Ķīniešu mūziķis, kurš izvēlējās sirdsapziņu, nevis komunismu

Sjiņ Sjulu ar savu erhu Flašingā 2016. gada 29. septembrī vāc ziedojumus Ķīnā ieslodzīto cilvēktiesību advokātu atbalstam. Agrāk Sjiņs Ķīnā bija pazīstams profesionāls mūziķis, bet pēc tam, tika apzīmogots par kontrrevolucionāru nemiernieku par to, ka centās palīdzēt 1989. gada asiņainajā slaktiņā Tiaņaņmeņas laukumā ievainotajiem studentiem. (Benjamin Chasteen/Epoch Times)

72 gadus vecais Sjiņ Sjulu spēlē erhu – senu ķīniešu divstīgu instrumentu —, uz ielas Flašingas rajonā, Ņujorkā, vācot ziedojumus no garāmgājējiem. Šis viņa sociālais statuss ļoti atšķiras no tā, ko viņš kādreiz baudīja Ķīnā: profesionāls mūziķis, kas studējis Ķīnas Centrālajā Mūzikas konservatorijā un izpildījis vadošās partijas starptautiskā turneju trupā.

Bet pirms vairāk nekā 25 gadiem Sjiņa sirdsapziņa aizveda viņu pa citu ceļu.

1989. gadā Sjiņa kungs no veiksmīga izpildītāja kļuva par disidentu, kad, redzot nežēlīgo 4. jūnija izrēķināšanos Tiaņaņmeņas laukumā, viņš centās palīdzēt tās upuriem.

Toreiz Sjiņs dzīvoja slimnīcas pilsētiņā vairāku kilometru attālumā no slaktiņa vietas. Viņš nebija viens no protestētājiem Tiaņaņmeņas laukumā, valsts galvaspilsētā Pekinā. Viņš tikai nākamajā dienā pēc šīs asinspirts palīdzēja nogādāt slimnīcā mirušos un ievainotos.

Sekojot Ķīnas komunistiskās partijas augstākā līmeņa līderu pavēlēm, Tautas atbrīvošanas armijas kareivji atklāja uguni pret tūkstošiem studentu un citu civiliedzīvotāju Tiaņaņmeņas laukumā un tā apkaimē.

Dažas dienas pēc šī notikuma Sjiņs tika arestēts milicijas „tīrīšanas” reida laikā — kā dalībnieks notikumā, kuru valsts plašsaziņas līdzekļi ātri nodēvēja par kontrrevolucionāru sacelšanos.

Karavīri-bandīti

Uzaudzis komunistiskās partijas uzplaukuma laikā, Sjiņs, tāpat kā daudzi citi viņa laikabiedri, bija dedzīgs partijas aizstāvis.

„Agrāk es no visas sirds mīlēju komunistisko partiju un Mao Dzedunu. Es būtu bijis ar mieru, ka mani samaļ maltajā gaļā, ja no tās varētu izgatavot nemirstības eliksīru Mao,” atceras Sjiņs.

Tomēr jau pirms notikumiem Tiaņaņmeņas laukumā un vēlāk pēc spīdzināšanas un pazemošanas, ko viņš piedzīvoja cietumā, Sjiņs sāka apšaubīt oficiālo ideoloģisko līniju. „1980. gadā es biju vadošais mūziķis Juaņ Jana mākslas un kultūras trupā. Tas bija uzreiz pēc Kultūras revolūcijas, kad daudziem cilvēkiem komunistiskā partija sāka nepatikt.”

Asiņainais slaktiņš un tam sekojošie smagie pārbaudījumi iznīcināja Sjiņa pēdējās ilūzijas attiecībā uz partiju.

Sjiņs atceras: “Karavīri uzvedās kā jukuši — viņi šāva uz visām pusēm, pilnā kaklā smiedamies. Vēlāk šie karavīri-bandīti sita mani ar šauteņu laidēm.”

Sjiņ Sjulu priekšnieks un viņa muzikālās trupas vadītājs decembrī palīdzēja viņam izkļūt no cietuma, tomēr Sjiņs nespēja izvairīties no apsūdzības kriminālnoziegumā — tika safabricēti pierādījumi, ka viņš esot sitis milicim —, un viņš bija spiests agri doties pensijā.

