16 gadus vecās kanādiešu vingrošanas čempiones stāsts

Vēl pirms savas sešpadsmitās dzimšanas dienas uzlecošā zvaigzne Alīza Juja divas reizes kļuva par Ontārio čempioni un Kanādas austrumkrasta absolūto čempioni vingrošanā.

Vingrošana ir sporta veids, kas no sportista prasa augstu tehnisku meistarību un garīgu pašdisciplīnu. Daudzu gadu garumā ieguldītais smagais darbs sacensību laikā tiek novērtēts tikai pēc dažu minūšu ilgas uzstāšanās.

Sacensībās mēdz būt gan panākumi, gan neveiksmes

Kāda ir Alīzas attieksme pret sasniegumiem un neveiksmēm sacensībās? Meitene saka: „Lai arī kas notiktu, es cenšos uz visu raudzīties mierīgi. Man nav vajadzības lepoties ar saviem sasniegumiem. Arī mammai lūdzu nedarīt to un nestāstīt citiem, jo apbalvojumi ir manu pūliņu dabisks rezultāts. Ja tie man ir, tad ir. Nav vajadzīgs īpaši mērķtiecīgi dzīties pēc tiem. Visam ir jānotiek dabiski.”

Alīzas mammai Šērai ir līdzīgs viedoklis: „Pūliņi bez tiekšanās pēc panākumiem ir galvenā viņas panākumu atslēga. Patiesībā, katrs sportists mūsdienās strādā ļoti smagi, taču viņa ir sasniegusi daudz vairāk. Tas ir tāpēc, ka viņa nedomā par konkurenci. Viņai nav vēlēšanās dižoties ar savām prasmēm un apskaust citu panākumus. Tiklīdz viņa spēja atbrīvoties no negatīvajām domām un emocionālā sloga, panākumi nāca dabiski un salīdzinoši viegli.”

Protams, Alīza ir piedzīvojusi arī neveiksmes. Viņa pastāstīja par neseno notikumu aprīlī: „Es nebiju uztraukusies, man nebija stresa. Uzstāšanās laikā, vingrojot uz baļķa, es zaudēju līdzsvaru. Taču tas mani neiespaidoja, un es pieliku visas pūles, lai nākamo vingrojumu izpildītu pēc iespējas labāk. Es ieguvu trešo vietu individuālajos vingrojumos uz grīdas.

Draugi par mani raizējās, jo es veicu vingrojumu uz grīdas uzreiz pēc tam, kad biju kļūdījusies, izpildot vingrojumus uz baļķa. Taču es nebiju uztraukusies. Es domāju tikai par to, ka man jāturpina sava uzstāšanās pēc iespējas labāk. Es neskatījos atpakaļ, bet raudzījos tikai uz priekšu.”

Šerija, kas bija šī notikuma lieciniece, stāstīja: „Tik daudzu gadu smags darbs tiek vērtēts pēc uzstāšanās, kas ilgst mazāk nekā minūti un divdesmit sekundes. Starp līdzsvara vingrojumiem uz baļķa un vingrojumiem uz grīdas bija tikai 10 minūtes. Pat pieaugušajam būtu grūti saglabāt mieru. Taču viņas apziņā bija tikai viens mērķis –censties cik spēka. Un viņa to izdarīja.”

Raudzīties uz visu kā praktizētajai

Alīza praktizē Faluņgun pilnveidošanos. Viņa pastāstīja, kā līdzcietība spēja mainīt atmosfēru komandā. Viņu komandā bija kāda nesaticīga meitene. Daudzi baidījās strādāt kopā ar viņu.

„Es nodomāju, ja jau reiz es pilnveidojos, tad man jāizturas vienādi pret visiem, un biju pret viņu draudzīga. Pat ja viņa kādreiz zaudēja savaldīšanos, vai kļuva greizsirdīga uz maniem sasniegumiem, es ar viņu nestrīdējos. Viņa lūdza, lai mūs abas iemitina vienā istabiņā. Es nekad viņu neatraidīju. Pamazām viņa sāka mainīties un kļuva iejūtīgāka,” Alīza piebilda.

„Patiesībā,” viņa turpināja, „mans treneris teica: „Tu esi viņu izmainījusi.””

Tāpat kā jebkurš cits sportists, arī Alīza ir guvusi traumas. „Es par to pārāk nesatraucos. Saku sev: Protams, trauma var iespaidot manu sniegumu. Bet satraukšanās nepalīdzēs atrisināt problēmu. Kamēr es spēšu raudzīties nepatikšanām tieši sejā un pozitīvi domājot mēģināšu tās pārvarēt, tikmēr man tā būs labāk. Ikreiz, kad spēju domāt šādā veidā, mana atlabšana noritēja ātrāk.

Neatkarīgi no tā, vai man ir trauma vai tās nav, man ir jātrenējas. Parasti es trenējos sešas stundas katru dienu. Ja esmu savainota, tad varu trenēties tikai četras stundas dienā. Tomēr, trenēties ar savainojumu ir diezgan sāpīgi.” Viņa piebilda, ka ikvienam ir jābūt stipram.

