Faluņgun praktizētājas vīrs dalās savā pieredzē

Es esmu Faluņgun praktizētājas vīrs. Lai gan es nepraktizēju Faluņgun, taču kopš 1999. gada, kad komunistiskā partija uzsāka vajāšanas, arī es tiku pakļauts vajāšanai un vests uz miliciju. Ilgu laiku es pat biju spiests klīst pa ielām, kļūstot par bezpajumtnieku.

Pretēji tam, ko varētu padomāt, šie pārbaudījumi ir darījuši mani vairāk nobriedušu, gudrāku un mierīgāku. Bet tas nenotika vienā naktī. Es vēlētos pastāstīt, ko esmu pieredzējis un kas veicināja šī pārvērtības manī.

Mana sieva ir tikusi arestēta, ieslodzīta cietumā un pat nosūtīta uz piespiedu darba nometni. Dzīve bija briesmīga cīņa. Katru dienu es zvanīju viņai uz mājām. Ja neviens neatbildēja, man nācās steigšus doties mājās un savākt visus Faluņgun materiālus.

Reiz mana sieva tika arestēta, kad viņa publiskā vietā runāja par Faluņgun. Vairāki simti vietējo praktizētāju devās kopā ar mani uz milicijas iecirkni, lai pieprasītu viņu atbrīvot.

Lielākā daļa protestētāju nekad agrāk nebija mani satikuši. Daudzi no viņiem atnāca, lai atbalstītu un mierinātu mani. Es biju ļoti aizkustināts, − Faluņgun praktizētāji ir patiesi lieliski cilvēki; viņi atnāca manas sievas dēļ, neskatoties uz briesmām.

Viens praktizētājs man teica: „Kaut arī jūs esat sarežģītā situācijā, nākotnē jūs jutīsieties pagodināts.”

Es pie sevis noteicu: „Jūs tikai mēģināt mani nomierināt. Pašlaik es gribu sevi nogalināt. Kāds gods? Es esmu tādā stresā, – kas būs ar mūsu bērnu, manu darbu, mūsu vecākiem... Kā lai es tieku galā ar to visu? Es nevaru gulēt. Kad redzu milici, es nespēju pat elpot.” Ir patiešām grūti aprakstīt tās šausmas, ar kurām man bija jāsaskaras.

Es bieži lūdzos, solot atdot visu, lai tikai mana sieva atgrieztos drošībā.

Taču viņa neatgriezās.

Sāpes un grūtības mani piespieda kļūt nobriedušākam un mierīgākam. Gadu vēlāk viņa tika atbrīvota. Pēc tam, kad spiediens bija mazinājies, es saslimu. Bet man uz sirds vairs nebija šī sloga, un es spēju mierīgi gulēt.

Dažus mēnešus vēlāk, pēc tam, kad biju atguvies, es nolēmu kaut ko darīt to praktizētāju labā, kuri bija man palīdzējuši. Viņi bieži lūdza mani doties kopā ar viņiem tikties ar advokātiem vai pieprasīt milicijai atbrīvot arestētos praktizētājus. Es viņiem nekad neatteicu, pat ne ķīniešu Jaunā gada priekšvakarā.

Vairāki advokāti man jautāja, kāpēc esmu gatavs palīdzēt praktizētājiem, kaut arī pats nepraktizēju Faluņgun. Viņi jautāja: „Vai jums nav bail?” Es teicu: „Es tikai vēlos palīdzēt tiem, kas pirms tam palīdzēja man. Jūs aizstāvat praktizētājus, runājat par tiem un apmeklējat tos vietās, kas ir potenciāli bīstamas. Jūs dodat man cerību. Ja jums nav bail, tad arī man nav, no kā baidīties. Esmu pagodināts, ka varu jums palīdzēt.”

Mani vārdi viņus aizkustināja. Viens no viņiem teica: „Būtu lieliski, ja katrā apgabalā būtu šāds Faluņgun praktizētāja vīrs vai sieva. Mūsu darbs būtu daudz vieglāks.” Viņi piešķīra man titulu: „Labākais Faluņgun praktizētāja radinieks Ķīnā”.

Kopš tā laika viņi vienmēr sauc mani par brāli un izrāda cieņu. Es tiešām jutos pagodināts. Kādam pazīstamam cilvēktiesību advokātam pastāstīja par mani, un viņš ļoti atzinīgi par mani izteicās.

Reiz es tūrisma vietā sarunājos ar kādu 80 gadus vecu vīrieti. Viņš minēja, ka cilvēki viņa apkaimē nodod viens otram grāmatu „Deviņi komentāri par komunistisko partiju”, un pajautāja man, vai esmu to lasījis. Es teicu: „Protams. Tā ir lieliska grāmata.”

