Kāpēc mēs atpaliekam?

Mums, praktizētājiem, nevajadzētu vilcināties likvidēt savas pieķeršanās. Mēs varam zaudēt dārgo laiku, kas atvēlēts dzīvo būtņu glābšanai. Vilcināšanās, izpildot mūsu uzdevumus, vai to atlikšana rada ļoti sliktu matēriju. Ir daudz iemeslu, kāpēc praktizētājus ietekmē šī „bremzējošā” matērija. Es vēlētos minēt vairākus iemeslus, kāpēc rodas šāda situācija.

1. Mēs nemācāmies Likumu uzcītīgi, un tāpēc mūsu galvenā apziņa nav spēcīga, mēs nespējam saglabāt mierīgu prātu, un paaugstināšanās nenotiek.

2. Mēs nevēlamies aktīvi asimilēties ar Likumu, bet drīzāk gaidām, ka Likums asimilēs mūs. Mēs bieži zinām, kas tieši jādara, un zinām pat, ka tas ir steidzami, bet joprojām neuztraucamies un/vai paliekam vienaldzīgi. Līdz ko lietas kļūst neatliekamas, saspīlētais stāvoklis atmodina galveno apziņu, un tā rīkojas steigā. Tā kā ir zaudēts daudz laika, to, ko nepieciešams, nav iespējams paveikt nopietni un pamatīgi. Tādēļ mēs nevaram sasniegt optimālu rezultātu. Tā kā vislabākā iespēja tika palaista garām, darāmā lieta kļūst daudz sarežģītāka.

3. Mums trūkst žēlsirdības. Tas ir iemesls, kāpēc mēs domājam, ka novērst pieķeršanās ir ļoti grūti. Process, noskaņojot prātu uz kaut ko, bet reāli nerīkojoties, ir pārāk ilgs. Ja šis process netiks mainīts, tad uzdevums, ko varētu izpildīt 10 minūšu laikā, iespējams, netiks izpildīts pat vairākus mēnešus. Visas mūsu pieķeršanās traucē mums tiekties uz priekšu un ir smags slogs, kas novērš mūs no dzīvo būtņu glābšanas. Ja dzīvo būtņu glābšanu mēs patiešām uzskatām par ļoti svarīgu un ja mūsos ir līdzjūtība, redzot, ka cilvēkiem draud briesmas dēļ tā, ka viņi nezina patiesību, tad novērst šīs pieķeršanās nebūs tik grūti.

4. Novēršot pieķeršanās, mēs vilcināmies. Tas varētu būt saistīts arī ar citām pieķeršanām, piemēram, nožēlu un nepacietību. Praktizētājs zina, ka viņa stāvoklis nav pareizs, bet viņam trūkst apņēmības kaut ko mainīt. Tādēļ, pēkšņi attopoties un saprotot, cik ļoti viņš ir atpalicis savā pilnveidošanās ceļā, praktizētājs jūt vainu, nožēlu un nepacietību. Šādas pieķeršanās veicina nepilnības pilnveidošanās praksē, kuras savukārt viegli izmanto vecie spēki.

5. Cikliskums - kādu brīdi praktizētājs ir ļoti centīgs, tad kūtrs, tad atkal centīgs, tad atkal kūtrs. Ja kādam kūtrums kalpo par dzinējspēku, lai dotos uz priekšu, un paņēmienu sevis paaugstināšanai, tad praktizētājs viegli var nonākt stāvoklī, kas ir līdzīgs tam, kad cilvēks smēķē un pilnveidojas vienlaicīgi – viņš neapzinās, ka piesārņo sevi, un tajā pašā laikā tiek attīrīts.

6. Pārāk zemu mērķu noteikšana. Praktizētājs, kurš ir pārāk iedomīgs un pašpārliecināts, var sākt domāt, ka nepieciešamības gadījumā spēs veikt attiecīgos pasākumus. Patiesībā – tā vietā, lai dzīvo būtņu glābšanu uzskatītu par vissvarīgāko, praktizētājs uzskata, ka sevis paaugstināšana ir nozīmīgāka lieta. Ņemot vērā to milzīgo skaitu dzīvo būtņu, kuras ir jāglābj, viņam nevajadzētu būt pārāk pašpārliecinātam, bet vajadzētu sākt nekavējoties rīkoties, lai glābtu cilvēkus.

7. Cilvēks nespēj atšķirt svarīgu uzdevumu no mazsvarīga uzdevuma. Tā vietā, lai izvērtētu lietas plašākā perspektīvā, cilvēks domā, ka tas, ko viņš šobrīd dara, ir vissvarīgākā lieta. Tas ir līdzīgi kā būt aklam, un praktizētājs nesaprot, kā rīkoties nopietnākās situācijās.

Jau ilgāku laiku gribēju dalīties ar šīm atziņām, bet līdz šim vilcinājos. Patiesībā – kad nomierinājos un sakoncentrēju uzmanību –, bija nepieciešama tikai stunda, lai uzrakstītu šo rakstu.
Lūdzu, ar labestību norādiet uz jebkādām kļūdām.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2009/8/17/110098.html