Henaņas provincē pēc ilgstoša ieslodzījuma un nežēlīgas spīdzināšanas miris 61 gadu vecs vīrietis

61 gadu vecais Jan Dži kungs no Henaņas provinces Daņčenas apgabala nomira 2016. gada 4. janvārī, divus gadus pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma, kur viņš bija pavadījis 11 gadus.

Tikai septiņus mēnešus pirms savas nāves Jana kungs iesniedza kriminālprasību pret Dzjan Dzemiņu, jo uzskatīja, ka bijušais Ķīnas diktators ir atbildīgs par viņa daudzkārtējiem arestiem un ilgstošo ieslodzījumu.

Gadiem ilgā vajāšana un vardarbība bija nodarījušas Jana kunga veselībai lielu kaitējumu. Jana kunga rokas pastāvīgi trīcēja, viņš cieta no hroniskām vēdersāpēm, palēninātas reakcijas un daļēja atmiņas zuduma. Viņš nomira janvāra sākumā, drīz pēc atgriešanās mājās no slimnīcas.

Tālāk seko kriminālprasībai pievienotais Jana kunga stāstījums par vajāšanām, kurām viņš tika pakļauts.

Vajāšanu sagrautā dzīve

Agrāk es biju ātras dabas cilvēks un nepārtraukti strīdējos ar sievu. Tomēr pēc tam, kad 1996. gadā sāku praktizēt Faluņgun, viss mainījās. Es kļuvu mierīgāks un iemācījos sadzīvot ar sievu. Es sāku viņai palīdzēt mājas darbos, kas agrāk nekad nebija noticis.

Taču mana mierīgā dzīve neturpinājās ilgi, jo trīs gadus pēc tam, kad biju sācis praktizēt, Dzjan Dzemiņs uzsāka Faluņgun vajāšanas. Kopš tā laika mani vairākkārt nelikumīgi arestēja, no tā cieta arī mani tuvinieki.

Vietējā milicijas iecirkņa priekšnieks bieži lika saviem padotajiem pārmeklēt mūsu māju nakts vidū. Šie nakts reidi biedēja sievu un mūsu tolaik vēl mazos bērnus. Reiz abus manus dēlus noturēja ieslodzījuma centrā gandrīz gadu. Tobrīd viņiem bija tikai 15 un 13 gadu.

Šī ieslodzījuma dēļ viņiem nācās atstāt skolu. Tagad, kad viņi ir izauguši, viņiem ir grūti atrast līgavas, jo viņiem pazīstamās meitenes baidās no vajāšanas. Radinieki arī norobežojas no mums, baidoties, ka viņi varētu tikt pakļauti vajāšanai.

Pirmajam arestam seko gadu ilgs ieslodzījums

Pirmo reizi mani arestēja 1999. gada decembrī, kad devos uz Pekinu, lai apelētu Faluņgun aizstāvībai. Nedēļu mani turēja Sjuiaņvu ieslodzījuma centrā, bet pēc tam pārveda uz Daņčenas apgabala ieslodzījuma centru.

Kad pēc gada tiku atbrīvots, man katru dienu nācās atzīmēties Vutai pilsētiņas milicijas iecirknī.

Izģērbj līdz apakšveļai un atstāj ārā lielā salā

2000. gada decembrī es atkal devos uz Pekinu, lai aizstāvētu Faluņgun, bet, tiklīdz es ierados Tiaņaņmeņas laukumā, mani arestēja. Miliči piekāva mani tik zvērīgi, ka man asiņoja mute un bija lauztas ribas.

Aizveduši uz milicijas iecirkni, viņi mani izģērba līdz apakšveļai un pieķēdēja pie koka iekšējā pagalmā. Gaisa temperatūra brīžiem sasniedz mīnus 17 grādus pēc Celsija, bet mani tādā stāvoklī bez ēdiena un ūdens turēja piecas dienas.

Pēc tam mani pārveda atpakaļ uz Daņčenas apgabala ieslodzījuma centru, kur, protestējot pret nelikumīgo ieslodzījumu, es pieteicu bada streiku. Kad pēc 18 dienām es jau biju uz nāves sliekšņa, cietumsargi mani atbrīvoja. Tobrīd biju zaudējis gandrīz pusi no ķermeņa svara.

Divi gadi piespiedu darba nometnē

Pēc tam, kad mani atbrīvoja no ieslodzījuma centra, vietējie miliči turpināja katru dienu nākt pie manis uz mājām.

2001. gadā ķīniešu Jaunā gada priekšvakarā viņi mani atkal arestēja un piesprieda divu gadu ilgu ieslodzījumu Sjuičanas piespiedu darba nometnē.

Notiesāts uz 11 gadiem

Pēc atbrīvošanas no piespiedu darba nometnes es neuzdrošinājos atgriezties mājās, tāpēc braukāju no vietas uz vietu, lai izvairītos no atkārtota aresta. 2003. gada 24. decembrī mani atkal notvēra un nosūtīja uz Luji ieslodzījuma centru, kur turēja pusotru gadu.

2005. gada jūnijā varas iestādes man piesprieda brīvības atņemšanu uz 11 gadiem un ieslodzīja Sjiņmi cietumā, kur es tiku pakļauts spīdzināšanai.

Vairākas dienas pēc kārtas cietumsargi piespieda mani 24 stundas diennaktī palikt vienā un tajā pašā stāvoklī (stāvus, sēdus vai tupus); tajā laikā man arī nedeva ēst un neļāva gulēt.

Vēlāk es padevos un uzrakstīju paziņojumu par atteikšanos no savas ticības. Taču mana dzīve nekļuva vieglāka, kā viņi bija solījuši. Man visur sekoja īpaši nozīmēti ieslodzītie un neļāva ne ar vienu sarunāties. Es dzīvoju pastāvīgās bailēs.

Cietumsargi arī piespieda mani un citus praktizētājus strādāt ilgas stundas bez jebkādas samaksas.

Mani joprojām pārņem drebuļi, kad atceros cietumā pārciesto. Viens no nodaļas vadītājiem paziņoja, ka nepavisam nesatrauksies, ja pāris Faluņgun praktizētāju nomirs. Cits cietumsargs sapulcē draudēja vairāk nekā 200 praktizētājiem: „Es likšu jums katru dienu ciest arvien vairāk un vairāk!” Kāds nodaļas vadītājs lielījās: „Ja es tevi nogalināšu, tu pat nezināsi, kādā nāvē būsi miris.”


Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2016/1/21/154889.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.