Vairāki cilvēki tuvumā dzirdēju mūsu sarunu. Viens no viņiem man sacīja: „Tā ir Faluņgun grāmata. Jaunais cilvēk, jums nevajadzētu ticēt tam, kas tajā teikts.” Kad es pavaicāju, kāpēc ne, šis cilvēks atbildēja: „Jūs nevarat kritizēt komunistisko partiju − tā atbalsta jūs finansiāli. Tā darīt ir vienkārši nepareizi.”

Es teicu: „Nu, ja es nestrādāju, neviens man nemaksās. Visu, kas mums ir, esam nopelnījuši ar savu darbu. Es nezinu par jums, bet, ja es palieku mājās vienu dienu, man par šo dienu nesamaksās. Tāpēc es nedomāju, ka partija atbalsta mani finansiāli.”

Vecais kungs palīdzēja man pārliecināt viņus. Mēs papildinājām viens otru, jo mums bija vienoti uzskati par netīro komunistiskās partijas vēsturi. Lielākā daļa no klātesošajiem klusēdami klausījās un piekrita. Vīrietim, kurš teica, ka man nav bijusi taisnība, vairs nebija, ko teikt.

Pirms devos prom, es nopirku vecajam kungam ūdens pudeli un pateicos viņam. Tā bija tik brīnišķīga pieredze.

Reiz es kopā ar vairākiem praktizētājiem devos uz citu pilsētu. Mēs gribējām panākt kāda apcietināta praktizētāja atbrīvošanu. Ceļā man bija augsta temperatūra, un es gandrīz zaudēju samaņu. Tomēr es joprojām uzstāju, ka mums jābrauc tālāk. Kad mēs nonācām galā, jutos jau labāk. Aizturēšanas centru bija ielenkusi milicija. Tiklīdz mūsu mašīna apstājās, daži no viņiem pienāca pie mums.

Es izkāpu no automašīnas un lūdzu praktizētājiem palikt uz vietas un ļaut man tikt galā ar miličiem.

Miliči mani apstādināja un jautāja par ierašanās iemesliem. Kad es par tiem izstāstīju, viņi aizveda mani uz milicijas automašīnu un sāka pratināt. Atmosfēra bija saspringta. Viens no milicijas darbiniekiem teica, ka praktizētājs, kuru es centos glābt, neatrodas šinī aizturēšanas centrā. Es biju ļoti uztraucies. Es tik tikko spēju saglabāt mieru un centos viņam iebilst. Milicis bija nepiekāpīgs. Viņš teica: „Es tev saku, ka viņš neatrodas šeit. Vienkārši pazūdi no šejienes.”

Man nācās aiziet. Aizturēšanas centrs atradās nomaļā rajonā, kur nekursē sabiedriskais transports. Es nedaudz pagāju uz priekšu, jo negribēju, lai praktizētāji riskē, uzņemot mani mašīnā pie paša aizturēšanas centra. Pēc dažām minūtēm pamanīju, ka man pa gabalu seko kāda mašīna. Es piezvanīju praktizētājiem un pateicu, lai viņi nepiestāj pie manis.

Man vajadzēja pusstundu, lai nokļūtu līdz tirdzniecības centram. Ieejot centrā, es staigāju pa veikaliem un pēc tam devos uz tualeti. Beidzot es atbrīvojos no cilvēka, kurš man sekoja. Manas drēbes mirka sviedros, muskuļi sāpēja.

Kad atgriezos mājās, sieva uzteica mani par pūlēm, kuras pieliku, lai palīdzētu viņas draugiem praktizētājiem.

Pēc tam praktizētājs pateicās man par to, ko esmu darījis viņa labā. Es sirsnīgi atbildēju: „Lai jūs, praktizētāji, būtu drošībā, esmu gatavs paciest visas grūtības pasaulē. Es patiešām tā domāju.”

Pēdējos gados esmu piedzīvojis bailes un sāpes. Dažreiz, kad biju briesmās, es domāju to visu pamest. Bet mana milzīgā pieredze ir nesusi man laimi.

Es gribēju dalīties tajā, ko esmu pieredzējis, lai vēl vairāk cilvēku, it īpaši praktizētāju ģimenes locekļi, atbalstītu un palīdzētu praktizētājiem. Viņiem tiešām ir vajadzīga mūsu palīdzība. Es nezinu, kāda veida briesmas vai grūtības sagaida mani nākotnē, bet es turpināšu palīdzēt, cik vien tas manos spēkos.

Ja jūs lasāt šo rakstu, lūdzu, neignorējiet vairs šo situāciju. Strādāsim kopā, lai Faluņgun iegūtu brīvību un mēs paši – gaišu nākotni.

Avots: http://en.minghui.org/html/articles/2016/11/22/160046.html