Dzīve pēc spīdzināšanas

Pārcietusi desmit gadus ilgas vajāšanas Ķīnā, ģimene cenšas atsākt normālu dzīvi
 

(No kreisās uz labo) Van Huidzjuaņa, Li Fujao un Li Džeņdzjuņs savās mājās Kvīnsā, Ņujorkā, 2017. gada 8. janvārī. Ģimene aizbēga no Ķīnas 2014. gadā, un viņiem tika piešķirts patvērums – pēc gadiem ilgas atšķirtības un spīdzināšanas, ko nācās piedzīvot, jo viņi praktizēja Faluņgun. (Samira Bouaou / Epoch Times)

Viņa tika nopratināta arī iepriekš, bet šoreiz bija sliktāk. Pamatskolas skolotāja Van Huidzjuaņa bija labs ķēriens, un par viņas nodošanu milicijai pie dzelzceļa stacijas strādājošais apsargs gatavojās saņemt lielu atlīdzību.

Vana atsauca atmiņā, ka viņš bijis sajūsmā, ziņojot pa rāciju iekšējās drošības milicijai: „Mēs atradām vēl vienu, kura praktizē Faluņgun!”. Zibenīgi parādījās vairāki miliči un, pirms transportēt Vanu uz vietējo aizturēšanas centru, steidzīgi izraidīja visus no stacijas uzgaidāmās zonas.

Apsargs bija pārmeklējis Vanas bagāžu un atradis informatīvos bukletus un DVD ierakstus, kuros izskaidrotas Ķīnas komunistiskā režīma vajāšanas pret Faluņgun (saukts arī Faluņ Dafa) un atmaskota valsts organizētā garīgās prakses nomelnošanas kampaņa. Miliči pieprasīja atklāt, no kā viņa tos dabūjusi un kur tie tiek izgatavoti.

Aizturēšanas centrā viņa tā pretojās, ka pat vairāki miliči nespēja viņu sasiet, tāpēc tie trieca viņu ar galvu pret sienu un sāka sist viņai pa galvu un seju ar metāla lineālu, kuru paņēma no blakus esošā biroja galda.

„Tur bija daudz asiņu. Mans deguns un mute asiņoja, un viņi pārsita man bungādiņas,” stāstīja Vana, kura tagad dzīvo Ņujorkā (un lieto dzirdes aparātu).

„Tad es padomāju: „Pat ja miršu, es nenosaukšu citu vārdus,” viņa atcerējās, stāstot ar tulka palīdzību. „Un es neatteikšos no savas ticības.”

Taču cena bija augsta.

Nākamos septiņus gadus viņa pavadīja cietumā, atšķirta no sava vīra un mazās meitiņas. Vana pārcieta smadzeņu skalošanu, pratināšanu, fiziskus ierobežojumus, piekaušanu, piespiedu barošanu, miega liegumu un psiholoģisko spīdzināšanu.

„Viņi to visu saistīja ar „pārveidošanu”, kas nozīmēja, ka jūs parakstāt paziņojumu par to, ka vairs nepraktizēsiet Faluņ Dafa,” Vana stāstīja. „Ja jūs netiekat pārveidots, viņi neļaus jums satikt ģimeni, jūs var atlaist no darba, jūsu kolēģi var iekļūt nepatikšanās vai arī milicijas darbinieki var tikt sodīti. Viņiem bija kvotas.”

„Un, ja jūs parakstījāt paziņojumu, tās nebija psiholoģisko mocību beigas; jūs varēja izmantot, lai palīdzētu pārveidot citus praktizētājus.”

(No aizmugures uz priekšpusi) Li Džeņdzjuņs, Li Fujao un Van Huidzjuaņa meditē savās mājās Kvīnsā. Katram no viņiem vēl ir brīži, kad viņi nespēj noticēt, ka patiešām ir brīvi un atkal kopā. (Samira Bouaou / Epoch Times)

Vajāšanas sākums

Vairāk nekā 10 gadu laikā Vana un viņas vīrs Li periodiski nonāca piespiedu darba nometnēs, smadzeņu skalošanas centros un cietumos – tikai tāpēc, ka nevēlējās atteikties no savas ticības Faluņgun.

