Mācīties pilnveidot Pacietību

Kad 1999. gadā sākās pret Faluņgun vērstas vajāšanas, mācoties Likumu, es savā acu priekšā ieraudzīju lielu hieroglifu „Īstenība”. Pāršķirot lapaspusi ieraudzīju vēl vienu lielu hieroglifu „Labestība”. Turpinot mācīties, es vairākkārt redzēju hieroglifus „Īstenība” un „Labestība”. Tā tas turpinājās vairākas dienas. Es biju neizpratnē par to, kāpēc nevaru ieraudzīt hieroglifu „Pacietība”. Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka neesmu pietiekami labi pilnveidojusi pacietību. Atskatoties atpakaļ, es sapratu, ka visas lietas, ar kurām esmu saskārusies, šķiet, ir bijušas vērstas uz to, lai es varētu pilnveidot pacietību.

Pacietība ģimenē

Kad es paskatījos sevī, tad es nespēju atrast neko nepareizu attiecībā uz neiecietību pret vajāšanām. Kā mēs varam pieļaut to, ka nevainīgi praktizētāji tiek piekauti?

Skolotājs ir teicis:

„Ja tu stāvēsi malā, kad notiek slepkavība vai ļaunprātīga dedzināšana, tad tā jau būs Sjiņsjin problēma. Kā gan tu joprojām varēsi būt labs cilvēks? Ja tu neiejauksies šādās lietās, tad kādās lietās tev vēl iejaukties?” (Devītā lekcija, Džuaņ Faluņ)

Mani ārkārtīgi sarūgtināja jebkurš mēģinājums nomelnot Skolotāju Li (Faluņgun dibinātājs). Es nespēju klusēt vai mierīgi paciest, kad citi cilvēki pauda nepatiku pret Skolotāju. Reiz es teicu savai ģimenei: „Par mani jūs varat runāt, ko vien vēlaties, bet jūs nedrīkstat runāt neko sliktu par manu Skolotāju. Es vienkārši to necietīšu!” Es bieži strīdējos ar citiem par Faluņgun. Dažreiz es strīdējos ar saviem tuviniekiem un turēju uz viņiem aizvainojumu pat vairākus gadus. Man bija nepieciešams ilgs laiks, lai atjaunotu labas attiecības ar savu ģimeni.

Mans gados vecais tēvs ir intelektuāls cilvēks. Izlasījis grāmtu „Deviņi komentāri par komunistisko partiju”, viņš piekrita, ka viss, kas tajā ir uzrakstīts, ir patiesība. Viņš atzina Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) ļauno būtību un tāpēc izstājās no tās. Tomēr, viņš baidījās, ka jebkuras pārmaiņas politiskajā sistēmā izraisīs haosu. Viņš zināja, ka Faluņ Dafa ir labs, ka „Īstenība Labestība Pacietība” ir labs princips, bet viņš stūrgalvīgi noliedza Budu un Dievu eksistenci. Tēvam kļūstot arvien vecākam, viņa dzirde un domāšana pasliktinās, un tāpēc kļuva arvien grūtāk ar viņu saprasties.

Manai mātei, kura ir Faluņ Dafa praktizētāja, pagājušajā gadā bija veselības problēmas. Tēvs veda viņu uz dažādām slimnīcām, lai veiktu pārbaudes, un uzstāja uz to, lai viņa paliktu slimnīcā. Mamma to nevēlējās, taču negribēja ar viņu strīdēties. Es mocījos, jo uztraucos par to, vai mamma spēs izturēt šo pārbaudījumu un vai tēvs sapratīs Faluņ Dafa. Es dažādos veidos centos aizkavēt tēva plānus, cerot, ka mamma ātri atlabs. Katru reizi apciemojot mammu, es turpināju runāt ar viņu un centos uzspiest viņai savu izpratni. Mēs ar mammu neapjautām, ka mums bija spēcīga pieķeršanās tam, ko mēs vēlamies panākt.

Tēvs uzstāja, lai mamma paliktu slimnīcā, un galu galā, mēs sastrīdējāmies. Viņš teica man: „Jūs atsakāties no medicīniskās palīdzības, tāpēc, ka izpildāt vingrojumus? Jūs atsakāties no visa. Tu esi pie visa vainīga. Mamma jūtas labāk, kad tu atrodies šeit, bet viņai kļūst slikti, kad tu aizej. Ja tev rūp māte, tad tev ir jāpārvācas pie mums, lai viņai palīdzētu. Ar to nepietiek, ka tu tikai atnāc, pasaki dažus vārdus un aizej.” Neskatoties uz to, ka man bija tik daudz ko darīt, es mēģināju atrast kompromisu un teicu: „Labi, rīt es palikšu šeit.” Tēvs teica: „Ar vienu dienu nepietiks. Paliec uz pāris nedēļām, uz mēnesi vai ilgāk.”