2016. gada 29. septembrī maza meitene Flašingā pasniedz Sjiņ Sjulu naudu. Ziedojumi tiek vākti, lai palīdzētu Ķīnā ieslodzītajiem cilvēktiesību advokātiem. (Benjamin Chasteen/Epoch Times)

Nākamajā gadā Sjiņs pārcēlās uz dzīvi Ungārijā, kas nesen bija atbrīvojusies no komunisma jūga, taču joprojām pieņēma viesus no Ķīnas, neprasot vīzu. Tomēr vēlēšanās panākt taisnīgumu nelika viņu mierā.

“Es pieļāvu iespēju, ka milicis, kurš apsūdzēja mani par to, ka esmu viņam sitis, patiešām tika piekauts, taču viņi aizturēja neīsto cilvēku, apsūdzot mani viņa vietā.” 1997. gadā Sjiņs atgriezās Ķīnā.

Pēc tam, kad Sjiņs bija uzrakstījis varasiestādēm apelācijas vēstuli, viņš nesaņēma kompensāciju. Tā vietā viņa telefonsarunas tika noklausītas un viņu atkal sāka vajāt. Arī divām Sjiņa meitām nācās ciest par tēva „grēkiem”, viena no viņām pat zaudēja iespēju mācīties Pekinas universitātē.

Sjiņs uzsver: „Mans gadījums nav problēma ar vienu vai diviem atsevišķiem miličiem. Tas ir Ķīnas komunistiskās partijas pastrādāts noziegums.”

Traģēdija mākslas jūrā

Sjiņs ir arī romāna „Ji Hai Bei Lin” jeb „Nelaimīgās dvēseles mākslas jūrā” autors. Tas ir traģisks mīlasstāsts, kura darbība risinās revolūcijas agrīnajā periodā pagājušā gadsimta 40. gados. Neskatoties uz to, ka cenzūras rezultātā romāns bija kļuvis uz pusi plānāks, mazāk nekā nedēļas laikā pēc tā publicēšanas 2005. gadā tas pazuda no veikalu plauktiem.

Sjiņs stāsta: „Kad es ierados pie Sjiņhua partijas kontrolētā grāmatu veikala direktora, viņš pavēstīja, ka mana grāmata esot kontrrevolucionāra.”

Sjiņs mēģināja aizstāvēties, sacīdams, ka viņa grāmata nebūt nav kontrrevolucionāra, bet tā ir pret korupciju un ļaunprātīgu varas izmantošanu.

Atbilde skanēja: „Jebkura grāmata pret korupciju vai ļaunprātīgu varas izmantošanu ir „kontrrevolucionāra grāmata”.”

„Es patiešām mīlu savu zemi un valsti, kurā esmu uzaudzis,” saka Sjiņs. „Bet es absolūti nespēju mīlēt valsti, kuru pārvalda partijas korumpētās amatpersonas. Man nepatīk šī partija-valsts, un es labprāt redzētu tās sabrukumu.”

Šī gada maijā pārcēlies uz dzīvi ASV, Sjiņs, paša vārdiem runājot, ir aktīvi iesaistījies ķīniešu disidentu kustībā. Līdz šim Sjiņs tai jau ir ziedojis 500 dolārus, kas savākti, pateicoties viņa erhu spēlei, — lai palīdzētu cilvēktiesību advokātiem Ķīnā. Sjiņs apbrīno šo cilvēku darbu, aizstāvot tos, kam atņemtas pilsoņu tiesības, vai nepatiesi apsūdzētos.

„Šie advokāti ir diženi, jo tā vietā, lai uzņemtos lietas, kas ļautu nopelnīt daudz naudas, viņi iestājas par tiem, kuriem tiek nojauktas mājas,” Sjiņs saka, runājot par vienkāršajiem ķīniešiem, kuru īpašumus ar režīma piekrišanu iznīcina būvnieki. „Ar to viņi nenopelna itin nevienu centu.”

„Mana meistarība vairs nav tāda kā agrāk,” atzīstas Sjiņs. „Un viens no iemesliem — esmu kļuvis vecs. Otrs iemesls — kad cietumā tiku sists, manas rokas tika traumētas. Tiklīdz sāku spēlēt, jau pēc brīža rokas sāk sāpēt.”

Raksts franču valodā: http://fr.clearharmony.net/articles/a119299-D-artiste-respecte-a-dissident-politique-Le-parcours-d-un-joueur-d-Erhu.html