Kad 1998. gadā pāris pirmo reizi sāka praktizēt, Ķīnas režīms atbalstīja Faluņgun praksi, kas balstīta uz principu „Īstenība Labestība Pacietība”. Saskaņā ar paša režīma veiktajiem aprēķiniem – ar šo praksi nodarbojās vairāk nekā 70 miljoni iedzīvotāju, un Valsts sporta pārvalde ziņoja par vispārizplatītu praktizētāju veselības un morāles uzlabošanos. No rītiem parki bija pilni ar cilvēkiem, kas izpildīja vingrojumus un meditāciju.

Taču komunisms iestājas par ateismu, un Faluņgun sekotāju milzīgais skaits biedēja tā brīža komunistiskās partijas līderi Dzjan Dzemiņu.

Saskaņā ar Faluņ Dafa Informācijas centra (Ņujorkā bāzēta bezpeļņas organizācija, kura seko vajāšanu gaitai) sniegto informāciju 1999. gada 20. jūlijā Dzjans uzsāka valsts mēroga vajāšanas kampaņu ar mērķi „pilnīgi sagraut Faluņgun reputāciju, izputināt praktizētājus finansiāli un trīs mēnešu laikā iznīcināt Faluņgun.”

Dzjans izveidoja ārpus likuma pastāvošu milicijas institūciju „ofiss 610” ar speciālām pilnvarām īstenot viņa plānu. Katrā rūpnīcā, skolā un valsts darba vietā tika iefiltrēta amatpersona, kuras uzdevums bija nodrošināt, lai visi iedzīvotāji sekotu partijas ideoloģiskajai līnijai.

Organizācija Amnesty International norādīja, ka vajāšana bija politiski motivēta. „Un lielākā daļa tās upuru bija vienkāršie cilvēki, kas tikai miermīlīgi īstenoja savas pamattiesības uz ticības, biedrošanās un vārda brīvību,” teikts 2000. gada marta paziņojumā.

Nozagtā bērnība

Fujao bija tikai seši gadi, kad viņas vecāki pirmo reizi pazuda Ķīnas piespiedu darba nometņu sistēmā.
„Es bija apjukusi un nesapratu, kas ir noticis,” sacīja nu jau 24 gadus vecā Fujao, kura tagad dzīvo Ņujorkā. „Bet es zināju, ka maniem vecākiem bija taisnība, jo viņi iestājās par to, kam ticēja.”

Mazās meitenes apņēmība tika pārbaudīta katrā līmenī. Sākumskolā klasesbiedri izvairījās no viņas un spļāva uz viņas grāmatām, kamēr skolotāji uz to vien noskatījās; viņas vecāki reti kad bija kopā ar viņu; pastāvīgi ar viņu bija vienīgi slimā vecmāmiņa, kas ļoti uztraucās par savu dēlu un vedeklu.

(No kreisās uz labo) Van Huidzjuaņa, Li Fujao un Li Džeņdzjuņs Tiaņdzjiņas pilsētā, Ķīnā, 1995. gadā – trīs gadus, pirms viņi sāka praktizēt Faluņgun. (fotogrāfija publicēta ar Li Džeņdzjuņa laipnu atļauju)

Taču viņas uzvedībā nebija manāmas nedz dusmas, nedz arī aizvainojums. Viņa teica, ka visu laiku zinājusi, ka viņas vecāki nav izdarījuši nekādus noziegumus.

„Man ir milzīga cieņa pret to, ko viņi darīja un ko pārcieta,” Fujao saka.

Vana teica, ka vēl joprojām sāp sirds, kad viņa domā par atšķirtību no savas meitas. „Pēc tam, kad biju apcietināta, es visvairāk uztraucos par savu meitu, – viņa ir tik jauna, kā viņa tiks galā, saskaroties ar to visu?"

Vana atcerējās, ka kādu reizi, kad Fujao apmeklēja viņu ieslodzījuma vietā, viņa tai jautājusi: „Vai tu labāk gribētu, lai mani „pārveido” un es atgriežos mājās, vai arī, lai saglabāju savu ticību un neeju pret savu sirdsapziņu? Ja es teikšu patiesību, viņi paturēs mani šeit.”

Vana stāstīja: „Es raudāju, un viņa, noslaucījusi man asaras, teica: „Māmiņ, tev ir jābūt godīgai. Tu nevari teikt, ka Faluņ Dafa ir slikts.”