Es aizbraucu ar aizvainojumu un dusmām. Atgriezusies mājās, es nevarēju nomierināties un saprātīgi domāt. Stāvot Skolotāja portreta priekšā un skatoties uz Viņu, es pēkšņi ieraudzīju asaras Viņa acīs. Es biju satriekta un teicu: „Skolotāj, es kļūdījos. Es zinu, ka kļūdos.” Es apsēdos un sāku raudāt, jo zināju, ka tā ir mana vaina. Nomierinājusies es mācījos Likumu. Katrs vārds ienāca manā sirdī. Skatoties sevī, es domāju par visu no pilnveidošanās viedokļa. Atlaidusi uztraukumus un jūtas, es sāku raidīt Taisnās domas. Mana tēva uztraukums bija saprotams. Es sapratu, ka mammai, kā Dafa praktizētājai,ir jāpieņem patstāvīgs lēmums. Viņai ir jāiet savs ceļš, kuru ir ieplānojis Skolotājs.

Nākamajā dienā es tēvam teicu: „Es saprotu tavu uztraukumu. Kā Faluņ Dafa praktizētāji, kuri pilnveido sevi, mēs zinām slimību iemelsus. Tāpēc mēs ar mammu dalījāmies izpratnē viena ar otru par to, kā viņai vajadzētu rīkoties. Bet galu galā, mamma būs tā, kura pieņems lēmumus par sevi. Es pilnībā atbalstīšu viņas lēmumu, lai kāds arī tas būtu. Un darīšu visu iespējamo, lai parūpētos par viņu. Neuztraucies.”

Tēvs paskatījās uz mani un bija neizpratnē. Šķita, ka viņš vēlas iebilst, bet nespēj atrast argumentus. Viņš teica mammai: „Es nezinu, ko darīt. Tu man pasaki.” Tajā vakarā gan tēvs, gan mamma teica, ka man nav nepieciešams palikt, jo man jau tā ir pārāk daudz darāmā. Galu galā, pēc tam, kad mēs abas bijām dalījušās izpratnē, mammas veselības problēma atrisinājās.

Izkopt pacietību pret citiem praktizētājiem

Kopā ar kādu praktizētāju mēs bieži mācījāmies Likumu un dalījāmies izpratnē. Pēc tam, kad sākās vajāšanas, mēs uzmundrinājām un atbalstījām viena otru grūtos brīžos. Minghuei mājaslapā mēs lasījām aizkustinošas praktizētāju pieredzes, kuras palīdzēja cilvēkiem saprast Faluņ Dafa un atklāja patiesību par vajāšanām. Pēc tam mēs izgatavojām un izplatījām patiesību skaidrojošus materiālus. Dažreiz mēs saskārāmies ar briesmām, bet palikām sveikas un veselas, pateicoties Skolotāja aizsardzībai.

Daudzus gadus mēs ar viņu dalījāmies izpratnē par Faluņ Dafa mācību, un kopā izgājām caur „uguni un ūdeni.” Tomēr, pēc brauciena uz Pekinu, lai apelētu Faluņ Dafa aizstāvībai, mēs abas tikām nosūtītas uz „smadzeņu skalošanas”sesiju. Mēs nespējām iziet šo pārbaudījumu un novirzījāmies no ceļa.

Par laimi, mūsu žēlsirdīgais Skolotājs palīdzēja mums atgriezties uz pilnveidošanās ceļa. Tomēr, mūsu attiecības kļuva saspringtas. Mūsu pieķeršanās lika mums atsvešināties vienai no otras. Es dzirdēju no citiem, ka viņa visā vainoja mani. Viņas teiktais izplatījās praktizētāju vidū un bija radījis negatīvu ietekmi. Man bija grūti to paciest. Lai gan es zināju, ka man ir nepieciešams daudz ko sevī uzlabot, es tomēr nespēju tikt vaļā no netaisnības sajūtas un domas, ka citi ir rīkojušies nepareizi.

Juzdama, ka esmu pazaudējusi pilnveidošanās ceļu, es pavēros debesīs, un raudot lūdzu Skolotājam palīdzību.

Prātā atausa Skolotāja vārdi:

„Pacietība ir atslēga uz Sjiņjin paaugstināšanu. Pacietība ar dusmām, aizvainojumu un asarām ir parasta cilvēka pacietība, kas ir saistīta ar viņa pieķeršanām un bailēm. Tikai pacietība, kas ir pilnīgi bez dusmām vai aizvainojuma ir praktizētāja pacietība.” (Kanons „Kas ir pacietība” no grāmatas „Uzcītīgas pilnveidošanās būtība”)

Pēkšņi es apjautu to, cik daudzi praktizētāji ir veltījuši sevi tam, lai apliecinātu Likumu. Viss, ko es spēju ieraudzīt, bija tas, kā, neraugoties uz visām grūtībām, praktizētāji ziedoja sevi, lai glābtu dzīvās būtnes. Cik viņi ir diženi! Es beidzu raudāt, apzinājos savus trūkumus un sapratu, kā mainīt sevi. Kad citi ar mani runāja, es vairs neiebildu viņu teiktajam. Es sapratu, ka viss, kas notiek, ir domāts tam, lai es pilnveidotos un novērstu savus trūkumus, un negatīvās domas, kuras uz mani izdarīja milzīgu spiedienu, kļuva stipri vien vājākas.