Šī gada maijā Otavā notika nacionālais atlases turnīrs jūlija Sadraudzības valstu spēlēm Apvienotajā Karalistē. Alīza piedalījās šajā turnīrā, lai gan viņai bija savainota kāja. Par nelaimi, sacensību laikā viņa guva vēl vienu traumu. Viņa skaidroja: „Pirmajā dienā es ierindojos otrajā vietā, taču izpildot lēcienu atkal savainojos. Kāpēc es piedalījos sacensībās ar traumu? Es sapratu, ka man ir jādomā par komandu, jārespektē trenera lēmumi un jācenšas darīt visu, kas manos spēkos.”

Ārsts ieteica meitenei piedalīties jūlija spēlēs tikai kā skatītājai. Viņa palika mierīga: „Es nejutos nomākta vai neapmierināta. Ja man būs lemts piedalīties sacensībās, tad es piedalīšos. Kā praktizētāja es turpināju mācīties Likumu un izpildīt Faluņgun vingrojumus. Es strauji atveseļojos: pietūkums ievērojami samazinājās. Pilnveidošanās ir stingra turēšanās pie nospraustā ceļa, nedzenoties pēc brīnumiem. Brīnumi var notikt jebkurā brīdī, bet tas nav tas, pēc kā būtu jātiecas.”

Alīza uzsvēra, ka viņa uzskata sevi vispirms par praktizētāju, un tikai pēc tam par sportisti.

Alīza uzskata, ka viņas panākumu iemesls ir Faluņgun: „Es esmu tik laimīga! Es praktizēju Faluņgun jau 15 gadus. Lai gan daudzi mani sauc par „jauno Faluņgun praktizētāju”, es uzstāju, lai mani sauc par „praktizētāju - veterānu”. Es sekoju „Īstenības Labestības Pacietības” principam un mēģinu darīt visu, kas ir manos spēkos.”

2012. gada Amerikas kontinenta Junioru spēles Kolumbijā bija Alīzas pirmās starptautiskās spēles. Viņas pārstāvētā komanda ieguva zelta medaļu.

2012.gada Amerikas kontinenta Junioru spēles Kolumbijā. Alīza iegūst trešo vietu individuālajā vērtējumā.

Alīza iegūst čempiones titulu individuālajā vērtējumā 2013. gada Elite Canada sacensībās.

Dažas Alīzas balvas un medaļas.

Alīza vingrošanas sacensībās.

Dažādos pasākumos Alīza izpilda arī klasiskās ķīniešu dejas.

Vingrotājas talants

Jau piecu gadu vecumā Alīza lūdza mammai ļaut viņai nodarboties ar vingrošanu. Viņas māte Šēra ir imigrējusi uz Kanādu no Honkongas. Toreiz par vingrošanu viņa neko daudz nezināja. Viņa bija pārsteigta: „Visi citi bērni mācās klavierspēli un mūziku. Kāpēc mana meita vēlas nodarboties ar vingrošanu, ja es par to neko nezinu?” Redzot, ka viņas mamma nespēj izlemt, meitene aicināja palīgos savu tanti.

Kad Alīzai bija septiņi gadi, tante palīdzēja atrast viņai vingrošanas klubu. Meitene izturējās tā it kā jau sen nodarbotos ar vingrošanu un lūdza parādīt viņai klubu. Kluba īpašnieks pavaicāja: „Kādēļ tu gribi mācīties vingrot?” Viņa atbildēja: „Tāpēc, ka es gribētu piedalīties Olimpiskajās spēlēs.”

Atlases laikā Alīza lēkāja pa baļķi tā, it kā būtu to darījusi neskaitāmas reizes. Tas Šērai lika saprast, ka vingrošana ieņems svarīgu vietu viņas meitas dzīvē.

Alīza uzsāka trenēties septiņu ar pusi gadu vecumā. Deviņu gadu vecumā viņa pievienojās Ontārio provinces komandai un ieguva pirmo vietu Kanādas Austrumkrasta sacensībās.

Kad meitenei bija 11 gadi, viņa sāka piedalīties valsts līmeņa sacensībās. Gadu vēlāk viņa pievienojās Kanādas nacionālajai izlasei, kuras sastāvā piedalījās starptautiskajās sacensībās Kolumbijā, Francijā, Japānā, Vācijā un ASV.

Kopš 2014. gada Alīza ir iekļauta Kanādas nacionālās izlases komandas sastāvā. Aprīlī Klusā okeāna vingrošanas čempionātā Kanādas izlase ieguva sudrabu, ASV ieguva zeltu, bet Ķīna –bronzu.

Kopvērtējumā Alīza bija piektā, un viņas individuālais ieguldījums Kanādas komandas labā bija ļoti nozīmīgs.

Kā Faluņgun praktizētāja, Alīza ir ļoti disciplinēta: „Es esmu pārliecināta, ka man ir cītīgi jāmācās Likums un jāizpilda vingrojumi. To es daru katru dienu no četriem līdz sešiem rītā. Turklāt man vēl ir jāizpilda mājasdarbi. Neraugoties uz to visu, man izdodas atrast laiku, lai mācītos Likumu un izpildītu Faluņgun vingrojumus.”

Viņai ir izdevies ikdienā līdzsvarot pienākumus skolā, sacensības, eksāmenus un Faluņgun garīgo praksi.


Raksts franču valodā: http://fr.clearharmony.net/articles/a116129-L%E2%80%99histoire-d%E2%80%99une-championne-canadienne-de-gymnastique-de-16-ans.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.