Spiesti izvēlēties

Pirmo reizi, kad Fujao tēvs Li aizbrauca no savas dzimtās pilsētas Tiaņdzjiņas, lai protestētu pret vajāšanām, viņa dzīve tika sagrauta. Tas bija 1999. gada oktobris, un Tiaņaņmeņas laukums bija kļuvis par galveno vietu, kur paust protestu, jo tā tuvumā atradās valdības ēkas, kā arī tāpēc, ka visiem atmiņā vēl joprojām bija palicis 1989. gada studentu slaktiņš.

„No rīta es apskāvu savu meitu, raudāju, domādams, ka tā var būt pēdējā reize, kad viņu redzu,” sacīja Li, kurš toreiz bija veiksmīgs televīzijas raidījumu vadītājs.

Viņš zināja, ar ko var beigties šāds miermīlīgs protests, – kopš 1999. gada jūlija desmitiem tūkstoši Faluņgun sekotāju tika apcietināti un ievietoti piespiedu darba nometnēs un smadzeņu skalošanas centros. Viņš bija dzirdējis šausminošus stāstus par spīdzināšanu un nāvi.

Bet viņš bija piedzīvojis arī pats savu brīnumu, kas saistīts ar praksi. Li slimoja ar hronisku B hepatītu, un 1998. gada jūlijā viņam paziņoja, ka tas ir neārstējams. Viņš sāka izpildīt Faluņgun vingrojumus un apgūt mācību. Li pastāstīja, ka dažu nedēļu laikā viņa ķermenis kļuva spēcīgs un veselīgs. Tas bija pirms gandrīz 18 gadiem.

Tas padarīja vieglāku lēmuma pieņemšanu par došanos uz Tiaņaņmeņas laukumu. „Faluņ Dafa ir devis man otru iespēju, un to būtu jāļauj brīvi praktizēt Ķīnā,” Li teica. „Ja es neiestāšos par Faluņgun, kurš tad? Taču, dodoties uz Tiaņaņmeņas laukumu, es domāju, ka droši vien tikšu nogalināts.”

Li tika arestēts, tiklīdz bija iznācis uz laukuma, un pēc vairākām dienām viņam piesprieda trīs gadus piespiedu darba nometnē. Tur nebija ne tiesneša, ne zvērināto, tikai milicis, kurš nolasīja spriedumu no papīra lapiņas. Li nebija izdarījis nekādus noziegumus, apsūdzība netika izskaidrota, un nebija nekādu iespēju to pārsūdzēt. Viņu nelikumīgi ieslodzīja uz vairākiem gadiem vienkārši par to, ka viņš praktizēja Faluņgun.

„Es biju labs pilsonis. Tam nebija nekādas loģikas,” viņš teica.

2017. gada 2. janvārī Li Džeņdzjuņs Manhetenā dalās atmiņās par Ķīnā piedzīvoto vajāšanu. (Samira Bouaou / Epoch Times)

Viņam noskuva galvu, iedeva tumši zilu cietuma apģērbu un piešķīra augšējo guļvietu mazā kamerā ar sešām divstāvu gultām. Matraču nebija; ieslodzītie gulēja tieši uz gultas koka ribām, un, ja ģimene atsūtīja, bija viena sega.

„Tā kā tur bija tumšs un mitrs, lielākajai daļai cilvēku attīstījās kašķis vai izsitumi,” Li teica. „Naktī, ar roku pārvelkot pār gultas ribām, varēja neviļus nogalināt vairākas blaktis.”

Katru rītu viņiem bija jānoņem savas segas un tad jāpārklāj gultas ar uzraugu atnestiem sniegbaltiem palagiem un zaļām segām. Uz tiem bija aizliegts sēdēt vai gulēt, tā bija tikai izrādīšanās, – gadījumā, ja ierastos valdības amatpersonas.

Ēdiens bija briesmīgs.

„Dārzeņi bija sapuvuši. Tos nemazgātus vienkārši iemeta katlā un vārīja,” Li teica. „Rīsu biezputra tika sajaukta ar krāna ūdeni, līdz tajā gandrīz vairs nebija pamanāmi rīsi.” Līdz pat šai dienai Li nespēj ēst baklažānus un burkānus.