Vēlāk es uzzināju, ka praktizētāja ļoti nožēloja notikušo mūsu starpā. Tobrīd, es jau vairs nejutos laimīga vai nelaimīga par to, kas bija noticis. Pēdējos gados, kopumā, praktizētāji jau ir sapratuši to, cik svarīga ir pilnveidošanās. Mēs vairākkārt skatījāmies Skolotāja video „Likuma izklāsts Austrālijas praktizētājiem”. Skatoties sevī, mēs jutām, ka Skolotājs runāja ar mums. Es sajutu praktizētāju godīgumu un neatlaidību, un ieraudzīju savu egoismu un tieksmi aizstāvēt sevi.

Es biju pieradusi baidīties par to, ka mani vainos vai aizvainos. Es mēdzu sūdzēties, kā arī nevarēju paciest otra nepareizu rīcību vai pieķeršanās. Tāda domāšana bloķēja manu pilnveidošanās ceļu un sadarbību ar praktizētājiem. Vēl es ieraudzīju sevī skaudību un tieksmi sūdzēties, kuras bija dziļi slēptas. Es atvainojos praktizētājai. Mēs pilnībā apglabājām mūsu vecos aizvainojumus un patiesi priecājamies par iespēju kontaktēties vienai ar otru. Šis konflikts palīdzēja man iemācīties labestību un pacietību.

Pacietība pret kolēģiem

Mans jaunais darba kolēģis nebija visai zinošs un viņam patika lielīties. Viņš tika izvēlēts par vadītāju. Es nebiju augstās domās par viņu un izrādīju neapmierinātību par to, ka viņu ieceļ par vadītāju.

Kad viņš bija atvaļinājumā, man piedāvāja uz laiku viņu aizvietot. Veltot lielas pūles koordinācijas darbam, es ieviesu kārtību, un lietas sāka iet uz labo pusi. Tiklīdz viņš atgriezās no atvaļinājuma, tā viss atkal sagriezās ar kājām gaisā. Tajā pašā laikā, vadītāji palielīja viņu par visiem mūsu grūtā darbā panāktajiem sasniegumiem. Kāds kolēģis man teica: „Jūs paveicāt lielu darbu, mainot visu, kamēr viņš bija prom. Katrs no mums zināja, kas viņam jādara. Pēc viņa atgriešanās atkal valda haoss. Šie vārdi kā atbals atsaucās manī, pastiprinot nepatiku pret mūsu vadītāju. Es bieži jutos sarūgtināta, un mani nomocīja tieksme cīnīties.

Kā Faluņ Dafa praktizētāja, es zināju, ka mani ietekmē skaudība, un šajā jautājumā man ir nepieciešams paaugstināties. No otras puses, bija grūti atlaist pieķeršanos slavai un izdevīgumam. Es cīnījos ar to ilgu laiku. Es teicu sev, ka man ir jānovērš skaudība, kas ir šķērslis sevis pilnveidošanas ceļā un dzīvo būtņu glābšanā. Domājot par savu uzvedību, es atklāju, ka runāju ar citiem autoratīvā un nelaipnā tonī. Es biju pārāk pašpārliecināta, gan savā darbā, gan strādājot Faluņ Dafa projektos. Pašai to neapzinoties, es biju stūrgalvīga un bieži uzspiedu savus lēmumus citiem. Šādā uzvedībā izpaudās skaudība.

Es biju pieradusi justies slikti. Daudzas manas pieķeršanās bija noslēptas aiz manas šķietami maigās un atsvešinātās ārienes. Šīs rakstura īpašības atklājās tad, kad es kļuvu par sevi pārliecinātāka. Es sapratu, ka nepilnvērtības sajūta un pārākuma sajūta ir vienas un tās pašas pieķeršanās divas puses, un sāku raidīt taisnās domas, lai novērstu šo pieķeršanos un apzināti izlabotu sevi. Tagad es varu pateikt, ka esmu mainījusies.

Pateicoties tam, ka es mācos Likumu, skatos sevī un nepārtraukti izlaboju sevi, esmu iemācījusies labāk izprast citus un esmu kļuvusi daudz līdzjūtīgāka un pacietīgāka.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2014/9/3/2830p.html