad es atcerējos Skolotāja dzejoli no „Hun Jiņ III”:

„Kam ir taisnība, un kas maldās”

Pilnveidošanās praktizētājs
Pats meklē savas kļūdas
Lai atmestu daudzās cilvēciskās vēlmes
Gan no lieliem, gan no maziem pārbaudījumiem nav iespējams izvairīties
[Konflikta laikā, ja jūs varat atcerēties:]
Taisnība ir viņam, maldos es.
Par ko tad strīdēties?

Mana sirds nomierinājās. Tagad es varēju koncentrēties uz kustībām.

Kad vingrojumu izpilde bija beigusies, tas pats cilvēks pienāca pie manis, un man par pārsteigumu, tagad viņš domāja pavisam citādi. Viņš teica, ka ir svarīgi, lai ikviens varētu lasīt savā valodā, un no viņa paskaidrojuma es sapratu, ka mums ir vienāds viedoklis.

Es vēlos pateikties Skolotājam un vēlos pateikties visiem praktizētājiem, kuri man palīdzēja redzēt cauri manām pieķeršanām un palīdzēja man attīrīt sevi.

Paldies, jums, visiem praktizētājiem!
Paldies, jums, Skolotāj!

Avots: http://www.clearharmony.net/articles/a112238-10-years-in-the-Tian-Guo-Marching-Band.html#.Wduj_ztx3cs

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.