Dienā viņam tika dotas piecas tvaicētas bulciņas, kurās bieži vien bija žurku ekskrementi. „Tās, kuras deva no rīta un vakarā, bija apdegušas melnas. Pusdienās bija nedaudz gaišākas,” Li atcerējās.

Vairāk nekā divus gadus Li septiņas dienas nedēļā un 16 stundas diennaktī pavadīja, šujot FIFA 2002. gada Pasaules kausa piemiņas futbola bumbas, – un tas viss notika ieslodzījumā un netīrībā; tie, kas to darīja, strādāja bez atlīdzības, tika turēti badā un spīdzināti.

Dienas laikā, neatkarīgi ne no kā, viņam bija jāsašuj četras bumbas. Lai izgatavotu bumbu, bija jāveic aptuveni 1 800 dūrienu, bumbas sastāvēja no 32 daļām – 20 sešstūru un 12 piecstūru gabaliem. Viņa pirksti bieži tika inficēti, tie asiņoja un strutoja no toksīniem, kurus saturēja mākslīgā āda, it īpaši, ja viņš nejauši sadūra sevi ar adatu.

„Mēs strādājām no 6 rītā līdz vismaz 10 vakarā,” Li stāstīja. „Mani uzskatīja par tādu, kas strādā salīdzinoši ātri; tos, kuri neizpildīja normu, piekāva.”

Kad pirmo reizi Li Džeņdzjuņs tika arestēts un aizturēts, nopratināšanas laikā viņu pakļāva spīdzināšanas metodei, ko sauc par „lidmašīnu”. Pēc tam, kad Li bija atradies šajā pozīcijā vairāk nekā pusstundu, milicis nogrūda viņu uz grīdas un sita. (Minghui.org)

Piekaušanu bieži veica citi ieslodzītie (parasti zemiskākie, sacīja Li), kuri dedzīgi vēlējās iegūt uzraugu labvēlību. Li gadījumā tas bija ieslodzītais, kurš bija notiesāts par cilvēka paverdzināšanu savās mājās vairāku gadu garumā.

Katru nakti pēc darba Li un citi Faluņgun praktizētāji divas stundas bija spiesti sēdēt saliektām mugurām uz maziem ķeblīšiem, skatoties grīdā. Ja viņi kaut nedaudz paskatījās viens uz otru, viņus sita.

Viņam bija teikts, ka viņu atbrīvos no šīm „pārmācīšanas” sesijām, ja viņš uzrakstīs paziņojumu par atteikšanos praktizēt Faluņgun. Vairākus mēnešus pēc aizturēšanas, nomocījies un bezcerības pārņemts, viņš to izdarīja.

„Taču es jutos briesmīgi,” Li teica. „Pirms paziņojuma uzrakstīšanas – tā bija fiziska spīdzināšana; pēc tā uzrakstīšanas – tā bija morāla, psiholoģiska spīdzināšana.”

Neilgi pēc tam viņš pārdomāja un lūdza milicijas darbinieku atdot uzrakstīto papīru. Milicis atteicās to darīt, un Li tika piespriests papildus sods. Taču viņš bija atbrīvojies no psiholoģiskā sloga.
Fujao savu tēvu redzēja tikai divas reizes gadā. Atdalīta ar stiklu un runājot pa klausuli, viņa varēja vien mudināt tēvu nepadoties.

„Fujao bieži rakstīja man vēstules, sacīdama: „Tev ir jāturas pie savām vērtībām”,” Li stāstīja.

Kad ieslodzījuma termiņš bija iztecējis, Li tika atbrīvots, bet 18 mēnešus vēlāk viņu atkal arestēja un ieslodzīja uz četriem gadiem.

Ietekme uz nāciju

„Ir grūti noteikt skaitu tām ģimenēm, kuras Ķīnā notiekošās vajāšanas skārušas tiešā veidā,” saka Faluņ Dafa Informācijas centra pārstāvis Levijs Brouds.

„1999. gadā, kad vajāšanas sākās, Faluņgun praktizēja 70 – 100 miljoni cilvēku, tas nozīmēja, ka katrs trīspadsmitais cilvēks kļuva par „valsts ienaidnieku”,” e-pasta vēstulē rakstīja Brouds.

„Ja paņem vienu trīspadsmito daļu no visiem iedzīvotājiem, noķengā tos un noskaņo viņu ģimenes pret šiem cilvēkiem, kādu ietekmi tas atstās? Katastrofālu,” viņš teica.

Tas ir izplatīts Ķīnas režīma paņēmiens, – piespiest ģimenes locekļus vērsties vienam pret otru, teica Brouds. Tā tiek nodrošināts galvenais mērķis – ar baiļu palīdzību panākt kontroli pār cilvēkiem, un šis paņēmiens tika izkopts līdz pilnībai Kultūras revolūcijas laikā pagājušā gadsimta 60. un 70. gados.

„Savā ziņā Faluņgun vajāšana ir tikai komunistiskās partijas (ĶKP) pēdējās konvulsijas, cenšoties kontrolēt cilvēku sirdis un prātus,” Brouds teica.

Viņš izteica savu viedokli arī par to, kāpēc vecāki izvēlas turpināt praktizēt Faluņgun, kaut gan viņi varētu vienkārši pārtraukt to darīt un saglabāt ģimenes.

„Faluņgun ir būtiska nozīme tajā, kas viņi ir garīgi, tātad jūs lūdzat viņiem nogalināt savu garu. Bez tam viņus neliek mierā pat, ja tie ir „atteikušies” no prakses. Bieži vien ĶKP liek viņiem iesaistīties citu „pārveidošanā”... Tā ka tas pārsniedz atsacīšanos no tā, kas viņi ir.”

Pēc ieslodzījuma

2009. gadā – pēc Vanas atbrīvošanas – ģimene beidzot apvienojās. Li ir brīvībā kopš 2006. gada novembra, un Fujao tolaik bija 14 gadu.

Vana nevarēja atgriezties darbā kā skolotāja, un Li bija atlaists no ziņu raidījumu vadītāja amata jau pirmajā reizē, kad tika arestēts.

Viņi uzsāka kāzu organizēšanas biznesu, veikalu izmantojot arī kā vietu, kur varēja stāstīt cilvēkiem par pieredzētajām vajāšanām, tādā veidā dodot pretsparu valsts izvērstajai anti-Faluņgun propagandai, kuru ikviens ķīnietis bija redzējis valsts plašsaziņas līdzekļos.

Saistītās ziņas

„Vienīgais iemesls, kāpēc mūs nenosūtīja atpakaļ uz cietumu, bija tas, ka vietējā Iekšējās drošības biroja vadītājs bija sens mūsu ģimenes draugs, un viņš zināja, ka mans vīrs un es bijām labi cilvēki,” Vana teica. „Viņš mūs aizsargāja, bet viņa priekšnieki pastāvīgi izdarīja uz viņu milzīgu spiedienu, lai mēs tiktu vajāti.”

Vana teica, ka lēmums izbraukt no Ķīnas daļēji tika pieņemts tāpēc, ka viņi raizējās par savu draugu, kurš tika apdraudēts, kā arī savu tuvinieku drošības dēļ.

„Sirdī es vienmēr baidījos, ka mana ģimene atkal varētu tikt šķirta. Mēs vienmēr uztraucāmies, ka pie durvīm klauvēs milicija; uztraucāmies, ka citus ģimenes locekļus var arestēt; uztraucāmies, ka mūsu meitu varētu arestēt,” Vana stāstīja.

Atgūtā brīvība

2016. gada 8. janvāris. Savās mājās Kvīnsā, Ņujorkā, Van Huidzjuaņa izrāda cieņu Faluņgun dibinātājam. 2014. gadā viņa kopā ar vīru un meitu aizbēga no Ķīnas, un ASV viņiem tika piešķirts patvērums. (Samira Bouaou / Epoch Times)

2014. gadā viņi ieraudzīja iespēju aizbēgt un meklēt patvērumu Amerikā.

Vissatraucošākais brīdis bijis tad, kad viņi ieradās pasu nodaļā nokārtot dokumentus. Noslēguma posmā viņiem noņēma pirkstu nospiedumus, kas tika ievadīti datorā.

„Ierēdņi sastinga un paskatījās viens uz otru,” Li stāstīja. „Tad ierēdnis veica telefona zvanu, un, lai kas arī būtu bijis otrā galā, viņš atļāva izsniegt mums pases."

Viņi ieradās Amerikā 2014. gada 15. jūlijā.

„Kad mēs izkāpām uz ASV zemes, visas mūsu bailes pazuda; mūsu rūpes un nemiers bija izgaisuši. Beidzot mums bija miers,” Vana teica.

Li Fujao demonstrē meditācijas vingrojumu savās mājās Kvīnsā. (Samira Bouaou / Epoch Times)

„Taču psiholoģisko traumu ir ļoti grūti izdzēst,” viņa teica. „Un, lai gan es šeit elpoju svaigu gaisu un baudu savas tiesības un ticības brīvību, man ir smaga sirds par to, ka nevaru palīdzēt saviem līdzpilsoņiem Ķīnā.”

Ģimene uzzināja, ka 2016. gada 7. decembrī viņu dzimtajā pilsētā Tiaņdzjiņā tika arestēti 20 Faluņgun praktizētāji.

Vana teica, ka uzreiz piezvanījusi uz aizturēšanas centriem un, cenšoties panākt, lai praktizētājus atbrīvo, izdarījusi spiedienu uz amatpersonām.

„Es zinu dažus no šiem praktizētājiem. Gribu darīt, ko vien es varu, lai palīdzētu viņus glābt, lai viņiem nebūtu jāpārcieš tas, ko izcietu es,” viņa teica.

Ņujorkā viņa pavada tik daudz laika, cik vien iespējams, populārās tūrisma vietās piedāvājot atbraucējiem no kontinentālās Ķīnas informāciju par vajāšanām.

2017. gada 12. janvāris. Van Huidzjuaņa pie Empire State Building Manhetenā tur plakātu, lai palīdzētu ķīniešu tūristiem saprast patiesību par Faluņgun vajāšanu Ķīnā. (Samira Bouaou / Epoch Times)

45 gadus vecais Li strādā NTD televīzijā, kas ar satelīta palīdzību raida no cenzūras brīvas ziņas un programmas par Ķīnu visā pasaulē un kontinentālajā Ķīnā. Šis darbs viņam ir ideāli piemērots.

Fujao seko tēva pēdās, apgūstot raidījumu veidošanu un diktora amatu. Viņa pievienojās savam tēvam NTD komandā un tagad ir televīzijas ziņu vadītāja.

„Kad strādāju pie ziņām par Faluņgun vajāšanu Ķīnā, tās fotogrāfijas plosa manu sirdi; tās atsauc tik daudz sāpīgu atmiņu,” Fujao sacīja. „Bet tieši tāpēc, ka šīs briesmīgās lietas notiek, mums ir pienākums tās atmaskot.”

Pagājušajā gadā Fujao apprecējās, un tagad viņi visi četri dzīvo pieticīgā dzīvoklī Kvīnsā. Tā ir laimīga un cieša ģimene. Vana atglauž Fujao matus no acīm; Li un Vana uz īsu brīdi saņem viens otru aiz rokas; viņi joprojām cieši raugās viens uz otru, it kā nespēdami noticēt, ka tā ir īstenība.

Taču sāpīgās atmiņas nekad nepazūd.

Vana mēģina izskaidrot: „Dažreiz, kad esmu viena, domājot par cietumā pārdzīvoto, saprotu, – ja es nebūtu praktizējusi Faluņ Dafa, tad es nespētu izdzīvot. Tās sāpes nav tikai fiziskas, tās ir cita veida sāpes.”

„Tu neesi slikts cilvēks, tu vēlies pilnveidot sevi par vēl labāku cilvēku, bet režīms izmanto visbarbariskākos, ļaunākos veidus – tādus, ko labi cilvēki nespēj pat iedomāties, – lai mēģinātu šos Faluņgun praktizētājus, viņu psihi iznīcināt pašā būtībā, ne fiziski, bet psiholoģiski padarīt jūs jukušus; tā, lai jums nebūtu nekādu cerību uz dzīvi.”

Saskaņā ar Faluņ Dafa Informācijas centra datiem katru trešo dienu milicijas apcietinājumā mirst kāds Faluņgun praktizētājs, un tas ir, ņemot vērā tikai pārbaudītos gadījumus.

Šī raksta tapšanā palīdzēja Irēne Luo.

Avots: Life After Torture

* * *

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.